Antuāns Tiabundū ir priesteris Fada N'gourma diecēzē, kas atrodas Burkinafaso austrumu daļā, 219 kilometrus uz austrumiem no galvaspilsētas Vagadugu. Fada N'gourma ir nozīmīga pilsēta, kas pazīstama ar segu un paklāju ražošanu, kā arī ar medu.
"Es piedzimu septiņu bērnu ģimenē. Man bija tā laime piedzimt un uzaugt katoļu ģimenē. Mans tēvs (miris) bija katehēts. Manā valstī katehēze ir ļoti svarīga kalpošana, ārkārtēja kalpošana, kas Burkinafaso Baznīcā iedibināta kopš evaņģelizācijas sākuma. Kopā ar māti viņi četrus gadus mācījās un draudzes priesteris viņus aizsūtīja secīgi uz vairākiem ciematiem, kur tēvam bija jāmāca un jāsagatavo katehumeni kristīgās iesvētības un laulības sakramentu saņemšanai.
Katehēzes tēls šajā ziņā ir svarīgs, jo nodrošina Baznīcas pastāvību nomaļās vietās, kur priesteris, bieži vien ļoti pieprasīts, reti kad ierodas apmeklēt kopienas un sniegt tām sakramentus. Katru svētdienu katehēts pulcē kopienu un, ja priesteru trūkuma dēļ nav iespējams noturēt misi, viņš vada svētdienas kopienas lūgšanu.
Svētki sastāv no Dieva vārda klausīšanās svētdienā, kam seko dalīšanās un kopīga lūgšana par kopienas un Baznīcas nodomiem. Dažreiz katehēze, kas vada dievkalpojumu, dala Komūniju ticīgajiem. Pēc šīm svinībām viņš sniedz katehēzes un apmeklē slimniekus.
Galu galā katehēts ir atbildīgs par savas kopienas ļaudīm, jo viņš viņus vada un iedrošina Evaņģēlija pasludināšanā un ticības pieredzē, gaidot priesteri.
Tāpēc šajā kontekstā es izdzīvoju savu bērnību. Tieši šajos apstākļos man jau no piecu gadu vecuma radās vēlme kļūt par priesteri. Es redzēju, cik ļoti manam ciematam trūka priestera un cik ļoti tas vēlējās, lai priesteris vienmēr būtu klāt... Un mana vēlme kalpot cilvēkiem radās no saskarsmes ar franču izcelsmes redemptoristu priesteri, kurš bieži ieradās, lai svinētu svētdienas Misi ciemata sabiedrībai. Man joprojām ir ļoti spilgtas atmiņas par viņu: es atceros viņa vienkāršību, viņa tuvību ar manu tēvu un viņa vieglumu dialogā ar jaunajiem kristiešiem, ar tradicionālajiem vadītājiem un ar musulmaņu reliģijas ticīgajiem, jo manā valstī ir visdažādākie cilvēki!
Tas pats priesteris bija tas priesteris, kurš 1993. gada septembrī pasniedza manu iesniegumu, lai iestātos Svētā Augustīna mazajā seminārā Baskourē, Koupéla arhidiecēzē, kur es turpināju mācības astoņus gadus, līdz 2001. gadā ieguvu bakalaura grādu.
Pēc mazā semināra septiņus gadus studēju filozofiju un teoloģiju, līdz 2008. gada 6. decembrī, svinot savas sākotnējās draudzes Piela izveides zelta jubileju, mani iesvētīja par priesteri.
Pēc sešu gadu priestera kalpošanas diecēzē mans bīskaps vēlējās mani nosūtīt uz Romu, lai no 2014. līdz 2017. gadam, pateicoties stipendijai, trīs gadus studētu sociālajā un institucionālajā komunikācijā Pontifikālajā Svētā Krusta universitātē.
Patiesībā tas bija upuris diecēzei, ka es biju ārzemēs, lai mācītos, jo, kā jau teicu iepriekš, mums trūkst priesteru, bet ir ļoti nepieciešams, lai būtu ne tikai labi un svēti priesteri, bet arī lai viņi būtu labi sagatavoti evaņģelizācijas uzdevumam, īpaši ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību, kas mūsdienās ir tik svarīgi.
Tāpēc pēc bakalaura grāda iegūšanas 2017. gada jūnijā atgriezos diecēzē, lai galvenokārt nodarbotos ar katoļu skolām un, cita starpā, ar diecēzes radio staciju Radio Taanba."
"No 2020. gada septembra esmu atgriezies studiju komandējumā doktorantūrā tajā pašā universitātē. Bīskaps nolēma, ka man jāatgriežas, lai iegūtu doktora grādu, jo viņš saprata, cik nozīmīgs ir darbs, ko var paveikt diecēzē pēc tam, kad ir iespēja iegūt izglītību tādā izcilā universitātē kā Svētā Krusta Pontifikālā universitāte. Tāpēc pēc vēl vienas stipendijas iegūšanas es atgriezos Romā, lai gan ļoti delikātā laikā, piemēram, pandēmijas laikā.
Patiesībā stipendijas saņemšana šajā laikā, kad COVID smagi skar cilvēci, bija reāla un taustāma iespēja, ko Dievs un jūs, mani labvēļi, devāt man, lai labāk kalpotu Baznīcai manā diecēzē un ar Dieva žēlastību iedrošinātu citus tādus puišus kā es, sekojot mana tēva un priestera redemptorista piemēram, kurš mani tik ļoti ietekmēja, veltīt savu dzīvi kalpošanai Kungam.
Es priecājos par jūsu atbalstu, jo zinu, ka jūs par mani rūpējaties ne tikai materiāli, bet arī ar savām lūgšanām.
Ticības dāvana ir vissvarīgākā lieta, kas mums ir. Es vienmēr pateicos Dievam par šo brīnišķīgo dāvanu. Savu priesterību es redzu kā turpinājumu sava tēva ticības liecībai mazo, vienkāršo un nabadzīgo ciematu kopienu sirdīs. Būt priesterim man nozīmē mīlēt Jēzu, darīt Viņu zināmu, dalīties priekā par Viņa iepazīšanu ar saviem brāļiem, lai cilvēce varētu augt dialogā, mierā un brālībā.
Esmu arī pārliecināts, ka šī ļoti svarīgā specializācija, ko apgūstu sociālajā un institucionālajā komunikācijā, noteikti dos man instrumentus, lai labāk izplatītu ticību Baznīcā un pasaulē, jo īpaši manā mazajā valstī Āfrikā.
Mazie un lielie žesti dzīvē liek dzīvei - gan mūsu pašu, gan citu cilvēku - uzplaukt no jauna. Pateicība ir dzīve, dzīve ir pateicība. Lai Dievs jūs vienmēr svētī.
