Dons Pablo Santa Marija Vatsons (Don Pablo Santa Maria Watson) ir meksikāņu izcelsmes kanādiešu priesteris, nozīmīga persona Vankūveras arhidiecēzē, kas atrodas šīs milzīgās Ziemeļamerikas valsts rietumu daļā. Šajā apgabalā, kur runā angliski, ir katoļu minoritāte, kas kontrastē ar frankofono apgabalu Kanādas austrumos.
Vankūverā no vairāk nekā trim miljoniem cilvēku, kas dzīvo šīs diecēzes teritorijā, mazāk nekā 15 % ir katoļi, t.i., aptuveni 445 000 dvēseļu.
Šis 2012. gadā ordinētais priesteris bija Vankūveras katedrāles rektora vietnieks un kādu laiku arī bīskapa ceremoniju meistars. Šodien viņš ir tiesas vikāra vietnieksCARF fondam viņš atzīst, ka šo amatu ieņem, pateicoties Navares Universitātē iegūtajam kanonisko tiesību grādam.
Runājot par katolicisma situāciju Kanādā, viņš to definē šādi. diezgan nopietni. "Tas nav pretēji Eiropai, kur sekularizācija un relatīvisms ir ļoti spēcīgi. Vēl nesen bija liela vienaldzība pret katoļu Baznīcu. Pēc problēmas ar Kanādas pamatiedzīvotājiem un manipulācijas kas turpinās jau vairāk nekā gadu, ir spēcīgs naids. Tas ir naids, ko raksturo nezināšana", skaidro tēvs Santa Marija.
Ir notikuši uzbrukumi daudzām baznīcām un tās ir pat nodedzinātas, bet Baznīca ir tikusi asi kritizēta. Tas viss sākās ar iespējamu skandālu Baznīcā Kanādā, kas ieguva pasaules mēroga publicitāti, taču līdz šim tas nav ne pierādīts, ne arī pierādījumu, kas to apstiprinātu.
2021. gada maijā Kanādas un pasaules prese paziņoja, ka bijušajās Kanādas internātskolās ir atklāti "masu kapi" un "neiezīmēti masu kapi" jeb "nemarķēti kapi", kuros atrodas pamatiedzīvotāju bērni. Taču patiesībā tās bija tikai aizdomas, kas balstījās uz ģeoradaru, kas konstatē pārkāpumus zemē. Taču visu šo laiku neviens nav veicis izrakumus, neviens līķis nav atrasts, neviens kroneris nav atradis līķi, un nav arī nekādu kapa atlieku.
Dons Pablo ieradās Kanādā pēc tam, kad kopā ar ģimeni apceļoja vairākas valstis, līdz beidzot apmetās uz dzīvi Vankūverā, kur visa ticība, kas viņam tika nodota bērnībā, pārtapa aicinājumā sekot Kungam kā priesterim.
"Esmu dzimis praktizējošu katoļu ģimenē. Manā ģimenē vienmēr ir bijusi ticība. Mani vecvecāki vienmēr bija lielisks piemērs mīlestībai pret Dievu un Viņa draudzi. Mans aicinājums uz priesterību ir ļoti parasts, nebija nekāda liela atgriešanās brīža, es vienkārši uzaugu katoļu ģimenē, kur ticības praktizēšana bija pašsaprotama, tāpat kā manu vecāku piemērs," viņš stāsta.
Taču, tāpat kā daudzos citos aicinājumos, arī šajā gadījumā izšķiroša nozīme bija viņa vecmāmiņas ticībai un lūgšanai. "Viņa rūpējās, lai mēs, kad braucām pie viņas, katru dienu apmeklētu Misi," viņš atceras. Taču arī priesteru piemērs, kurus viņš pazina, parādīja viņam ceļu, pa kuru viņš galu galā gāja. "Kādu dienu mans draudzes priesteris izteica man šo aicinājumu un lūdza, lai es to apsveru un Es dotu Dievam savu pirmo izvēli, viņš piebilst.
Dažus gadus pēc iesvētīšanas priesterībā bīskaps viņu nosūtīja uz Pamplonu studēt kanoniskās tiesības Navarras Universitātē. Studiju laikā dons Pablo savā vēstulē draugiem raksturoja šo pilsētu kā "ļoti skaistu pilsētu. Kā visās Eiropas pilsētās, tā ir pilna ar elegantām pilīm, burvīgām ielām un laukumiem un, protams, skaistām baznīcām. Atrasties tur viņam bija sapnis un privilēģija, jo viņš varēja apvienot savu aizraušanos ar kanoniskajām tiesībām ar mīlestību pret Spāniju, savu senču zemi.
Runājot par šo apmācību, Dons Pablo Santa Marija CARF fondam sacīja: "Tagad es strādāju par tiesas vikāru, un mans darbs būtu neiespējams, ja nebūtu apmācības, ko ieguvu Navares Universitātē. Profesoru centība bija nenovērtējama, lai es šodien varētu būt kanonists."
Bet, ja šis priesteris no Kanādas ir iemīlējis Kanoniskās tiesības, viņš ir iemīlējis arī liturģiju. "Es kalpoju Dievam un Viņa Baznīcai, un tāpēc mans pienākums patiešām ir parādīt citiem Dieva mīlestību," viņš saka. Un tā tiek dāvāta Euharistijā, "mīlestība, kas mūs nepamet un paliek ar mums līdz pat laiku beigām".
"Ir ļoti svarīgi, lai priesterim būtu ne tikai lieliskas zināšanas par to, kas ir liturģija un to, kā to dzīvot, bet arī lielu mīlestību pret to, ar cieņu un mīlestību pret Baznīcas tradīcijām," viņš piebilda.
Taču šodienas priesterim ir nepieciešamas arī citas īpašības. Viņš stāsta CARF fondam: "Mēs esam daudz dzirdējuši par to, ka mūsdienās priesteriem ir jābūt vīriem, kas lūgšanabet mums jābūt arī cilvēkiem kultūra un drosme. Arī mūsdienu priesterim jāapzinās, ka viņa misija sākas ar sirsnīgām attiecībām ar mūsu Kungu: citiem vārdiem sakot, mūsu identitātei jābalstās nevis mūsu misijā, bet gan mūsu identitātē ar Kristu".
Noslēgumā viņš nodod vēstījumu fonda labdariem: "Paldies par atbalstu, ko sniedzat, lai mums būtu svēti un labi sagatavoti priesteri".
