"Apmācība un rūdīšana samazina risku apšaubīt Dieva ceļu."

Patiesībā viņš pat kļuva par skolotāju pie Valsts universitāte PiuraPeru, viņa dzimtajā valstī. Deviņus gadus vēlāk viņš atkal strādāja par skolotāju savā dzimtajā pilsētā, taču šoreiz pasniedza teoloģiju Piuras universitātē, kas bija Piuras apustulāta darbs. Opus DeiViņš ir arī Inženieru fakultātes kapelāns.

Tēvs Čingels pārcēlās uz Spāniju, lai mācītos par priesteri, un Navarras Universitātē viņš ieguva teoloģijas bakalaura grādu. Pēc tam viņš ieguva licenciāta grādu morāles teoloģijā un visbeidzot doktora grādu, kura disertāciju viņš aizstāvēja 2021. gadā. Tikmēr 2020. gadā don Hosē Luiss tika ordinēts par priesteri. Uzreiz pēc ordinācijas viņš vairākus mēnešus pavadīja Mursijā, divās Fomento skolās, līdz beidzot varēja atgriezties Peru, lai turpinātu savu priestera kalpošanu.

Šajā intervijā CARF fondam šis priesteris ar lielu mīlestību stāsta par laiku, ko pavadījis Pamplonā, par priestera ordināciju Romā, par formācijas augļiem, ko viņš guvis šo gadu laikā, un par lieliskajām atmiņām, ko viņš piedzīvojis pēc iesvētībām.

Dievs, brīnumu Kungs

Jūs esat dzīvojis Eiropā un arī Peru, savā dzimtenē. Kādas līdzības un atšķirības esat saskatījis ticībā un Baznīcā abās vietās? Savas uzturēšanās laikā Eiropā man bija iespēja apmeklēt tikai Spāniju, Franciju un Itāliju. Tās ir valstis ar senām katolicisma tradīcijām, bet katrā no tām ticība joprojām tiek saglabāta sabiedrības daļās. Es pamanīju sekularizācijas procesa progresu, taču Dievs turpina modināt cilvēku sirdīs vēlmi meklēt Viņu un veltīt sevi kalpošanai Viņam. Patiesībā es atceros, ka universitātē teoloģijas dienu un citu konferenču laikā es pamanīju, ka universitātē bija ieradušies studenti no citām fakultātēm, īpaši no medicīnas, kuri ar lielu interesi uzklausīja mums piedāvāto ticību un reliģiju.

Eiropas lielā priekšrocība, manuprāt, ir tās tuvums Romai, kas ir katolicisma centrs, kā arī tuvums vēsturiskajām ticības vietām: Santjago de Kompostela, Asīzī, Fatima, Lurda un citas. No otras puses, Peru ir raksturīgi, ka tā oficiāli un pārsvarā ir katoļu valsts, lai gan ticības praktizēšana ir acīmredzami zemāka. Tomēr tautas dievkalpojumam ir spēcīga "vilkme" iedzīvotāju vidū. Īpaši dziļi iesakņojusies ir Seņor de los Milagros (Brīnumu Kungs), kuram daudzi peruāņi ir ļoti uzticīgi.

Jūs studējāt Pamplonā, kāda bija jūsu pieredze? Patiešām, es studēju Pamplonā kopš 2015. gada septembra. Tā bija brīnišķīga pieredze. Es tur ierados 33 gadu vecumā, pēc tam, kad vairāk nekā desmit gadus biju strādājis par ekonomistu. Tā bija atgriešanās klasē, kas sākumā bija grūta. Man bija nedaudz jāpieliek pūles, lai panāktu pārējos klasesbiedrus.

Kas jūs visvairāk pārsteidza laikā, ko pavadījāt Navarras Universitātē? Vairākas lietas. Studiju pilsētiņas skaistums, studentu pieredzes daudzveidība un, pats galvenais, tas, cik organizēta ir universitāte. Pārsteidzoši bija arī tas, ka mēs, teoloģijas studenti, bijām uzskatīti par tādiem pašiem studentiem kā citu fakultāšu studenti, ar tādām pašām tiesībām, pienākumiem un piekļuvi tām pašām vietām kā pārējie. Es patīkami atceros sekretāru, bibliotēkas darbinieku sirsnību.....

Kā saņemtā apmācība ir palīdzējusi jums jūsu pastorālajā darbā? Pētījumi Pamplonā UNAV Teoloģijas fakultāteTeoloģijas studijas man ir palīdzējušas ne tikai padziļināt zināšanas par Svēto teoloģiju, bet arī labā ieradumā meklēt uzticamus avotus, pie kuriem vērsties, lai sagatavotos sludināšanai, kas ir nemainīga priestera kalpošanas sastāvdaļa.

Un personīgajā un garīgajā līmenī? Neapšaubāmi, dzīvojot Aralar rezidenču zāleSvētā Hosemārijas garīgā atmoda ir atstājusi lielu iespaidu uz mani un uz cilvēkiem, kuri viņu pazina un kuri man to nodeva ļoti interesantās tikšanās reizēs un vispār visos studiju un mācību pasākumos, ko es tur saņēmu.

Kādi ir bijuši neaizmirstamākie brīži, ko esat piedzīvojis kā priesteris? Nākamajā dienā pēc iesvētībām Romā es devos uz Svētā Pētera laukumu, lai kopā ar pāvestu noturētu "Eņģeļu lūgšanu". Kad tas bija beidzies, cilvēki, ar kuriem biju kopā, nolēma doties pusdienās uz Trasteveres rajonu. Kamēr mēs tur bijām, vienā no ielām, pa kuru mēs gājām, bija pāris jaunas dāmas, kas vāca parakstus. Viena no viņām pienāca pie manis un ļoti ātri pateica dažus vārdus, kurus es nesapratu, un tad itāliski lūdza, lai es viņai dodu svētību. Man tā bija mana pirmā garīdznieka darbība: sniegt svētību kādam cilvēkam.

Bet visvairāk es atceros ordinācijas brīdi, kuru es nespēju izskaidrot. Es izjutu šo augstāko punktu, kad kardināls, kurš mūs ordinēja, uzlika rokas.

Pirmā kristība, kuru es vadīju, bija kaut kas īpašs.

Un kādi citi? Pirmā Mise, kuru es celebrēju, bija Romas Svētās Marijas baznīcā. Džirolamo della Carità. Tā bija Dieva dāvana, jo tā bija skaista baznīca, jo tajā vēlējās piedalīties Limas kardināls un vairāki tautieši, kuri uzzināja par manu ordināciju. Dienu vēlāk kopā ar pieciem citiem priesteriem es braucu cauri Francijai, ceļā uz Pamplonu. Mēs nakšņojām Lionā, un saimnieks mūs mudināja doties uz Arsu un tur svinēt Misi kapelā, kur atrodas draudzes priesteru un priesteru patrons svētais Jānis Marija Vianejs. Tā bija vēl viena liela Dieva dāvana.

Neaizmirsīšu arī pirmās kristības, kuras vadīju, tās bija kaut kas īpašs. Tās bija arī pirmās kāzas, kas tika svinētas Piurā. Sarunās pirms šīm kāzām es līgavai un līgavainim teicu, ka esmu nervozāka nekā viņi, bet centīšos nomierināt un sniegt viņiem pārliecību.

Kā jūs domājat, kas, ņemot vērā jūsu jau gūto pieredzi, ir nepieciešams priesterim, saskaroties ar daudzajiem izaicinājumiem, ar kuriem viņš ikdienā saskaras, nesot Dievu citiem? Atskatoties atpakaļ, jāatzīst, ka studijas ir ne tikai tas, ka tās dod mums lielu apmācību un palīdz mums tikt galā ar mūsu kalpošanas izaicinājumiem, bet arī tas, ka tās kalpo mūsu garīgajam stiprumam un bagātina mūsu dvēseli. Es ticu, ka tas mūs ļoti stiprina mūsu aicinājumā un tādējādi samazina risku apšaubīt Dieva ceļu.

No otras puses, studijām saņemtā finansiālā palīdzība ietver dzīvošanu labā rezidencē vai koledžā ar pietiekamiem apstākļiem, kas mūs audzina cieņā, par kuru mums kā priesteriem ir jārūpējas, ja iespējams, ar mazliet lielāku rūpību, pildot savu kalpošanu.

Vai jūs varētu pievienot vēl kaut ko? Jā, arī sports, ko cilvēks cenšas darīt šajā laikā, ir veselīgs ieradums, lai palīdzētu dvēselēm. Šādā veidā priesterības pārslodzi var izkliedēt un labāk panest. Katru svētdienu Navares Universitātes sporta zālē es organizēju telpu futbola spēli.

Vai vēlaties kaut ko pateikt CARF fonda labdariem? Es sirsnīgi pateicos CARF fonda labvēļiem. Vēlos jums teikt, ka jūsu dāsnums nes daudz laba un ka Dievs, mūsu Kungs, to augstu novērtēs kā jūsu un jūsu ģimenes nopelnu. Jūs varat rēķināties ar manām lūgšanām, pat ja es jūs personīgi nepazīstu. Es ticu, ka caur svēto sadraudzību priesteru lūgšanas dod labumu visiem tiem, kas ir padarījuši iespējamu jūsu formāciju un ordināciju.

"Labdari, jūsu dāsnums nes daudz laba, un lai Kungs, mūsu Dievs, augstu vērtē to kā jūsu un jūsu ģimenes nopelnu."