Maksims Trēzors Mvilongo Ateba ir priesteris Obalas diecēzē Kamerūnā. Viņš nāk no daudzbērnu ģimenes, kur viņš ir jaunākais no septiņiem brāļiem un māsām - pieciem zēniem un divām meitenēm.
Viņam bija normāla bērnība ar bērnišķīgiem sapņiem: vispirms viņš vēlējās kļūt par ārstu, pēc tam viņu ļoti piesaistīja inženierzinātnes, kas viņu no vispārējās izglītības aizveda uz tehnisko izglītību.
Pēc bakalaura grāda iegūšanas elektrotehnikā viņš gatavojās iestāties Jaundes Politehniskajā skolā, bet tajā gadā to nevarēja izdarīt, jo bija problēmas ar termiņiem. Pēc tam viņš nolēma iestāties Jaundes I Universitātes Dabaszinātņu fakultātē, izvēloties fiziku, kas viņu vienmēr bija fascinējusi. Šajā mācību gadā sākās viņa aicinājuma stāsts.
"Vasaras brīvdienās es aizbraucu no Jaundes, lai kopā ar ģimeni dotos uz kaimiņu ciematu Mfou. Tur es iepazinos ar draudzes priesteri, jo visu laiku, kamēr es biju Mfou, es biju draudzes altārzēns.
Kādu dienu pēc Svētās Mises viņš man teica: "Maksime, vai tu zini, ka tu varētu būt labs priesteris? Es viņam uzreiz bez domāšanas atbildēju: "Es esmu inženieris, priesterība ir domāta burtniekiem". Viņš man atbildēja, liekot saprast, ka ir priesteri, kas ir pat inženieri. Šos paskaidrojumus viņš noslēdza ar vārdu, kas kopš tā laika mani vajā: "Padomā par to."
Pēc šīs sarunas, kas apdraudēja manu stabilitāti, es nolēmu sākt lūgšanu Dievam par žēlastību parādīt man kādu zīmi, atklāt man, ka šis ceļš nav mans. Novena beidzās, un man nebija nevienas zīmes, bet es to gaidīju. Patiesībā dziļi sirdī es baidījos no šī ceļa, kas neatbilda manam sapnim. Es sapņoju būt labs vīrs, ļoti uzticīgs sievai, ar jauku māju, skaistu mašīnu... diemžēl viss draudēja sabrukt.
Tāpēc es nolēmu ļaut laikam paiet, es teicu sev: nekas nav velti, tas noteikti ar laiku pāries. Brīvdienu beigās es kopā ar savu jaunāko brāli, kurš tikko bija pabeidzis vidusskolu, pieteicos politehnikuma eksāmenam, diemžēl man tas neizdevās, bet manam jaunākajam brālim nācās.
Politehnikuma eksāmena neveiksme mani neatturēja no sapņa kļūt par izcilu inženieri, tāpēc es turpināju universitātē fizikas studijas, vienlaikus gatavojoties konkursiem, kā tas bija vairumam studentu dabaszinātņu fakultātēs. Kādu dienu ķīmijas stundā es aizgāju pie tāfeles, lai izlabotu kādu uzdevumu. Es vairs neatceros, vai es to palaidu garām vai atradu, bet es nevaru aizmirst šos dažus vārdus, kas izskanēja no skolotāja mutes: "...ar savu reliģisko krustu".
Šie vārdi ar vēl lielāku enerģiju atmodināja "Padomā par to", ko biju dziļi sevī noglabājis. Pēc ilgas cīņas es nolēmu pieņemt šo jauno ceļu, kas man nepārtraukti atklājās, un tad mani pārņēma liels miers. Savā sirdī nolēmu, ka pēc skolas beigšanas, kad būšu otrajā kursā, pieteiksos galvenajā seminārā.
Patiesībā man bija tik liela ideja par priesterību, ka es nevarēju tai uzticēties, kamēr nebiju gatavs upurēt visu. Patiesībā man bija jāatsakās no sapņa apprecēties, no sapņa kļūt par inženieri, no fizikas, kas man tik ļoti patika. Saviem draugiem par izbrīnu es atbildēju, ka es vairāk labā cilvēkiem darīšu, ja būšu priesteris, nekā ja būšu izcils fizikas profesors. Patiesībā es mēnešiem ilgi teicu sev, ka nevaru atteikties no tik lieliem ideāliem, tik lieliem sapņiem, lai iegūtu kaut ko mazāk drosmīgu, kaut ko tādu, kas nebūtu tik daudzu upuru vērts.
No šīs dienas sākās "piedzīvojums". Es to saucu par piedzīvojumu, jo manī bija sajūta, ka tikko esmu iznīcinājis visu, par ko biju pārliecināts, ka man ir. Es metos uz kaut ko, tāpēc vienīgā pārliecība bija ticība tam, ko jutu dziļi sevī. Tomēr laiku pa laikam atkal parādījās šaubas: "Ko darīt, ja es kļūdījos?". Par laimi, šīs šaubas pamazām izgaisa manas formācijas laikā, līdz beidzot izzuda ordinācijas dienā, 2019. gada 26. aprīlī.
Man priesterība vienmēr ir bijusi kaut kas ļoti liels, un tikai ar Dieva žēlastību to var sasniegt. Turklāt šis ceļojums ar Dievu joprojām ir piedzīvojums, jo, atstājot savu dzīvi Dieva rokās, Viņš kļūst par tās saimnieku.
Tagad mans piedzīvojums turpinās Romā. Es eju viens, bet Dievs zina, kur Viņš mani ved. Es no savas puses darītu visu, lai nekad nepārstāt staigāt.
Esmu pārliecināts, ka tikai ar uzticību Viņa gribai varēšu darīt daudz laba Baznīcai un īpaši savai diecēzei. Obalas diecēze ir jauna, 33 gadus veca diecēze, un tās ģeogrāfiskais novietojums to padara par lauku diecēzi. Gandrīz visi tās ticīgie dzīvo nošķirtās vietās, kas bieži vien apgrūtina pastorālo darbu.
Piemēram, Nsemas draudze, kurā pavadīju diakona praksi, ir viena no izolētākajām draudzēm diecēzē. Svētdienas pastorālajai aprūpei devāmies pulksten 6.00 un atgriezāmies prezbiterijā pulksten 20.00 pēc tam, kad bijām celebrējuši četras mises. Patiesībā ciemati bija izvietoti garā, vairāk nekā 160 km garā maršrutā, ko mēs veicām ar motociklu pa ceļu, kur iešana ir vismazāk bīstamā darbība.
Šobrīd Obalas diecēzē ir 60 draudzes un vairāk nekā 160 priesteri. Mēs esam salīdzinoši pasargāti no nepieciešamības pēc mācītājiem, un to var apgalvot. Tomēr Obalas diecēzei joprojām ir steidzami vajadzīgi labi apmācīti priesteri. Protams, lai apmierinātu šo vajadzību, es esmu Romā, lai studētu komunikāciju ar mērķi vēlāk padarīt diecēzi labāk zināmu ne tikai tās iekšienē, bet arī ārpus tās. Patiesībā struktūra, kas nepazīst pati sevi, nevar saprast pati sevi un nevar attīstīties. Tāpēc ir acīmredzama nepieciešamība pēc saziņas un galvenokārt pēc labas saziņas."
"Esmu ļoti priecīgs par jūsu atbalstu, un vēl jo vairāk, ja jūs mani nepazīstat. Liels paldies jums par šo dievišķo rīcību, jo esmu pārliecināts, ka Dievs ir tas, kas jūs tur iedvesmoja. Es apsolu lūgties par jums, lai šis lielais darbs, kuram esat sevi veltījuši, nekad nepazustu.
Kā es jums tikko teicu, jūs esat izrādījuši lielu laipnību priesterim, kas nāk no ļoti tāliem apvāršņiem, un esat to darījuši, gandrīz pilnībā nezinot viņa identitāti.
Es vēlreiz lūdzu jūs pieņemt manas dziļās pateicības apliecinājumu par to, ka esat man veltījuši ļoti nozīmīgu darbu. Es apsolu, ka jūs būsiet klāt katrā Svētajā Misē.
Lai Kungs Jēzus, kas mūs izglāba ar savu krusta nāvi, jūs svētī un labvēlīgi izturas pret jums!".
