Mūsdienās runāt par nāvi mūsu kultūrā nav politiski korekti, jo mēs to uzskatām par kaut ko svešu dzīvei, it kā tā notiktu tikai neveiksmes vai nelaimes dēļ. Taču patiesībā nāve iestājas jebkurā dzīves brīdī, pat bērnībā. Tuvinieka nāve ir saistītas ar milzīgām bēdām un skumjām. galīga fiziska šķiršanās no mums tik svarīgās personas. Tas nozīmē skumjas par mirušo personu un arī skumjas par mums, kuriem ir liegta viņas klātbūtne.
Tas ir neatgriezeniskas nāves tuvums. To raksturo "visaptverošas vai pilnīgas sāpes". Viņi cieš no fiziskām, psiholoģiskām, garīgām un sociālām sāpēm.
Tas ir izbeigt dzīvi slims cilvēks. Mērķtiecīga nāves izraisīšana personai, kas cieš no progresējošas, hroniskas vai nedziedināmas slimības. Šādu nāvi var izraisīt darbība vai bezdarbība.
Ārsti ar sāpēm vēro, kā tā dēvētajās attīstītajās sabiedrībās tiek ieviesta eitanāzija, lai atbrīvotu sabiedrību no kaitinošiem cilvēkiem, kas valstij rada izmaksas.
Tajā pašā laikā mēs esam gandarīti, ka vietās, kur paliatīvā aprūpe un aprūpe mājās ir ieviesta, pacienti un viņu ģimenes izrāda lielu pateicību. Mūsu valstī tās ir ieviestas pēdējos gados, taču ir steidzami nepieciešama plašāka un viendabīgāka paliatīvās aprūpes attīstība visā Spānijā.
Tie, kas aizstāv eitanāzijas likumu, izmanto kampaņas un mobilizācijas, lai uzkurinātu cilvēku jūtas un cenšas parādīt, ka "citādi nevar". Viņi paļaujas uz cilvēka autonomiju, ja viņš vai viņa to vēlas. Autonomija, kas praksē nepastāv, jo Mēs visi pēc definīcijas esam neaizsargāti un atkarīgi. Un īpašā veidā mēs visi esam neaizsargāti dzīves pēdējos mirkļos..
Par laimi, humanizācija veselības aprūpe un kontrolēt nedziedināmi slima pacienta ciešanas mūsdienās ir medicīniski iespējams, pateicoties pareizai paliatīvās aprūpes piemērošanai, kas tiek sniegta saskaņā ar rīcības vadlīnijām, kuru pamatā ir ētikas principi, kas nosaka klīnisko lēmumu pieņemšanu.
Solidaritātes princips. Solidaritāte ar nedziedināmi slimiem cilvēkiem un viņu ģimenēm nozīmē pavadīšanu un atbilstošu aprūpes resursu izmantošanu. Nevienam cilvēkam nevajadzētu būt vienam pašam jāsaskaras ar savu nāvi bez būtiskas citu palīdzības. Šī solidaritāte nozīmē, ka pateikt "nē" nevērībai, neievērošanai, neieinteresētībai un aizmirstībai.. Tas nozīmē teikt "jā" tuvībai, cilvēciskai sirsnībai, kvalitatīvas aprūpes nodrošināšanai. "jā" arī par atvieglojumu sociālās ciešanas.
Nekaitīguma princips izriet no Hipokrāta ētikas ar zināmo, princips Primum non nocare. Nekad nekaitēt cietušajam cilvēkam ir jebkuras medicīniskas iejaukšanās priekšnoteikums. Tas nozīmē pārbaudīt pareizu terminālās slimības diagnozi un izvairīties no medicīniskiem pasākumiem, kas nesasniegs vēlamos mērķus.
Tas prasa, lai visiem pacientiem tiktu piedāvāti vienādi risinājumi. garantēt neizārstējami slimu cilvēku un viņu ģimeņu tiesības bez diskriminācijas..
Lai to izdarītu, būs jāpārbauda, vai :
Pret indivīdiem ir jāizturas kā pret autonomiem, un cilvēkiem, kuru autonomija ir samazināta, ir jānodrošina aprūpe. Viens no veidiem, kā ievērot autonomiju, ir praksē veicināt pacienta un viņa ģimenes līdzdalību lēmumu pieņemšanā.
Ko tas nozīmē?
Tas prasa nekaitēt. Maksimāli palielināt iespējamos ieguvumus un samazināt iespējamo kaitējumu. Paliatīvā aprūpe veic objektīvu ieguvumu/riska attiecības analīzi, piemēro visaptverošu daudznozaru aprūpes plānu. Un, ja tas ir nepieciešams, saskaņā ar protokolu piemēro galīgo sedāciju. ētiski pareizi.
Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka:
Pirmkārt, ka ir ārkārtīgi svarīgi izpratnes veicināšana visos līmeņos.Medicīniskā, medicīniskā, sociālā, ģimenes un individuālā aprūpe atšķirība starp "paliatīvo aprūpi un eitanāziju".
Otrkārt, ka ir ārkārtīgi svarīgi pēdējā transa naturalizēšana un humanizēšana eksistenci, respektējot personas cieņu katrā konkrētā gadījumā. Vissvarīgākais brīdis cilvēka dzīvē ir nāves brīdis.
Treškārt, nav pieņemama eitanāzijas likuma ieviešana, kura piemērošanā ir iespējamas kļūdas un pārpratumi. Un tomēr ir steidzami un pēc iespējas ātrāk jāievieš likums par paliatīvo aprūpi.
Ana Marija Alvarez Silvāna
Ārsts emeritus HUVR
