Francisks norādīja, ka dominējošajā kultūrā "vecāka gadagājuma cilvēki ir nepietiekami novērtēti - viņu garīgā kvalitāte, kopības izjūta, briedums un gudrība". Un tas, pēc pāvesta domām, nozīmē "domāšanas, iztēles, radošuma vakuumu" (turpat). Viņš uzstāja, ka bez dialoga starp paaudzēm mums ir "sterila sabiedrība, bez nākotnes, sabiedrība, kas neskatās tālumā, bet skatās pati uz sevi" (2-II-2022).
Vecākajiem viņš sacīja: "Jūsu pienākums ir nosodīt cilvēcisko korupciju, kurā mēs dzīvojam un kurā turpinās šis relatīvisma dzīvesveids, kas ir pilnīgi relatīvs, it kā viss būtu likumīgs. Uz priekšu. Pasaulei ir vajadzīgi spēcīgi jaunieši, kas virzīsies uz priekšu, un gudri vecie cilvēki" (turpat).
Citiem, atgādināja viņiem par viņu pienākumu aizsargāt vecāka gadagājuma cilvēkus un izglītot vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes jomā. Attiecībā uz ceturto bausli Godā tēvu un māti viņš norādīja: "Goda trūkst tad, ja pārlieku liela pašpaļāvība tā vietā, lai izpaustos kā maigums un mīlestība, maigums un cieņa, kļūst par rupjību un izlikšanos. Ja vājums tiek pārmests un pat sodīts, it kā tas būtu vaina. Kad apjukums un neizpratne kļūst par iemeslu izsmieklam un agresijai" (23-II-2022).
Ar vecā Eleazara piemēru (sal. 2 M, 18 u.c.) viņš norādīja, ka "ticības praktizēšana nav mūsu vājuma simbols, bet gan tās spēka zīme" (Vispārējā audiencija, 4. maijs, 2022.). Un tā: "Mēs ar visu pazemību un stingrību tieši vecumdienās parādīsim, ka ticība nav kaut kas "veciem cilvēkiem", bet kaut kas vitāli svarīgs. Ticēt Svētais Garskas visu dara jaunu un labprāt mums palīdzēs" (Ibid.). Dzīva ticība ir vecuma mantojums.
"Vecāka gadagājuma cilvēki ar savu vājumu var iemācīt tiem, kas ir citos dzīves posmos, ka mums visiem ir jāatdod sevi Kungam un jāsauc Viņa palīdzība. Šajā ziņā mums visiem ir jāmācās no vecumdienām: jā, vecumdienās ir dāvana, kas tiek saprasta kā sevis atdošana citu aprūpē, sākot ar pašu Dievu (Ibid.). No tā izriet "trausluma magisterijs": neslēpt vecuma vājības ir vecāka gadagājuma cilvēku mācība ikvienam".
Jāņa evaņģēlijā Nikodēms jautā Jēzum: "Kā var piedzimt, ja cilvēks ir vecs?" (Jņ.ev.3:4). Un Jēzus viņam paskaidro, ka vecums ir iespēja garīgi atdzimt un nest vēsti par nākotni, žēlastību un gudrību (sal. Vispārējā audiencē, 8-VI-2022).
Šodien pāvests saka, "Vecumdienas ir īpašs laiks, lai izšķīdinātu nākotnes tehnokrātisko ilūziju par bioloģisko un robotizēto izdzīvošanu, bet galvenokārt tāpēc, ka tās paveras Dieva radošo un ģeneratīvo dzemdes maigumam". (Turpat).
Un tāpēc viņš māca: "Vecie ir nākotnes vēstneši, vecie ir maiguma vēstneši, vecie ir dzīves gudrības vēstneši". (Turpat).
Francisks runāja par ārstu un veselības aprūpes darbinieku lomu šajā kopīgajā atbildībā starp veco ļaužu ģimenēm un sabiedrības veselības aprūpes sistēmu, norādot: "Visai medicīnai ir īpaša loma sabiedrībā, apliecinot cieņu, kas pienākas vecam cilvēkam un katram cilvēkam.
Pamatojoties uz stāstu par Sīmaņa mātes dziedināšanu (sk. Mk 1, 29-31), Francisks uzskata: "Kad esi vecs, tu vairs neesi atbildīgs par savu ķermeni. Jums ir jāiemācās pieņemt savas robežas, to, ko jūs vairs nevarat darīt." (sal. Vispārējā audiencē, 15-VI-2022). ("Arī man tagad jānēsā spieķis").
Māte-in-likums Pēteris "Viņš piecēlās un sāka tiem kalpot". Pāvests saka: "Vecākie, kuri saglabā gatavību dziedināt, mierināt, aizlūgt par saviem brāļiem un māsām - vai tie būtu mācekļi, simtgadnieki, ļaunu garu nomocīti cilvēki, cilvēki, kas ir pamesti... -, iespējams, ir visaugstākā liecība par tās pateicības tīrību, kas pavada ticību. Viņš norāda, ka tas viss attiecas ne tikai uz sievietēm. Taču sievietes var mācīt vīriešus par pateicību un ticības maigumu, ko viņiem dažkārt ir grūtāk saprast.
Dialogā starp augšāmcēlušos Jēzu un Pēteri Jāņa evaņģēlija beigās (21, 15-23, sal. Vispārējā audiencē 22-VI-2022) Francisks atrod arī pamatu saviem padomiem vecāka gadagājuma cilvēkiem.
"Jums ir jābūt Jēzus lieciniekiem arī vājumā, slimībā un nāvē.. Turklāt Kungs vienmēr runā uz mums atbilstoši mūsu vecumam. Un mūsu sekotājiem ir jāmācās ļauties pamācīt un veidot mūsu pašu trauslumu, mūsu bezspēcību, mūsu atkarību no citiem, pat mūsu apģērbā, mūsu gaitās.
Garīgā dzīve (caur lūgšanu un sakramentiTā ir Euharistija un grēku izsūdzēšana), kas dod mums spēku un gudrību, lai mēs zinātu, kā atvadīties ar smaidu: "priecīga atvadīšanās: es esmu nodzīvojis savu dzīvi, es esmu saglabājis savu ticību". Citiem, īpaši jauniešiem, ir jāpalīdz vecāka gadagājuma cilvēkiem dzīvot un paust šo gudrību, kā arī jāprot to pieņemt.
Tāpat, tuvojoties katehēzes noslēgumam, pāvests aicina vēlreiz pārlasīt Jēzus atvadu vārdus (sal. Jņ 14): "Kad Es būšu aizgājis un sagatavojis jums vietu, Es atkal atnākšu un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, arī jūs būtu" (14, 3). Pētera pēctecis apliecina: "Dzīves laiks uz zemes ir šīs pārejas žēlastība. Apgalvojums apturēt laiku - gribēt mūžīgu jaunību, neierobežotu labklājību, absolūtu varu - ir ne tikai neiespējams, tas ir maldīgs" (sal. Vispārējā audiencē, 10-VIII-2022).
Šeit, lejā, dzīve ir iniciācija, nepilnība ceļā uz pilnvērtīgāku dzīvi. Un Francisks izmanto izdevību, lai sacītu, ka mūsu sludināšanai, kas pārpilna ar svētlaimību, gaismu un mīlestību, "varbūt nedaudz pietrūkst dzīvības".
Ar to ir saistīta arī pāvesta sākotnējā katehēze par "baltmataino veco vīru" Daniēla grāmatā (7, 9; sal. Vispārējā audiencē 2022. gada 17. augustā). Tā parasti tiek attēlots Dievs Tēvs. Taču tas - norāda Francisks - "nav muļķīgs simbols", kas būtu demistificējams. Tas ir mūžīgās eksistences simbols, Dieva mūžības simbols, vienmēr veca un vienmēr jauna, ar savu spēku un tuvumu; "jo Dievs vienmēr pārsteidz mūs ar savu jaunumu, Viņš vienmēr nāk mums pretī, katru dienu īpašā veidā, šim brīdim, mums".
Francisks savu katehēzi par vecumdienām noslēdza ar pārdomām par vecumdienu noslēpumu. Jaunavas uzņemšana (sal. Vispārējā audiencē, 24-VIII-2022). Rietumos - viņš atgādināja - mēs redzam Viņu paceltu augstu, krāšņā gaismā; Austrumos Viņa tiek attēlota guļoša, aizmigusi, apustuļu ieskauta lūgšanā, bet Augšāmcēlušais nes viņu uz rokām kā bērnu. Pāvests norāda, ka ir jāuzsver Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas saistība ar Kunga augšāmcelšanos, ar kuru ir saistīta arī mūsu pašu augšāmcelšanās, kad mēs kopā ar Viņu augšāmcelsimies laiku beigās.
Marija mūs apsteidz ar savu uzņemšanu debesīs arī kā Baznīcas tēls, kas galu galā būs augšāmcēlušās Kristus miesas turpinājums, kas kļūs par ģimeni. Par to - par pilnvērtīgo dzīvi, kas mūs gaida debesu valstībā, - Jēzus runā ar dažādiem tēliem: kāzu mielasts, mielasts ar draugiem, bagāta raža, augļi, kas nāk ne bez sāpēm. No tā visa un citu labā," ierosina Francisks, iekļaujot sevi šajā grupā, "... mēs varēsim ieraudzīt dzīves pilnību, kas mūs gaida Debesu valstībā".Mums, vecāka gadagājuma cilvēkiem, ir jābūt sēklai, gaismai un arī nemieram tajā dzīves pilnībā, kas mūs gaida."
Ramiro Pellitero Iglesias kungs
Navarras Universitātes Teoloģijas fakultātes Pastorālās teoloģijas profesors.
(*)Publicēts "Iglesia y nueva evangelización".
