Kā darbojas ticība?

Ticība un saprāts nav nesavienojamas, bet gan papildinošas realitātes.

Kad mēs sekojam norādēm, kas mūs vedina uz Dieva esamību, un iegūstam pārliecību vērsties pie Viņa, mēs speram pirmos soļus pretī neaizmirstamai draudzībai, kas mums nesīs lielu stabilitāti un mieru, jo mēs varēsim droši paļauties uz To, kurš nekad nepadodas.

Dievs mūs meklē un runā ar mums kā ar draugiem, un sagaida, ka mēs atbildēsim Viņam ar savu draudzību, ticot Viņam, cenšoties saprast, ko Viņš mums saka, un bez ierunām pieņemot to, ko Viņš mums piedāvā.

Ticība ir atbilde uz Dieva aicinājumu sazināties ar Viņu un baudīt Viņa sabiedrību. Caur ticību cilvēks pakļauj visu savu prātu un gribu Dievam, piekrītot tam, ko Dievs Pasaule ir atklājusi un nolēmusi dzīvot tā, kā tas atbilst šīm patiesībām.

Bet vai tā ir saprātīga nostāja, vai ticība ir cilvēciska, vai cilvēks, kurš savu prātu pakļauj tam, ko viņam saka kāds cits, vai nodod savus lēmumus kāda cita rokās?

Ticība vispirms un galvenokārt ir personīga piederība Dievam, un tajā pašā laikā un neatdalāmi brīvi piekrist visai patiesībai, ko Dievs ir atklājis.

Tā ir taisnība, ka būtu veltīgi un nepareizi paļauties uz radību, bet vai tas pats attiecas arī uz Dievu? Lietas realitāte ir būtiski atkarīga no atbildes uz vienu jautājumu, kas ir fundamentāls: vai Dievs eksistē vai neeksistē? Ja viņš neeksistē un ir tikai ideoloģisks konstrukts, tad tas būtu bezjēdzīgi. Bet ko darīt, ja tas eksistē?

Pieņemsim, ka izvēle dot šādu piekrišanu ir riskanta, jo nav iespējams intelektuāli kontrolēt visu realitāti. Tas prasa uzticības vingrinājumu, kaut ko līdzīgu tam, kā tas būtu nepieciešams, lai cilvēks, kurš nekad iepriekš to nav darījis, ielēktu peldbaseinā. Viņš redz citus cilvēkus, kas tur atrodas un bauda peldi, bet pirmais iespaids ir tāds, ka, ja viņš ienirs, tad nokritīs uz dibena un noslīks.

Aizdot ticības piekrišana nevar gaidīt, lai atrastu matemātisku pierādījumu Dieva eksistencei un visām Viņa atklātajām patiesībām. Tas ir risks, un tāpēc ir nepieciešama palīdzība, kas mums jāsaņem no ārpuses. Ticība ir Dieva dāvana, pārdabisks tikums, ko Viņš ir iedevis. Lai pozitīvi atbildētu uz to, ko Dievs ir atklājis, ir nepieciešama Dieva žēlastība, kas nāk pretī un palīdz mums kopā ar iekšējo Dieva palīdzību. Svētais Garskas aizkustina sirdi, virza to uz Dievu, atver gara acis un dod ikvienam garšu pieņemt un ticēt patiesībai. Tāda ir Vatikāna II koncila mācība. (Dei Verbum, n.5) un Katoļu baznīcas katehisms (n.153).

Uzticība Dievam

Tomēr uzticēties Dievam un pieņemt Viņa atklātās patiesības nav pretrunā ne cilvēka brīvībai, ne saprātam. Jau cilvēku attiecībās tas nav pretrunā ar mūsu pašu cieņa Mēs ticam tam, ko citi cilvēki mums stāsta par sevi un saviem nodomiem, un uzticamies viņu solījumiem (piemēram, kad vīrietis un sieviete apprecas). Mēs uzticamies saviem vecākiem, kad esam mazi, mēs uzticamies saviem skolotājiem un mācību grāmatās teiktajam. Mēs paļaujamies uz to, ko lasām presē, dzirdam radio vai redzam televīzijā. Mums nav laika vai iespēju eksperimentāli pretstatīt visu saņemto informāciju. Parastā dzīvē gandrīz viss, ko mēs zinām, ir tāpēc, ka esam uzticējušies kādam citam. Tāpēc mēs uzticēties Dievam nav pretrunā ar mūsu cieņu.

Iemesls ticēt nav tas, ka atklātās patiesības šķiet patiesas un saprotamas mūsu dabiskā saprāta gaismā. Mēs ticam tādēļ, ka mums ir autoritāte no paša Dieva, kurš atklāj un kurš nevar maldināt ne Sevi, ne mūs.

Arī reālajā dzīvē mums ir jāpārbauda vismaz daļa no tā, kas mums tiek stāstīts, un jāpārliecinās, vai tas ir ticams, pat ja bieži vien mēs to nevaram pierādīt. Zinātne attīstās vairāk ar indukcijas, nevis matemātiski pierādītas dedukcijas palīdzību.

Šā iemesla dēļ tie arī Ir pamatoti, ka mēs vēlamies uzzināt vairāk un iedziļināties tajā, ko mums saka ticība. Kā norādīja svētais Anzelms, "ticība ir sapratne". Katoliskajai ticībai ir pareizi, ka ticīgais vēlas labāk iepazīt To, kam viņš ir uzticējies, un labāk saprast to, kas viņam ir atklāts.Tāpēc lai viņš dara visu iespējamo, lai pēc iespējas vairāk pietuvinātos atklāsmes noslēpumu izpratnei.

Ticība un saprāts nav nesavienojamas realitātes, bet gan papildinošas. Pareizi veikti zinātniskie pētījumi nekad nebūs pretrunā ar ticību, jo profānās realitātes un ticības realitātes ir cēlušās no viena un tā paša Dieva.