Sv.Lūka savā evaņģēlijā stāsta, ka eņģelis Gabriēls tika Dieva sūtīts uz Nācareti (sal. Lk 1, 26) pie jaunavas vārdā Marija, lai pasludinātu viņai, ka viņa būs māte Mesijam, Pestītājam, kuru gaidīja visi jūdi.
Hace unos dos mil años Nazaret era una aldea desconocida para casi todos los habitantes de la tierra. En ese momento la Roma imperial brillaba llena de esplendor. Había muchas ciudades prósperas en las orillas del Mediterráneo. El bullicio de mercaderes y marineros inundaba muchas calles y plazas de ciudades portuarias o emporios comerciales. Nazaret, en cambio, era un puñado de pobres casas clavadas en unos promontorios de roca en la Baja Galilea. Ni siquiera en su región tenía una gran importancia.
Līdz Sepforisas pilsētai, kur bija koncentrēta lielākā daļa tirdzniecības aktivitāšu, bija tikai nedaudz vairāk nekā divas stundas gājiena attālumā. Tā bija plaukstoša pilsēta ar bagātām ēkām un zināmu kultūras līmeni. Tās iedzīvotāji runāja grieķu valodā un uzturēja labas attiecības ar grieķu-latīņu intelektuālo pasauli. Savukārt Nācaretē dzīvoja dažas jūdu ģimenes, kas runāja aramiešu valodā.
Lielākā daļa iedzīvotāju nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību, taču bija arī tādi amatnieki kā Hosē, kurš ar savu izdomu un pūlēm sniedza labus pakalpojumus saviem līdzcilvēkiem, veicot galdniecības un kalēju darbus.
La casa de María era modesta, como la de sus vecinos. Tenía dos habitaciones. La interior, era una cueva que servía como granero y despensa. Tres paredes de adobe o mampostería adosadas a la roca delante de esa habitación interior sostenían un entramado de ramas, maderas y hojas que servía de techo, y formaban la habitación exterior de la casa. La luz entraba por la puerta.
Allí tenían algunos útiles de trabajo y pocos muebles. Gran parte de la vida de familia se hacía fuera, a la puerta de la casa, tal vez a la sombra de una parra que ayudaría a templar el calor del verano.
Casi todos sus vecinos tenían una casa similar. Las excavaciones arqueológicas han sacado a la luz parte del antiguo Nazaret. En las casas se aprovechaban las numerosas cuevas que presenta el terreno para acondicionar en ellas sin realizar muchas modificaciones alguna bodega, silo o cisterna.
El suelo se aplanaba un poco delante de la cueva, y ese recinto se cerraba con unas paredes elementales. Posiblemente las familias utilizarían el suelo de esa habitación para dormir.
La jornada comenzaba con la salida del sol. Alguna oración sencilla, como el Shemá, y enseguida se iniciaba la dura faena. El Shemá es una oración, tomada de la Biblia, que comienza en hebreo por esa palabra, y dice así: “Shemá Israel (Escucha Israel), el Señor nuestro Dios es uno solo Señor. Amarás al Señor tu Dios con todo tu corazón y con toda tu alma y con todas tus fuerzas.
Guarda en tu corazón estas palabras que hoy te digo. Incúlcaselas a tus hijos y háblales de ellas estando en casa o yendo de viaje, acostado o levantado. Atalas a tu mano como signo, ponlas en tu frente como señal. Escríbelas en las jambas de tu casa y en tus puertas” (Dt 6, 4-9).
Viens no pirmajiem uzdevumiem, kas bija jāveic katru dienu pēc lūgšanas, bija maizes, kas bija galvenais ēdiens katrai dienai, gatavošana. Lai to paveiktu, Marija, kā to mēdza darīt sievietes, sāka ar kviešu vai miežu graudu malšanu, lai iegūtu miltus. Ir atrastas dažas mājas akmens dzirnavas no mūsu Kunga laikiem, kas tika izmantotas šim uzdevumam.
Tad miltus sajauca ar ūdeni un nedaudz sāls, lai iegūtu mīklu, kurai pievienoja šķipsniņu rauga - izņemot Lieldienu svētkus. No raudzētās mīklas gatavoja ļoti plānas kūkas vai maizītes, kuras cepa krāsnī vai iekurināja oglēs un ēda tikko izceptas.
La comida de cada día sería bastante parecida a la que conocemos actualmente en las regiones mediterráneas. El pan se partía con la mano, sin utilizar cuchillo, y se tomaba solo o con aceite, y acompañado por vino, leche, fruta, y cuando era posible por algo de carne o pescado. La leche se solía guardar en odres hechos con pieles de cabra cosidas, y se bebía directamente de los mismos.
Lo más probable es que casi siempre al tomarla estuviese ácida. De la leche también se obtenían la mantequilla y el queso, que eran alimentos básicos allí donde había ganados, como en Galilea.
Nācaretē, mūsu Mātes Jaunavas Marijas 20. gadsimta sākumā.Vēl viens svarīgs elements šo cilvēku uzturā bija eļļa. Viņi ēda arī sālījumā konservētas olīvas. Eļļu ņēma līdzi pat ceļojumos, mazās, plakanās māla pudelītēs, kas pēc formas līdzinājās kanniņai. Bija arī ierasts dzert vīnu, kas parasti bija stiprs, tāpēc to dzēra ar ūdeni, dažreiz sajaucot ar garšvielām vai saldinot ar medu.
Visbiežāk sautējumi bija no aunazirņiem vai lēcām. Populārākie dārzeņi bija pupiņas, zirņi, puravi, sīpoli, ķiploki un gurķi. Visbiežāk ēstā gaļa bija jēra vai kazas gaļa un nedaudz vistas gaļas. Visizplatītākie augļi bija vīģes, dateles, arbūzi un granātāboli. Apelsīni, kas mūsdienās ir tik bagātīgi sastopami šajā apvidū, vēl nebija pazīstami Galilejā, kur dzīvoja Svētā Marija. Santa María.
Antes de comer cada día, se solían recitar unas oraciones para dar gracias a Dios por los alimentos recibidos de su bondad. La bendición de la mesa se hacía más o menos en estos términos: “Benditos seas, Señor, Dios nuestro, rey del Universo, que nos has dado hoy para comer el pan, fruto de la tierra”. Y se respondía: Amén.
Lai apmierinātu mājsaimniecības vajadzības, katru dienu bija jāveic viens smags darbs - jānes ūdens. Avots Nācaretē atradās diezgan tālu, nedaudz vairāk kā piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no ciema mājām. Iespējams, Marija katru rītu devās turp, lai piepildītu savu krūzi, un atgriezās mājās, nesot to uz galvas, kā šajā apvidū pieņemts, lai turpinātu savu darbu. Un dažās dienās viņai varētu nākties atgriezties tuvākajā apkārtnē citā dienas laikā, lai mazgātu drēbes.
La ropa que tendría que lavar María sería la que utilizaban ella, José y Jesús. La vestimenta habitual estaba compuesta por un vestido o túnica interior, amplia, que solía ser de lino. Caía hasta las rodillas o pantorrillas. Podía ser sin mangas o con mangas hasta la mitad del brazo.
La túnica se ceñía al cuerpo con una especia de faja, hecha con una franja larga y ancha de lino, que se enrollaba varias veces alrededor del cuerpo, pero no siempre ajustada de modo liso, sino que en algunas de esas vueltas se formaban pliegues, que podían utilizarse para llevar el dinero. Sobre la túnica se llevaba el vestido exterior, o manto, de forma cuadrada o redondeada, que habitualmente era de lana.
Lielākā daļa Marijas dienu, bez šaubām, bija pilnīgi normālas. Viņa daudzas stundas pavadīja mājas darbos: gatavojot ēdienu, uzkopjot māju un drēbes un pat aust vilnu vai linu un darināt ģimenei nepieciešamās drēbes.
Dienas beigās viņa ieradās nogurusi, bet ar prieku, kāds piemīt cilvēkam, kurš zina, ka šādiem šķietami vienkāršiem uzdevumiem piemīt brīnišķīga pārdabiska iedarbība un ka, labi veicot savu darbu, viņa veic pirmās pakāpes uzdevumu, kas ir vislielākais
Francisco Varo Pineda, director de Investigación de la Facultad de Teología de la Universidad de Navarra.
Svēto Rakstu profesors.