Tas ir īpaši fiksēts uz Jēzus lūgšanu dienā viņa kristības Jordānas upē. Tur Viņš, kam nebija grēka, no kura sevi nomazgāt, gāja paklausībā Tēva gribai. Un Viņš nepalika upes otrā krastā, krastā, it kā gribētu teikt: es esmu svētais, bet jūs esat grēcinieki. Viņš stāvēja gandarītāju priekšgalā, "solidarizējoties ar mūsu cilvēcisko stāvokli".
Pāvests norāda, ka tā tas ir vienmēr: "...Mēs nekad nelūdzamies vieni, mēs vienmēr lūdzamies kopā ar Jēzu.". Šo tēmu jau agrāk attīstīja un padziļināja emeritētais pāvests Benedikts. Arī par saprast Kristu.
Tas ir teikts Katoļu Baznīcas katehismā un Francisks ir teicis: "Katoļu Baznīcas katehismā ir teikts, ka: ". lūgšana Sirdīgo mīlestību, ko Tēvs gaidīja no saviem bērniem, beidzot izdzīvos pats vienīgais Dēls savā cilvēcībā, kopā ar cilvēkiem un viņu labā" (nr. 2599).
Lūkas evaņģēlijs stāsta, ka, kad Jēzus tika kristīts, viņam lūdzoties, debesīs it kā atvērās caurums, un atskanēja Tēva balss: "...".Tu esi mans Dēls, šodien es Tevi esmu dzemdinājis."(Lk 3:22). Un pāvests norāda, ka šī vienkāršā frāze sevī slēpj milzīgu dārgumu, jo tā ļauj mums ieskatīties Jēzus noslēpumā un Viņa sirdī, kas vienmēr vērsta uz Tēvu:
"Dzīves un pasaules virpulī, kas nāks, lai to nosodītu, pat tajā smagāka pieredze un skumjas, ko viņam nāksies paciest, pat tad, kad viņam šķitīs, ka viņam nav kur galvu nolikt (sal. Mt 8, 20), pat tad, kad ap viņu uzliesmos naids un vajāšanas, Jēzus nekad nav bez pajumtes - Viņš mūžīgi dzīvo Tēvā."
Francisks piebilst, ka Jēzus personīgā lūgšana "Vasarsvētkos ar žēlastību kļūs par visu Kristībā kristīto lūgšanu". Un tāpēc viņš mums iesaka: ja mēs kādreiz jūtamies nespējīgi lūgt, necienīgi, lai Dievs mūs uzklausa, mums ir jālūdz. lūgt Jēzu, lai Viņš lūdz par mums, lai Viņš mūsu labā atkal parāda savas brūces Dievam Tēvam..
Ja mums būs šī paļāvība, apliecina pāvests, mēs kaut kā sadzirdēsim šos vārdus, kas mums adresēti: "...ja mums būs šī paļāvība, apliecina pāvests, mēs kaut kā sadzirdēsim šos vārdus, kas mums adresēti:".Tu esi Dieva mīļotais, tu esi dēls, tu esi debesu Tēva prieks.".
Īsāk sakot, "Jēzus ir devis mums savu lūgšanukas ir tās mīlestības dialogs ar Tēvu. Viņš mums to ir devis kā Trīsvienības sēklu, kas vēlas iesakņoties mūsu sirdīs. Pieņemsim to! Pieņemsim šo dāvanu, lūgšanas dāvanu.. Vienmēr ar Viņu. Un mēs nekļūdīsimies".
Tik daudz par Franciska teikto trešdienas katehēzē. No šejienes mēs varam iedziļināties, kā mūsu lūgšana ir saistīta ar Kunga lūgšanu un kā tā ir saistīta ar Misi, kurā vienmēr ir kaut kas "svētku" raksturs. Un kā tas galu galā noved mūs pie līdzdalības Baznīcas misijā. Izvēlēsimies soli pa solim, vadoties pēc teologa Jozefa Ratcingera (Joseph Ratzinger) norādījumiem.
"Savu pateicību vispirms veltīsim Dievam, kurā mēs dzīvojam, kustamies un eksistējam." Benedikts XVI
Jēzus lūgšanas saturs - slavas un pateicības, lūgšanas un gandarīšanas lūgšana - izriet no Viņa dievišķās ciltsdēlainības un Viņa pestīšanas misijas dziļas apziņas.
Tāpēc, ņemot vērā Franciska citēto Katehisma punktu, Ratcingers norādīja, ka Jēzus lūgšanas saturs koncentrējas uz vārdu Abba.Vārds, ar kuru ebreju bērni sauca savus tēvus (ekvivalents mūsu "tētim"). Tā ir visskaidrākā Jēzus identitātes zīme Jaunajā Derībā, kā arī visskaidrākā Jēzus būtības sintētiskā izpausme. Būtībā šis vārds izsaka būtisku piekrišanu tam, ka Viņš ir Dēls. Tāpēc Mūsu Tēvs ir Abba turpinājums, kas pārcelts uz mums, Viņa ticīgajiem (sal. La fiesta de la fe fe fe, Bilbao 1999, 34.-35. lpp.).
Tā tas ir. Kristīgā lūgšana, mūsu lūgšana, ir Jēzus lūgšana, kas ir tās dzīvais pamats un centrs. Tā ir iesakņojusies tajā, tā dzīvo no tās un pagarina to, bet nepārspēj to, jo tā. Jēzus, kas ir mūsu "galva", lūgšana ir pirms mūsu lūgšanas, uztur to un piešķir tai Viņa paša lūgšanas iedarbīgumu. Mūsu lūgšana ir dēlu lūgšana "Dēlā". Mūsu lūgšana, tāpat kā Jēzus lūgšana un vienotībā ar Viņa lūgšanu, vienmēr ir gan personīga, gan solidāra lūgšana.
Tas ir iespējams, pateicoties Svētais Garskas mūs visus vieno Kungā, Viņa (mistiskajā) miesā, kas ir Baznīca: "Svētā Gara sadraudzībā kristīgā lūgšana ir lūgšana Baznīcā". "Lūgšanā Svētais Gars mūs savieno ar vienīgā Dēla personu Viņa pagodinātajā cilvēcībā. Caur to un tajā mūsu sirsnīgā lūgšana komūna Baznīcā kopā ar Jēzus Māti (sal. Ap.d.1:14)" (Katoļu Baznīcas katehisms, Nr. 2672 un 2673).
Atzīmējiet savu ziedojumu. Palīdziet mums veidot diecēzes un reliģiskos priesterus.
Nu tad, turpina Ratcingers, no vienotības ar Jēzus lūgšanu, tas ir, no apziņas par mūsu līdzdalību dievišķajā ciltskundzībā kopībā ar Kristu,masa pagarina šo Jēzus lūgšanu ikdienas dzīvē. Un tad, kā viņš saka, pasaule var kļūt par ballīti.
Svētki, kā pēc vairākiem gadiem teiks Benedikts XVI, ir "notikums, kurā ikviens ir, tā sakot, ārpus sevis, ārpus sevis un tādējādi kopā ar sevi un ar citiem" (Uzruna Romas kūrijai, 2008. gada 22. decembris).
Bet - mēs tagad varam sev jautāt - kāda jēga būtu pārvērst pasauli par "partiju" tādos apstākļos, kādi ir pašreizējie. pandēmijas laikāSarežģītas ekonomiskās krīzes, netaisnības un vardarbības krīze, pat Dieva vārdā, kas visur atstāj sāpju un nāves pēdas?
Vēl jautājumi: Ko mēs kā kristieši domājam, kad mēs sakām, ka mēs mēs "svinam" misiUn kāpēc Misei ir sakars ar svētkiem? Un mēs atrodam šo atbildi: protams, ne vārda "svētki" virspusējā nozīmē, kas parasti asociējas ar mazliet neapzinātu burzmu un jautrību tiem, kas distancējas no problēmām, bet gan pavisam cita iemesla dēļ: jo Svētajā Misē, raksta Ratcingers, mēs izvietojam sevi ap Dievu, kas kļūst klātesošs mūsu vidū.
Tas dod mums mierīgs priekssaderīgs ar ticības chiaroscuro, ar sāpēm, un pat ar nāvejo mēs zinām, ka pat nāvei nav pēdējā vārda. Pēdējais vārds ir tikai mīlestība, kas nekad nemirst.
Šādi pāvests Benedikts šajā garajā rindkopā, kas ir pelnījis, lai to pārrakstītu, paskaidroja, kas notiek kristīgajā liturģijā:
"Viņš [Dievs] ir klātesošs. Viņš ienāk mūsu vidū. Debesis ir saplēstas, un tas padara zemi gaišu. Tas ir tas, kas padara dzīvi priecīgu un atklātu un vieno visus un visus priekā, ko nevar salīdzināt ar rokfestivāla ekstāzi. Frīdrihs Nīče reiz teica: "Debesis ir pārplēstas.Māksla nav sarīkot ballīti, bet gan atrast cilvēkus, kas spēj tajā priecāties.'. Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem prieks ir Svētā Gara auglis (sal. Gal 5, 22) (...) Prieks ir neatņemama svētku sastāvdaļa. Svētkus var organizēt, bet prieku nevar. To var piedāvāt tikai kā dāvanu; (...) Svētais Gars dod mums prieku. Un viņš ir prieks. Prieks ir dāvana, kurā apkopo visas pārējās dāvanas. Tā ir laimes izpausme, harmonijas ar sevi izpausme, kas var rasties tikai harmonijā ar Dievu un Viņa radību. Prieks pēc savas būtības ir jāizstaro, tas ir jādara zināms.
Baznīcas misionārais gars nav nekas cits kā pamudinājums darīt zināmu prieku, kas mums ir dots."(Uzruna Romas kūrijai, 2008. gada 22. decembris)
Attiecībā uz EuharistijaJāatceras, ka ebreju Lieldienu maltītei jau bija spēcīgs ģimenes, svētuma un svētku raksturs. Tā apvienoja divus svarīgus aspektus. Upurēšanas aspekts, jo jērs, kas tika upurēts Dievam un upurēts uz altāra, tika apēsts. Un kopības aspekts, kopība ar Dievu un ar citiem, kas izpaudās maizes un vīna dalīšanā un dzeršanā pēc to svētīšanas kā prieka un miera, pateicības un derības atjaunošanas zīme (sal. The Feast of Faith, 72.-74. lpp.).
Mise pārņem visa tā būtību un pārvar to kā sakramentālā "atjaunināšana" (t.i., ar zīmēm, kas atklāj reālu dievišķo darbību, kurā mēs piedalāmies). Kunga nāves un augšāmcelšanās dēļ mūsu pestīšanas.
Tajā mēs lūdzamies par visiem - par dzīvajiem, veseliem un slimiem, kā arī par mirušajiem. Un mēs piedāvājam savu darbu, bēdas un priekus visu labā.
Mūsu ticība mums apliecina, ka Dievs pārvalda vēsturi un mēs esam Viņa rokās, un nežēlo pūles, lai to uzlabotu, lai rastu risinājumus problēmām un slimībām, lai padarītu pasauli labāku. Un tā Mise ir kristīgās dzīves jēgas centrālā izpausme.
Mūsu ticība dod mums arī nāves nozīme kā noteiktu soli uz mūžīgo dzīvi ar Dievu un svētajiem. Mēs, protams, sērojam par tiem, kurus esam pazaudējuši no redzesloka uz zemes. Taču mēs neapraudam viņus izmisumā, it kā šis zaudējums būtu neatgriezenisks vai galīgs, jo mēs zinām, ka tas tā nav. Mēs ticam, ka, ja viņi ir bijuši uzticīgi, viņiem klājas labāk nekā mums. Un mēs ceram, ka kādu dienu atkal tiksimies kopā ar viņiem, lai svinētu mūsu atkalapvienošanos, kas tagad ir bezgalīga.
Turpināsim Ratcingera līniju. Lūgšana ir būtības apstiprināšanas akts, kas ir vienotībā ar Kristus "jā" savai eksistencei, pasaules eksistencei, mūsu eksistencei. Tas ir akts, kas ļauj mums piedalīties Kristus misijā un šķīstī mūs.
Šajā identificēšanās ar Kungu - ar Viņa būtību un Viņa misiju -, kas ir lūgšana, kristietis atrod savu identitāti, kas ir ietverta viņa būtībā. BaznīcaDieva ģimene. Un, lai ilustrētu šo dziļo lūgšanas realitāti, Ratzingeris norāda:
"Izejot no šīs idejas, viduslaiku teoloģija kā lūgšanas un tajā notiekošā būtības pārvērtību mērķi noteica to, ka cilvēkam jāpārtop par "anima ecclesiastica", par "anima ecclesiastica", par "anima ecclesiastica", par "anima ecclesiastica". Baznīcas personīgā iemiesošanās. Tā ir identitāte un šķīstīšana vienlaikus, došana un saņemšana Baznīcas dziļumos. Šajā kustībā mātes valoda kļūst par mūsu valodu, mēs mācāmies runāt tajā un caur to, lai viņas vārdi kļūtu par mūsu vārdiem: šī tūkstošgades mīlestības dialoga vārda dāvāšana ar to, kurš gribēja kļūt par vienu miesu ar viņu, kļūst par runas dāvanu, caur kuru es patiesi dāvāju sevi, un šādā veidā Dievs mani atdod visiem citiem, dāvātu un brīvu" (Turpat, 38-39).
Tāpēc, secina Ratcingers, ja mēs sev uzdodam jautājumu, kā mēs mācāmies lūgt, mums jāatbild: mēs mācāmies lūgties, lūdzoties "kopā" ar citiem un ar Māti.
Patiešām, tā tas ir vienmēr, un mēs no savas puses varam secināt. Kristieša lūgšana, lūgšana, kas vienmēr ir vienota ar Kristu (pat ja mēs to neapzināmies), ir šāda. lūgšana Baznīcas "miesā"pat tad, ja cilvēks ir fiziski viens un lūdzas individuāli. Viņu lūgšana vienmēr ir baznīcas lūgšana, lai gan dažkārt tā izpaužas un tiek īstenota publiskā, oficiālā un pat svinīgā veidā.
Kristīgā lūgšana, kas vienmēr ir personiska, ir dažādas formas: no ārējās līdzdalības Baznīcas lūgšanā laikā sakramentu svinēšana (īpaši masu)pat liturģisko stundu lūgšanu. Un, vēl vienkāršākā veidā un visiem pieejamā veidā, kristieša "privātā" lūgšana - garīgā vai balss - pie tabernākula, krucifiksa vai vienkārši lūgšana, kas tiek izteikta parastās darbības laikā, uz ielas vai autobusā, darbā vai ģimenes, sociālajā un kultūras dzīvē.
Arī tautas dievbijība procesijas un svētceļojumi var būt un tiem vajadzētu būt lūgšanas veids un izpausme.
Caur lūgšanu mēs nonākam pie Dieva un Viņa darba apcerēšanas un slavēšanas, un mēs vēlamies, lai tas paliek pie mums, lai mūsu darbs būtu auglīgs.
Lai Euharistija kļūtu par daļu no mūsu dzīves, ir nepieciešama lūgšana.
Lūgšana, kurā vienmēr ir arī adorācijas elements, ir pirms Mises, kopā ar to un pēc tās. Kristīgā lūgšana ir zīme un instruments kā Mise "ienāk" dzīvē un pārvērš dzīvi par svētkiem, svētkiem.
No tā mēs beidzot varam saprast, kā mūsu lūgšana, vienmēr vienota ar Kristus lūgšanu, ir ne tikai lūgšana "Baznīcā", bet arī sagatavo un stiprina mūs. piedalīties Baznīcas misijā.
Kristīgā dzīve, kas pārvērsta par "lūgšanu dzīvi" un pārveidota ar Mises palīdzību, tiek pārvērsta par "lūgšanu dzīvi". kalpošana citu cilvēku materiālajām un garīgajām vajadzībām. Un, dzīvojot un augot kā Dieva bērni Baznīcā, mēs piedalāmies tās celšanā un misijā, pateicoties lūgšanai un Euharistijai. Neviena no šīm lietām nav tikai teorija vai izdomājums, kā daži varētu domāt, bet gan realitāte, kas kļuvusi iespējama Svētā Gara darbības rezultātā.
Kā teikts Katoļu Baznīcas katehismā, Svētais Gars "sagatavo Baznīcu tikšanās reizei ar tās Kungu; Viņš atgādina un atklāj Kristu draudzes ticībai; Viņš dara klātesošu un aktualizē Kristus noslēpumu ar savu pārveidojošo spēku; visbeidzot, Viņš dara klātesošu un aktualizē Kristus noslēpumu ar savu pārveidojošo spēku, sadraudzības Gars vieno Baznīcu ar Kristus dzīvi un misiju".
Ramiro Pellitero Iglesias kungs
Pastorālās teoloģijas profesors
Teoloģijas fakultāte
Navarras Universitāte
Publicēts izdevumā "Baznīca un jaunā evaņģelizācija".
