Par priesteri viņš tika ordinēts 2011. gadā, un pirms ierašanās Spānijā viņš bija draudzes vikārs, draudzes priesteris, diecēzes bērnu pastorālās aprūpes komisijas vadītājs, Marijas leģiona kapelāns... 2022. gada jūlijā pēc sava bīskapa lūguma viņš ieradās uz Pamplona padziļināt to pētījumi morāles teoloģijas fakultātē Navarras Universitātē.
2023. gada 17. februārī viņa dzīve mainījās uz visiem laikiem. Viņš tika uzņemts San Migela klīnikā Pamplonā akūtu sāpju dēļ. Ārsti konstatēja nopietnas aknu problēmas, un viņš tika nosūtīts uz Clínica Universidad de Navarra (CUN). Pēc ārstu teiktā, viņa aknas bija kļuvušas nefunkcionējošas B hepatīta vīrusa dēļ.
El domingo 26 de febrero fue uno de los días en que su sufrimiento fue terrible. Un amigo suyo, el padre Fred, bautizó ese día como «el domingo negro del padre Renel». «Hubo días en que me quedaba inconsciente, no tenía control sobre mis palabras y acciones. Sufrí mucho, pero pude superar mi sufrimiento. Sentí que Dios estaba realmente conmigo».
El 27 de febrero, los médicos llegaron a la conclusión de que no había otra alternativa que trasplantarle un nuevo hígado. Si no, con total probabilidad, moriría. Gracias a Dios, encontraron un nuevo hígado y ese mismo día, a las 10 de la noche, le operaron. Para nuestro sacerdote haitiano, fue uno de los varios ejemplos del cuidado providencial que Dios tiene con él.
Al trasplante le siguieron varias complicaciones: un hematoma subcapsular, neumonía, leve rechazo del hígado y diabetes por tratamiento esteroide, entre otras. «Durante los 36 días que pasé en los hospitales sufrí mucho. Pero también, aprendí mucho». Estar en España en el momento de la enfermedad le salvó, le dio la oportunidad de una operación casi imposible en otros países. Actualmente, sigue con tratamientos médicos, pero se encuentra mejor.
Viņš ir pārliecināts, ka Dievs no viņa kā priestera kaut ko sagaida. Patiesībā tā nav pirmā reize, kad viņš ir nonācis uz malas. nāve: siendo bebé una insuficiencia que casi le cuesta la vida; y en 2010 sufrió el gran terremoto de Haití que mató a casi 300.000 personas. Como en las anteriores ocasiones, está convencido que esta vez Dios le salvó para una misión. «Creo que quiere que sea un testigo de cerība". Viņš atzīst, ka ir garīgi nobriedis. Ikdienas pavadoņu apmeklējumi, daudzu cilvēku lūgšanas un veselības aprūpes darbinieki, kas pret viņu izturējās ar milzīgu mīlestību, palīdzēja viņam būt stipram.
Par šādu milzīgu dāvanu viņš pateicas Dievam un visiem cilvēkiem, kas izglāba viņa dzīvību: medicīnas personālam, CARF fondam, kas finansēja operācijas izmaksas, un visiem, kas palīdzēja glābt viņa dzīvību. sadarbība UNAV Baznīcas zinātņu fakultātes pasniedzējiem un studentiem, viņa brāļiem un draugiem no Los Tilosas, viņa Haiti brāļiem un māsām, kas studē universitātē, daudziem cilvēkiem un Whatsapp grupām, kas lūdza par viņa dziedināšanu, tiem, kas viņu apmeklēja, viņa ģimene bioloģiskā un garīgā: "Paldies!
Liecinieks cerība ir viņa dzīves virzītājspēks un viena no svēta priestera īpašībām. Visiem apkārtējiem un saviem vecākiem, kuri šogad svin 52 gadu laulības jubileju, kā arī saviem astoņiem brāļiem un māsām, kuri visi dzimuši Grosse-Roche, Valjēras komūnas rajonā (Haiti ziemeļaustrumos). A ģimene Katoļi, ļoti reliģiozi un ļoti saliedēti. Ģimene no laukiem. 15 gadu vecumā viņa sāka apzināties un domāt par kļūt par priesteri. Tas bija lūgšanas brīdis viņa dzimtās draudzes kora organizētā pasākumā.
Viņam ir maz izredžu atgriezties savā zemē, skaistā valstī, kas ir ļoti pievilcīga ar savu klimatu, kultūru un vēsturi, bet kurā ir daudz ciešanu. Katastrofas seko viena pēc otras: plūdi, cikloni, nāvējošas zemestrīces...
"Haiti iedzīvotāji ir ļoti drosmīgi, bet, galvenais, viņi ir rezignējuši. Viņi varētu stāvēt stāvus, ja dabas katastrofas būtu viņu vienīgā problēma. Taču lielākais Haiti tautas ļaunums pēdējā laikā ir politiķu, korumpēto oligarhu, kas valsti iegrūž pilnīgā haosā, ļaunums, nežēlība. Viņiem izdodas nodrošināt hronisku politisko nestabilitāti, un viņi izveido bruņotas bandas, kas nogalina, laupa un destabilizē situāciju. Valsts ir kļuvusi par elli, kur vienīgā iespēja Haiti iedzīvotājam šodien ir pamest valsti," ar skumjām saka priesteris.
"Ak, Dievs, kā es varu tev pateikties? Par dzīvi, ko Tu man dāvā otrreiz, Tēvs. Kad es skatos, kur es biju, Tu mani izglābi. Man nav vārdu, lai Tev pateiktos. Ak, Dievs, dod man spēku pastāstīt, ko Tu man dari. Parādi man labāko veidu, tēt, kā pierādīt Tev, ka es neesmu nepateicīgs. Kad es atceros, kā zaudēju cerību, kad man saka, ka manas aknas vairs nespēs funkcionēt, Tu runā, Tu saki, ka aizstāvēsi manu lietu. Man nav vārdu, lai tev pateiktos. Kad es atceros to 27. februāri, ceļā uz operāciju, man bija skumji. Tu mani mierini, dod man savu spēku. Man nav vārdu, lai tev pateiktos. Kad atceros, kā Tu izvēlies cilvēkus, lai man palīdzētu, es gribētu kļūt par visu kalpu. Pieņem manu dzīvi, padari mani par cerības liecinieku. Man nav vārdu, lai Tev pateiktos.
Marta Santín. Žurnālists, kas specializējas reliģiskās informācijas jomā.
