Kjara ir neaizstājams palīgs šajos grūtajos laikos, kad daudzi kristieši jūtas apbēdināti, jo viņi ir mazākums daudzskaitlīgās un sarežģītās sabiedrības vidū, kura, šķiet, dzīvo ar muguru pret Dievu.
Šie kristieši jūtas pamesti un jūtas nostalģiski pēc pagātnes, it kā idilliska laika, kuru viņi nav piedzīvojuši. Viņi ir skumju pārņemti un līdzinās Evaņģēlija evaņģēlijā aprakstītajai saliektajai sievai (Lk 13, 10-17), kas nespēj pacelt galvu uz debesīm. Šie kristieši, kuriem nepieciešams atgūt savu prieks, ko Kristus mums sniedzBūtu labi, ja viņi padziļinātu un pārdomātu Kjāras, sievietes, kura vienmēr bija uzmanīga pret Svētā Gara iedvesmām, tekstus. Viņa ļoti labi zināja, ka kristieša spēks vienmēr ir aizņemts, jo mūsu vājums Kristū kļūst par spēku.
Viens no maniem mīļākajiem Kjāras Ļubičas tekstiem ir raksts, kas 2000. gada Lielajai piektdienai rakstīts aģentūrai Zenit. Tajā laikā viņai bija astoņdesmit gadu, lai gan viņa to varēja uzrakstīt sava garīgā ceļojuma sākumā, jo šeit mēs atrodam vienu no viņas garīguma raksturīgākajām iezīmēm: meditācija par pamesto Jēzu.
En contraste con las expectativas de esos cristianos apegados a la supuesta seguridad vivida en otros tiempos, Chiara presenta la figura de un Cristo despojado en la cruz de su divinidad para unirse todavía más al hombre, para experimentar Él también la angustia y el desamparo del ser humano e en algunos momentos de su vida. Tal es el sentido de la cuarta palabra pronunciada en la cruz, “¡Dios mío, Dios mío! ¿Por qué me has abandonado?” (Mt 27, 47).
Reiz lasīju skaidrojumu, kas mani pilnīgi nepārliecināja: Jēzus bija sācis lūgt psalmu, kurā bija šie vārdi, un viņa nogurums neļāva turpināt lūgšanu. Iespējams, ka Jēzus varēja lūgt šo psalmu, taču fakts ir tāds, ka Viņa vārdi skaidri pauž to, ko Viņš tajā brīdī jutās. Gadsimtiem ilgi šim ceturtajam vārdam nav pievērsta pietiekama uzmanība, iespējams, tāpēc, ka daži to uzskatīja par neatbildamu jautājumu.
No otras puses, mēs, ticīgie, zinām, kā mums atgādina Kjara, ka Tēvs uzmodināja un paaugstināja savu Dēlu uz mūžīgiem laikiem. Šajā sakarā viņa arī norāda: "Viņā mīlestība tika anulēta, gaisma - nodzēsta, gudrība - apklusināta. Mēs bijām šķirti no Tēva. Dēlam, kurā mēs visi atradāmies, bija jāpiedzīvo nošķirtība no Tēva. Viņam bija jāpiedzīvo Dieva pamestība, lai mēs vairs nejustos pamesti."
Chiara ve en ese Jesús que grita su abandono a muchas personas que sufren en lo físico como ciegos, mudos o sordos, pero también percibe a los que sufren en su espíritu: los desilusionados, los traicionados, los miedosos, los tímidos, los desorientados… Estos últimos son los heridos de la vida, una expresión utilizada en algunas ocasiones por san Juan Pablo II, y que no hace mucho contemplé como rótulo de una sección en una librería de Lourdes. Pienso que los enfermos del espíritu son mucho más numerosos que los otros, pues en una sociedad poco solidaria son infinidad las personas que viven en la soledad y el desamparo.
Jēzus ir pamests viņos, jo, kā saka Kjara: "Jēzus ir pamests viņos.Mēs varam redzēt Viņu katrā ciešanu brālī. Tuvojoties tiem, kas līdzinās Viņam, mēs varam runāt ar viņiem par pamesto Jēzu.".
Slimniekiem ir iepotēta doma, ka viņu dzīve ir neveiksmīga un ka nekas nav tā vērts. Bet Jēzus ir cietis daudz vairāk nekā viņi visi.. Kjara mums atgādina, ka aiz visām dzīves sāpēm slēpjas Kristus seja. Mēs varētu piebilst, ka tā ir konkrēta seja ar identitāti, pat ja tai ir ļoti dažādi atveidojumi, un, ja Viņa seja ir atpazīstama, tad tādai jābūt arī mūsu brāļu un māsu sejai, jo, kā norāda Kjara, katrs no viņiem ir Viņš.
Mūsu uzdevums ir pārvērst sāpes mīlestībā - uzdevums, kas šķiet cilvēciski neiespējams, bet to paveiks spēks un citas Kristus Gara dāvanas..
Jāņa XXIII ideja par Baznīcu kā vienotības zīmi un instrumentu, kas bija Vatikāna II koncila dvēsele, bija unikāli saskaņota ar Kjāras Ļubičas harizmu.
Krustā sistā Kristus atstāšanas atgādinājums liek man saistīt Kjaru ar Olivjē Klementu, pazīstamu franču pareizticīgo teologu. Abi ļoti apbrīnoja patriarhu Atenagoru, un viņiem bija dažas personiskas tikšanās, kuras viņi aprakstīja savos rakstos. Ņemot vērā tā laika politiskās un sociālās vētras, piemēram, 68. maija notikumus, Atenagors nebija ne pesimistisks, ne nostaļģisks pēc it kā labākas pagātnes, un viņš apliecināja Klementam, ka šie jaunie protestētāji viņu iedvesmojuši līdzjūtībai. Pat ja viņi to neapzinās, viņi ir pilnīgi pamesti jaunieši, un viņu kliedziens joprojām ir bāreņu kliedziens. Patriarhs, lielisks cilvēcības eksperts, studentu sacelšanos uzskata par saucienu pēc palīdzības. Savukārt Klemāns uzsver, ka, neraugoties uz šķietamo nihilisma triumfu, protesta kustībā, kas pretendē būt Marksa, Nīčes un Freida mantiniece, ir liels tukšums.
"Atšķirībā no patēriņa ekonomikas, kas balstās uz kultūras, kuras pamatā ir gribēšanas kultūra, kopības ekonomika ir dāvināšanas ekonomika ....".
Chiara Lubich
Creen, como tantos otros, en la transformación de las estructuras, o a lo mejor ni siquiera en eso, aunque no se dan cuenta de que la única revolución creativa en la historia es la que nace de la transformación de los corazones. Por su parte, Chiara Lubich, testigo de una época turbulenta en la que Cristo es nuevamente abandonado y sustituido por utopías sin esperanza, encuentra en Atenágoras el corazón de un padre, un espíritu juvenil lleno de fe y esperanza. No le califica de hermano separado, una expresión muy frecuente en la época del posconcilio, pues tiene el convencimiento de pertenecer a una misma casa, a una misma familia. Este es el auténtico ecumenismo, en el que las diferencias han perdido su color gracias al sol de la caridad. Tanto es así que el grito de Jesús abandonado en la cruz está necesariamente dirigido a todos los cristianos sin excepción. El encuentro con Jesús abandonado, presente en tantos hermanos a los que no podemos dejar solos, es un buen ejemplo de ecumenismo.
Antonio R. Rubio Plo
Vēstures un tiesību zinātņu maģistra grāds
Starptautiskais rakstnieks un analītiķis
@blogculturayfe / @arubioplo
