1980. gada 3. maijā Palermo dzīvīgajā sirdī piedzima dominikāņu priesteris Salvatore di Fazio. Viņa ģimenē Dievs un ticība bija vienaldzīgi. Audzināts laimes meklējumos, kuru centrā bija nauda un vara, viņa dzīve negaidīti mainījās 14 gadu vecumā, kad viņa vecāki pievērsās un sāka apmeklēt Baznīcu, tādējādi aizsākot viņa paša garīgo ceļu.
Viņš sāka regulāri iet pie grēksūdzes un pievienojās Franciskāņu jaunatnei, kas atradās kaimiņos. Lai gan tajā laikā viņa uzticība ticībai bija drīzāk cieņas apliecinājums vecākiem, nevis personīga izvēle. Katrā ziņā ticības dzirksts, lai arī sākotnēji vāja, iededza uguns, kas turpmākajos gados kļuva par dedzinošu liesmu un galu galā padarīja viņu par dominikāņu priesteri.
Cīņas māksla, draudzene, māja, suns un automašīna
18 gadu vecumā viņš pameta mājas. Viņš bija karatē un Kung-Fu instruktors. 25 gadu vecumā Salvatore dzīvoja kopā ar savu draudzeni un guva spožus profesionālus panākumus. Divdesmit astoņdesmit astoņu gadu vecumā viņš bija nopircis māju, viņam bija suns, automašīna un šķietami ideāla dzīve, sadalot laiku starp mājām, darbu un sportu. Tomēr viņu nomāca nelaimes sajūta.
Tajā laikā, pateicoties kādai tikšanās reizei, viņš pamazām atkal sāka tuvoties Dievam. 2008. gada oktobrī viņš pēc desmit gadiem atkal gāja pie grēksūdzes. Pārmaiņas bija tik spēcīgas, ka viņa draudzene nespēja to izturēt un pēc vienpadsmit gadu ilgām attiecībām nolēma viņu pamest.
Tumšais mežs un perfektas dzīves zaudējums
Tumšais mežs, kā to apraksta Dante Aligjēri savā Dievišķā komēdijakļuva par spilgtu Salvatora eksistenciālās krīzes metaforu. Traumatiskā šķiršanās no draudzenes iezīmēja viņam tumša un nezināma posma sākumu. Tumšais mežs nebija ārējs drūmums, bet gan iekšējs ceļojums, cīņa starp gaismu un tumsu. Dantes Aligjēri iedvesmots, Salvatore atradās sava dzīves ceļojuma vidū, apmaldījies, bet meklēja virzienu.
Šis periods, ko raksturo emocionāls nomāktība, kļuva par introspektīvu ceļojumu. Tumsa nebūt nebija nepārvarams šķērslis, bet kļuva par katalizatoru dziļām pārdomām un jēgas meklējumiem. "Pirmo reizi mani vadīja pa ceļu, kuru es nemaz nebiju izvēlējies, un tas mani mulsināja." Līdzīgi kā Dante Aligjēri, "mūsu dzīves ceļa vidū es nokļuvu tumšā mežā, jo taisnais ceļš bija pazudis". Taču džungļi bija "tumši" nevis tāpēc, ka tur bija tumsa, bet gan tāpēc, ka viņš nebija pieradis pie visas šīs gaismas, un tas, ko viņš uzskatīja par savu "taisno ceļu", patiesībā bija līkumota dzīve, ko viņš pats bija izvēlējies.
Ticības un patiesas laimes atklāšana no jauna
Piecus gadus Salvatore staigāja Katoļu baznīcas iekšienē. Garīgā pavadītāja vadīts, Salvatore pētīja savas dvēseles dziļumus, izprotot savas eksistences sarežģītību un atpazīstot Dieva aicinājumu. Šis izpirkšanas periods palīdzēja viņam izprast savas kļūdas un norobežoties no toksiskām draudzībām. Katrs solis viņu tuvināja Dieva mīlestībai.
Šajā laikā Salvatore piedzīvoja iekšēju metamorfozi, atmetot izmisuma un neapmierinātības važas. Baznīca, pie kuras viņš sākotnēji vērsās kā pie pagaidu patvēruma, kļuva par viņa garīgās atdzimšanas pamatu.
Londona un eksistenciālais jautājums
2011. gadā, meklējot atbildes, Salvatore pārcēlās uz Londonu. Iespējams, cerot atrast sievieti, ar kuru varētu izveidot veselīgu, kristīgu ģimeni. Taču, lai gan viņš satika dažas ļoti jaukas meitenes, attiecības neizdevās, jo viņš nespēja atrast meklēto laimi. Darbs, lai gan ļoti labi apmaksāts, viņu vairs neapmierināja. Ar sava garīgā tēva palīdzību viņš sev uzdeva eksistenciālu jautājumu: vai viņš varētu atrast laimi citā dzīves stāvoklī?
Šis šķietami vienkāršais jautājums raisīja dziļas pārdomas. Salvators kļuva nervozs, viņš bija pārliecināts, ka var būt laimīgs tikai ar sievieti sev blakus, taču viņu izaicināja iespēja, ka aicinājums varētu būt cits. Tomēr sēkla aicinājums Pirms vairākiem gadiem iesāktais reliģiskais ordenis sāka dīgt, un viņš sāka apzināties, vai ir kāds reliģisks ordenis, kas varētu apmierināt viņa vēlmi pēc laimes.
Pompeju Dievmāte, svētais Dominiks un svētā Katrīna no Sjēnas, kā kļūt par dominikāņu priesteri
Kādu nakti, iegrimis šajās domās, Salvatore atcerējās gleznu vecmāmiņas istabā - Pompeju Madonnu. Viņš atcerējās Madonnu, bet nezināja, kas bija dominikāņu priesteris un sieviete, kas viņu pavadīja. Viņš uzsāka meklēšanu, kuras rezultātā atklāja svēto Dominiku Gucmaņu un svēto Katrīnu Sjēnas. Saikne bija acumirklīga, it kā šo svēto tēli būtu gaidīti mūžīgi.
Sākot ar 2012. gadu, Salvatore arvien vairāk tuvojās Mācītāju ordenis Itālijā. Tomēr katra tikšanās bija apvīta ar šaubām un pārbaudījumiem. Aicinājuma tikšanās, pirmsnoviciāts un noviciāts bija soļi, kas pirms vairākiem gadiem tika sperti ceļā uz neticamo likteni: kļūt par dominikāņu priesteri. Tieši noviciātā viņš atklāja, ka savā jaunajā dzīves stāvoklī ir patiesi laimīgs.
Pēc astoņus gadus ilgas formācijas, sekojot tādu svēto kā Tomass Akvīnas, Luiss Bertrāns un dominikāņu priesteris, svētītais Francisko de Posadas, Salvatore piepildīja savu sapni sludināt citiem "viņu pestīšanai, manai laimei un lielākai Dieva godībai".
Pateicība dominikāņu priestera
"Un tieši šī iemesla dēļ es turpinu studijas Pontifikālajā Svētā Krusta universitātē. Dominikāņu priesterim studijas, lai sludinātu, ir svēts pienākums! Šī iemesla dēļ es vēlos pateikties visiem CARF fonda labvēļiem par palīdzību, ko viņi sniedz priesteriem un semināristiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir diecēzes vai diecēzes, kā arī es vēlos pateikties viņiem par atbalstu. reliģiskālai mēs varētu labāk kalpot Dieva tautai."
Gerardo Ferrara
Absolvējis vēstures un politikas zinātnes, specializējies Tuvajos Austrumos.
Atbildīgs par studentiem Pontifikālajā Svētā Krusta universitātē Romā.
