Priecīgie noslēpumi attiecas uz Jēzus iemiesošanos un bērnību. Tie ir arī lūgts, the Gaismas noslēpumi par Kristus publisko dzīvi, par Sāpīgie noslēpumi par mūsu Kunga ciešanām un Krāšņās mistērijas par notikumiem pēc augšāmcelšanās.
"Svētā Rožukroņa deklamēšana ar noslēpumu apcerēšanu, lūgšanu "Mūsu Tēvs" un "Slava Dievam" atkārtošanu, Vissvētākās Trīsvienības slavēšanu un pastāvīgu Dieva Mātes piesaukšanu,
ir nepārtraukts ticības, cerības un mīlestības, pielūgsmes un gandarīšanas akts".
Hosemarija Escrivá de Balaguer.
Pirmajā no priecīgajiem noslēpumiem mēs atceramies pasludinājumu Jaunavai Marijai un Vārda iemiesošanos.
Benedikts XVI saka: "Eņģeļa sveicienā Dievmātei viņš atrod viņā uzticības attieksmi pat grūtos brīžos. Spēju uzlūkot notikumus ticības gaismā; pazemību, kas prot klausīties un ar nodošanos atbildēt Dievam.
Šādā veidā, norāda pāvests, tiek vēlreiz apstiprināts Marijas prieka iemesls: "Prieks nāk no žēlastības, tas ir, no sadraudzības ar Dievu, no tā, ka esam ar Viņu cieši saistīti, no tā, ka esam Svētā Gara mājoklis, ko pilnībā veido Dieva darbība."
Marija ar pilnīgu paļāvību nododas Dieva vēstneša viņai pasludinātajam vārdam un kļūst par paraugu un māti visiem ticīgajiem. Ticība ir uzticēšanās, taču tā ietver arī zināmu neskaidrību. Marija pilnībā atveras Dievam, viņai izdodas pieņemt Dieva gribu, pat ja tā ir noslēpumaina, pat ja tā bieži neatbilst viņas pašas gribai un ir zobens, kas caururbj dvēseli".
Benedikts XVI norāda, "viņš iesaistās intīmā dialogā ar viņam pasludināto Dieva Vārdu; viņš to neizskata virspusēji, bet apstājas un ļauj tam iespiesties viņa prātā un sirdī, lai saprastu, ko Kungs no tā vēlas, kāda ir pasludinājuma jēga.
Jaunavas Marijas pazemība, saka svētais Bernards, ir visu tikumu pamats un sargātāja. Un tas ir pareizi, jo bez pazemības dvēselē nav iespējams neviens tikums.
Visi tikumi pazūd, ja pazūd pazemība. Gluži pretēji, teica svētais Francisks Salezietis, Dievs ir tāds pazemības draugs, ka Viņš nekavējoties nāk, kur vien to redz.
Tāda pati attieksme ir vērojama Virgin Jaunava Marija pēc ganu dievkalpojuma: "Viņš to visu paturēja, pārdomādams savā sirdī".
"Tā ir dziļa pazemība Marijas paklausīgajā ticībā, kas pieņem pat to, ko viņa nesaprot par Dieva darbu, ļaujot Dievam atvērt viņas prātu un sirdi. Tādēļ Elizabete var sacīt: "Svētīga tā, kas ir ticējusi Tā Kunga vārda piepildījumam". (Lk 1, 45)un tāpēc to tā sauks vēl vairākas paaudzes.
Ticība mums saka, ka šī Bērna bezpalīdzīgais spēks galu galā uzvar pasaules varu baumas".
Ceturtajā no priecīgajiem noslēpumiem mēs atceramies Pasniegšanu Templī.
Marija vairs nešķiet nešķīsta. Viņa neiet uz templi, lai attīrītu sevi, bet gan lai piedalītos pestīšanas ceļojumā. Jēzus. Marija parādās kā Jēzus līdzstrādniece, kas piedalās Viņa ceļojumā, kalpojot Dieva tautai. Viņa nav nešķīsta sieviete, bet gan attīrītāja.
Benedikts XVI norāda, ka Marijas ticība dzīvo no pasludināšanas prieka, bet iet cauri viņas Dēla krustā sišanas miglai, lai sasniegtu augšāmcelšanās gaismu.
Tāpēc mūsu ticības ceļš būtiski neatšķiras no Marijas ceļa: "Mēs atrodam gaismas brīžus, bet mēs atrodam arī fragmentus, kuros Dievs šķiet prombūtnē".
Risinājums ir skaidrs: "Jo vairāk mēs atveramies Dievam, pieņemam ticības dāvanu, pilnībā paļaujamies uz Viņu, kā to darīja Marija, jo vairāk Viņš ar savu klātbūtni dod mums iespēju visās dzīves situācijās dzīvot mierā un pārliecībā par Viņa uzticību un Viņa
Taču tas nozīmē iziet no sevis un saviem projektiem, lai Dieva Vārds būtu mūsu domu un rīcības virzītājspēks.
Kad pēc trīs dienu meklējumiem viņi atrod Bērnu templī, Viņš viņiem noslēpumaini atbild: "Kāpēc jūs mani meklējāt, vai jūs nezinājāt, ka man jābūt mana Tēva lietās?
Tātad, norāda pāvests, "Marijai ir jāatjauno dziļā ticība, ar kuru viņa teica "jā" pasludināšanas brīdī; viņai ir jāpieņem, ka prioritāte pieder patiesajam un īstajam Tēvam; viņai ir jāzina, kā atbrīvot Dēlu, kuru viņa ir dzemdinājusi, lai Viņš sekotu savai gribai; viņai ir jāzina, kā ļaut Dēlam, kuru viņa ir dzemdinājusi, būt brīvam sekot Viņa gribai..
Mans draugs: ja vēlies būt liels, padariet sevi par mazu.
Būt mazam prasa ticēt, kā bērni tic, mīlēt, kā bērni mīl, atteikties no sevis, kā bērni atsakās no sevis..., lūgties, kā bērni lūdzas.
Un tas viss kopā ir nepieciešams, lai īstenotu praksē to, ko es jums parādīšu šajās rindās:
Ceļojuma sākums, kas beidzas ar pilnīgu Jēzus neprātu, ir uzticīga mīlestība uz Vissvētāko Mariju.
-Vai jūs vēlaties mīlēt Dievmāti? -No, palutini viņu! Kā? - Labi lūdzot Dievmātes Rožukroni.
Bet Rožukroņa lūgšanā... mēs vienmēr sakām vienu un to pašu! -Vai tie, kas mīl viens otru, viens otram vienmēr nesaka vienu un to pašu... Vai jūsu Rožukroņa lūgšanā nav vienmuļības, jo tā vietā, lai runātu vārdus kā cilvēks, jūs izrunājat skaņas kā dzīvnieks, jūsu domas ir tālu no Dieva? -Un tad skatieties: pirms katras desmitgades ir norādīts noslēpums, kas jāapdomā.
-Vai jūs esat... vai esat kādreiz pārdomājuši šos noslēpumus?
Padariet sevi mazu. Nāciet ar mani un - tas ir manas pārliecības nervs - mēs dzīvosim Jēzus, Marijas un Jāzepa dzīvi.
Svētais Hosemarija Eskrivā.
Sadarbībā ar:
OpusDei.org
Meditācijas par Svētā Rožukroņa noslēpumiem, pāvests Francisks.