Hosē Rolando Bekerra (José Rolando Becerra) un Anhels Antonio Garsija Himeness (Ángel Antonio García Jiménez) ir divi no diviem. Meksikas semināristi un Bidasoa starptautiskās skolas iemītnieki. Šajos vasaras mēnešos viņi atrodas Madridē, kur veic pastorālo darbu attiecīgi San Migela Pontifikālajā bazilikā un San Isidro Kolēģijas baznīcā. Viņi stāsta par savu aicinājumu un ticību, kas valda Meksikā, neraugoties uz pieaugošo sekularizāciju.
Hosē Rolando Bekerra Ramirezs (José Rolando Becerra Ramírez) ir 26 gadus vecs un nāk no Selajas diecēzes Gvanahuato, Meksikā. Viņš ir pabeidzis pirmo kursu Bidasoa starptautiskajā seminārā, pirms tam piecus gadus mācījies savas diecēzes seminārā.
"Jau no mazotnes biju ļoti iesaistīts Baznīcas dzīvē un kalpošanā, taču nekad nebiju domājis par iespēju iestāties seminārā, nemaz nerunājot par priestera amatu. Kad es pieaugu, mana ticība pieauga, jo pakāpeniski uzzināju arvien vairāk par Dievu un Baznīcu. Vēlme izzināt priesterības ceļu man radās 18 gadu vecumā, tad arī sāku aicinājuma procesu, lai beidzot 20 gadu vecumā iestātos seminārā," viņš stāsta.
Lai gan viņš jau sen bija sajutis Kunga aicinājumu, viņš baidījās no domas sekot Viņam un atstāt visu Viņa dēļ. saprast, ka ar Dievu nav zaudējumu, jo Viņš mums dod daudz vairāk, nekā mums vajadzīgs.. Šajā laikā esmu apzinājies Baznīcas vajadzības, īpaši vajadzību pēc svētiem priesteriem. Katra diena man ir iespēja atsaukties šim aicinājumam, dāsni atbildot, kas liek mums šķērsot robežas un satikt mūsu brāļus un māsas," viņš saka.
Šajos vasaras mēnešos viņš veic pastorālo darbu Madridē, jo īpaši San Migeles Pontifikālajā bazilikā. "Pastorālā aprūpe ir pilna lieliskas pieredzes un arī daudzu izaicinājumu.. Tas nozīmē pamazām mācīties no priesteriem un cilvēkiem, kas šeit strādā, jo viņi mums daudz ko māca. Mēs palīdzam ar sakristijas vajadzībām, ticīgo aprūpi un pandēmijas dēļ dažkārt arī ar sanitārajiem filtriem. Papildus pastorālajam darbam mēs stiprinām savas attiecības ar Kungu caur lūgšanu un sakramentiem," stāsta Rolando.
"Neraugoties uz grūtībām Meksikā, mūsu valstī ir liela svētība - Gvadalupes Jaunava. Es ticu, ka mums vienmēr ir jāvēršas pie Dievmātes, atceroties arī Svētā Jāņa Pāvila II vārdus: "Meksika vienmēr uzticīga".
Apustuliskais nuncijs Spānijā Bernardito Kleopass Auza apmeklēja San Migeles baziliku, lai pavadītu semināristus, kuri Madridē veica pastorālo darbu: Hosē Rolando Bečerra (pirmais no kreisās) kopā ar Benigino no Filipīnām un Oskaru no Kolumbijas.
"Pastorālais darbs Svētā Miķeļa Pontifikālajā bazilikā ir pilns lieliskas pieredzes un arī daudzu izaicinājumu. Tas nozīmē pamazām mācīties no priesteriem un cilvēkiem, kas šeit strādā, jo viņi mums tik daudz māca," viņš saka.
Saskaņā ar pēdējās Meksikā veiktās iedzīvotāju skaitīšanas datiem, Meksikākatoļticīgo īpatsvars ir samazinājies no 82% līdz 77%, bet protestantu īpatsvars ir palielinājies no 7,5% līdz 11,2%. "Baznīcas misijai ir jāsākas pašai ar sevi. Mums ir nepieciešama stabila katoļu ticīgo formācija, lai viņi stiprinātu savu ticību un neaizvilktu viņus uz citiem ceļiem. Mums ir vajadzīga vienkārša ticība, kas prot arī pamatot to, kam tā tic," saka Hosē Rolando.
Šis seminārists no Bidasoa ir noraizējies par dažām situācijām savā valstī: pandēmija, kas turpina ietekmēt cilvēku nabadzību, kura turpina pieaugt, un līdz ar to daudziem trūkst iespēju. Portāls nedrošība, noziedzība, Meksikā visvairāk tiek runāts par organizēto noziedzību, kas turpina darīt savu darbu, izraisot bailes un izmisumu.
"Diemžēl mums ir nācies ciest no dažu mūsu priesteru zaudējuma, tostarp nesen tika nogalināts priesteris no diecēzes, kurā es piederu. Meksika pakāpeniski nonāk organizētās noziedzības rokās. Ir sāpīgi redzēt, kā laikrakstu un citu plašsaziņas līdzekļu lappuses pārpilnas ar ziņām par slepkavībām, uzbrukumiem, nolaupīšanām, laupīšanām, izspiešanām utt. Tā ir valsts, kas ir zaudējusi mieru, Noteiktos diennakts laikos ir bail staigāt pa ielām. Taču, neskatoties uz to, Meksika joprojām ir tik brīnišķīga, jo līdzās šiem cilvēkiem, kas dara ļaunu, ir arī citi ar lielu sirdi, kas turpina strādāt visu labā".
Turklāt Meksikā, tāpat kā citās Latīņamerikas valstīs, sekulārisms attīstās. "Daudzi jaunieši vairs negrib dzirdēt par Dievu. Reliģijas tēma ir izzudusi no skolām, un Dievs pakāpeniski tiek atvirzīts malā. Taču, neskatoties uz to, daudzi no mums apzinās, ka Dievs ir vajadzīgs mūsu dzīvē, un tāpēc ir nepieciešams, lai. Kristīgā liecība tiek sniegta tiem, kas netic vai ir attālinājušies no Baznīcas".
Neraugoties uz šīm grūtībām, Rolando nezaudē cerības: "Mums ir daudz cerību.Mūsu valstī mums ir liela svētība - Gvadalupes Jaunava.. Es uzskatu, ka mums vienmēr ir jāvēršas pie Dievmātes, atceroties arī svētā Jāņa Pāvila II vārdus "Meksika vienmēr uzticīga", lai tie mums būtu kā motīvs turpināt censties nest Evaņģēliju un, kā tagad piemin pāvests Francisks, iet pretī šai "izmetumu kultūrai", paverot apvāršņus tā saucamajai "mīlestības civilizācijai".
Anhels Antonio Garsija Himénezs (Ángel Antonio García Jiménez), 25 gadus vecs seminārists no Kārdenas pilsētas, ir tāda paša viedokļa, Tabasko, Meksika.
"Meksika ir skaista valsts, kurā ir viss, kas nepieciešams, lai virzītos uz priekšu, un kurā ir milzīga bagātība visās šī vārda nozīmēs.. Meksikai, tāpat kā jebkurai citai valstij, ir savi kāpumi un kritumi, taču, manuprāt, uz to ir jāskatās kopumā. Taisnība, ka ir spēcīgas situācijas, bet taisnība ir arī tā, ka mēs varam daudz ko mācīties no Meksikas, jo tai ir daudz laba."
Eņģelis uzskata, ka sekulārisms attīstās lēnāk nekā Eiropā. Tajā ir reliģiskās vienaldzības un zināma ateisma nokrāsas. Viņš atgādina, ka Meksika, Brazīlija, Kolumbija un Venecuēla ir ļoti katoliskas Latīņamerikas valstis.
"Meksika ir ļoti katoliska valsts ar ļoti dziļām saknēm, un tā pamazām aug, tajā notiek nepārtraukts process, kas turpina paplašināties. Tiesa, protestantisms ir pamanāms, bet pamanāmi ir arī konvertīti," viņš saka.
"Meksika ir ļoti katoliska valsts ar ļoti dziļām saknēm, kas pamazām aug, un tajā notiek nepārtraukts process, kas turpina paplašināties."
Anhels Antonio Garsija šos vasaras mēnešus pavada, strādādams Madrides San Isidro Kolēģiāta baznīcā, kur veic pastorālo darbu. Viņš palīdz Euharistijā, kalpo ticīgajiem, uztur liturģiskos priekšmetus, telpas un pārbauda inventāru. Viņi arī sagatavo materiālus katehēzei vecākiem un kādā brīdī uzstājas ar lekciju grupai.
"Tā ir bijusi ļoti skaista pieredze, pilna mācīšanās un, pats galvenais, iespēja dalīties ticībā ar Kolēģijas Baznīcas ticīgajiem. Es nometņoju Kovadongā kopā ar jauniešu grupu, runāju ar viņiem, sarunājos, dalījos pieredzē, priecājos dalīties ticībā un mācīties vienam no otra," viņš stāsta.
Anhels Antonio Garsija Himeness ir otrais no trim brāļiem. Pēdējos astoņus mēnešus viņš dzīvo Bidasoa Starptautiskajā skolā. Viņš stāsta par savu aicinājumu:
"Man jāatzīst, ka Dievs bija tas, kurš nāca man pretī, satika mani naktī un ar maigumu uzlūkoja mani. Mani svētki neradās gaismā, bet tumsā Kungs mani apgaismoja.
Man bija septiņi gadi, kad mani uz semināru uzaicināja draugs Eliseo Ernandess Moraless, kurš tagad ar Dieva žēlastību ir priesteris. 14 gadu vecumā es meklēju palīdzību un atradu labu garīgo vadītāju: viņš bija labs manu vecāku draugs priesteris, Nuestra Señora Virgen del Carmen draudzes priesteris, pie kuras mēs tolaik piederējām.
Atceros, ka tā bija svētdiena, kad priesteris Pedro Akvino teica maniem vecākiem, lai aizved mani uz draudzi, lai mēs varētu aprunāties, kas labprāt man palīdzētu. Visvairāk mani pārsteidza un joprojām pārsteidz tas, ka, kā tas ir normāli ciemos, svētdienās, Kunga dienā, priesteris apmeklē daudzas kopienas. Viņš bija ļoti aizņemts, bet teica, ka labprāt man palīdzēs.
Divas stundas viņš mani ļoti uzmanīgi klausījās, es centos apkopot visu savu dzīvi (starp citu, ļoti īsu), bet ar tās kāpumiem un kritumiem. Viņš klausījās mani, neko nesakot, un beigās viņš man deva padomu, un es pirmo reizi mūžā izjutu žēlastību.. Tajā brīdī es nolēmu pārcelties tuvāk baznīcai.
Es sāku pamazām izturēt, bez nodoma kļūt par priesteri, Patiesība ir tāda, ka es nekad nebiju par to domājis un tas nebija kaut kas tāds, ko es meklēju, es vienkārši gribēju sekot Kungam. Mani pirmie soļi bija ļoti lēni, taču tie bija nepieciešami, lai kļūtu par to, kas esmu šodien. Es gatavojos pirmajai komūnijai un nākamajā gadā - konfirmācijai.
Es piedalījos daudzās rekolekcijās, īpaši Lieldienu rekolekcijās. Es gatavojos kļūt par daļu no liturģijas komandas savā kopienā. Es gribēju kļūt par ārkārtas Svēto Komūnijas pasniedzēju, bet apzinājos, ka man ir nepieciešams vairāk sagatavoties, tāpēc sāku mācīties lektoru komandā, un tā sākās mana tuvība ar Dievu.
17 gadu vecumā es devos uz rekolekcijām kopā ar jauniešu grupu, kas pieder San Antonio de Padua draudzei Kārdenas Tabasko pilsētā. Tā bija pieredze, kas pilnībā izmainīja manu dzīvi, tā mani iezīmēja un palīdzēja man daudz ko mainīt.
Daudzi cilvēki man jautāja, vai es negribētu kļūt par priesteri.Mana atbilde vienmēr bija viena un tā pati - es viņiem teicu nē, bet, ja Dievs to vēlas, tad kāpēc ne, bet tas nebija manos plānos, lai gan dziļi sirdī tas mani uzrunāja. Mana iekšējā dzīve pamazām mainījās, es arvien labāk un labāk izdzīvoju masas, Tiesa, liela ietekme bija arī manai mātei, kura ir ļoti dievbijīga un zināmā mērā iemācīja man citādi izdzīvot Misi.
Manā dzīvē pienāca laiks, kad es gribēju tikai kalpot Kungam, un es piedzīvoju mieru, kādu nekad agrāk nebiju jutusi. Pēc pieredzes, ko piedzīvoju 21 gada vecumā, kad gandrīz nomiru, Es iepazinos ar jauniešu grupu, ar kuriem sestdienu pēcpusdienās tikāmies uz lūgšanu un formējošām sarunām.
Tur es satiku kādu jaunieti, kurš bija piedalījies arodprocesā, un viņš man pastāstīja par savu pieredzi. 21 gada vecumā es sāku cīnīties, jo man bija jāpieņem lēmums, kas pilnībā mainītu manu dzīvi. Beigu beigās man bija skaidrs, ka vēlos kļūt par priesteri. Es jūtos aicināts.
Es runāju ar savu bijušo draudzes priesteri, lai saņemtu padomu par to, ko es vēlos, un viņš mani iedrošināja doties uz priekšu, ka, ja es to patiešām vēlos, man tas jādara ar lielu dāsnumu un nedrīkst novērsties no Viņa, lai nezaudētu sevi. Pēc tam, kad biju izgājis aicinājuma procesu, baznīca mani pieņēma par semināristu. Vārdi, ko priesteris man teica intervijas beigās, bija šādi. vai es pieņemšu Dieva aicinājumu, un es piekritu.
2018. gada 4. augustā es iestājos Tabasko Kunga diecēzes seminārā. Pēc tam man piezvanīja semināra formācijas komanda, lai paziņotu, ka man jāturpina formācija Spānijā, konkrēti Bidasoa Starptautiskajā koledžā. Es ierados Spānijā 2020. gada 21. oktobrī. Esmu pabeidzis savu pirmo kursu, paldies Dievam.
Pastorālais darbs Madrides San Isidro koleģiāta baznīcā sastāv galvenokārt no palīdzības Euharistijas dievkalpojumos, palīdzības ticīgajiem dievkalpojumu pieņemšanas laikā, kristību un kāzu laikā. Mēs palīdzam uzturēt liturģiskos priekšmetus, telpas, pārbaudīt inventāru. Mēs sagatavojām materiālus katehēzei vecākiem un kādā brīdī uzstājāmies ar lekciju grupai. Tā ir bijusi ļoti jauka un mācību pilna pieredze, bet pats galvenais - iespēja dalīties ticībā ar Kolēģijas ticīgajiem. Arī Kopā ar jauniešu grupu es nakšņoju Kovadongā.Esmu varējis ar viņiem runāt, risināt dialogu, dalīties pieredzē, dalīties ticībā un mācīties vienam no otra."
