Svētā Pētera un Pāvila svinīgā diena ir veltīta Simona Pētera un Pāvila no Tarsas - divu apustuļu, kuri pavadīja Jēzu Kristu viņa evaņģelizācijas misijā, - mocekļa nāves piemiņai.
Pēteris, kuru Kristus izvēlējās par Baznīcas klinti: "Tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es celšu savu Baznīcu". (Mt 16,16). Viņš pazemīgi pieņēma savu misiju līdz pat savai mocekļa nāvei. Viņa kaps Svētā Pētera bazilikā Vatikānā ir mērķis. svētceļojums tūkstošiem kristiešu, kuri apmeklē šo vietu no visas pasaules.
Pāvils, kristiešu vajātājs, kurš kļuva par apustuli, ir dedzīga evaņģelizētāja paraugs visiem katoļiem. Pēc tikšanās ar Jēzu viņš bez ierunām nodevās Evaņģēlija lietai.
2012. gada Svētā Pētera un Pāvila svētku homīlijā Benedikts XVI nosauca šos divus apustuļus par "galvenajiem Romas Baznīcas patroniem".
"Kristīgā tradīcija vienmēr ir uzskatījusi sv.Pēteri un sv.Pāvilu par neatdalāmiem: kopā viņi pārstāv visu Kristus Evaņģēliju," viņš teica.
Pēc Kristus augšāmcelšanās un debesbraukšanas Pēteris pazemīgi uzņēmās Baznīcas vadību, vadīja apustuļus un uzņēmās uzturēt dzīvu patieso ticību.
Pēc tikšanās ar Kristu Pāvils turpināja ceļu uz Damasku, kur viņš tika kristīts un atguva redzi. Viņš ir atzīts par pagānu apustuli un visu atlikušo mūžu nenogurstoši sludināja Evaņģēliju Vidusjūras reģiona tautām.
Svētā apustuļa Pētera statuja, kas atrodas Vatikāna Svētā Pētera bazilikas centrālās navas labajā pusē.
Svētais Pēteris bija viens no Jēzus divpadsmit apustuļiem. Viņš bija zvejnieks, un Jēzus aicināja viņu kļūt par cilvēku zvejnieku, lai darītu zināmu Dieva mīlestību un Viņa pestīšanas vēsti. Pēteris piekrita un sekoja Jēzum.
Viņa vārds bija Sīmanis; Jēzus viņu nosauca par Kefu, "akmeni", un teica, ka viņš būs akmens, uz kura Viņš cels savu Baznīcu. Tāpēc mēs viņu pazīstam kā Pēteri.
Apustulis Pēteris kopā ar Jēzu piedzīvoja ļoti svarīgus brīžus:
Pēc Svētā Gara dāvanu saņemšanas viņš pārcēlās no Jeruzalemes uz Antiohiju un nodibināja kristiešu kopienu. Vēlāk viņš devās uz Romu, kur turpināja darbu.
Viņš pazemīgi pieņēma savu misiju līdz pat mocekļa nāvei. Pēteris lūdza, lai viņu krustā sistu otrādi, jo viņš nejutās cienīgs mirt tāpat kā Jēzus.
Viņš tika apglabāts Vatikāna kalnā, netālu no savas mocekļu nāves vietas. Tur tika uzcelta Svētā Pētera bazilika, kas ir kristietības centrs.
Apustuļu darbos ir aprakstīti vairāki Svētā Pētera kā pirmā Baznīcas vadītāja publiskie varoņdarbi un brīnumi.
Pēteris bija pirmais katoļu baznīcas pāvests. Jēzus deva viņam Valstības atslēgas un uzdeva rūpēties par savu Baznīcu, rūpēties par savu ganāmpulku. Pāvesta misija vispirms ir tēva darbs, kas rūpējas par saviem bērniem.
Pāvests ir Kristus pārstāvis pasaulē un redzamā Baznīcas galva. Viņš ir Baznīcas gans, Viņš to vada un tur kopā.
Viņam palīdz Svētais Gars, kas darbojas tieši uz viņu, svētī viņu un palīdz viņam ar savām dāvanām vadīt un stiprināt Baznīcu ar savu piemēru un vārdu.
Pāvesta uzdevums ir mācīt, svētīt un pārvaldīt Baznīcu, un mums kā kristiešiem ir jāmīl viņu par to, kas viņš ir un ko viņš pārstāv.
Svētais Pēteris māca mums atdot vājumu Dievam. Tāpēc, ka, neskatoties uz cilvēka vājumu, Dievs mūs mīl un aicina uz svētumu. Katram kristietim ir jāstrādā un jālūdz Dievam, lai Viņš palīdz viņam vai viņai sasniegt svētumu.
Lai būtu labs kristietis, katru dienu jācenšas būt svētam. Sv.Pēteris mums īpaši saka: "Esiet svēti savā rīcībā, kā Viņš, kas jūs aicinājis, ir svēts." (1.Pēt.1,15).
Tas arī māca mums, ka Svētais Gars var radīt brīnumus parastā cilvēkā. Tas var padarīt viņu spējīgu pārvarēt vislielākos šķēršļus.
Svētā apustuļa Pāvila statuja pie Svētā Pētera bazilikas Vatikānā.
Pēc rases ebrejs, pēc izglītības grieķis un Romas pilsonis. Viņš dzimis Tarsa pilsētā. Viņš mācījās labākajās Jeruzalemes skolās.
Viņa ebreju vārds bija Sauls, un viņš bija kristīgās reliģijas ienaidnieks. Viņš bija uzticīgs savai ebreju ticībai. Tāpēc viņš veltīja sevi Damaskas kristiešu vajāšanai.
Ceļā uz Damasku Viņš viņam parādījās. Jēzus, Lielā gaismā viņš krita zemē un dzirdēja balsi, kas viņam sacīja: "Saul, Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā? Ar šo frāzi Pāvils saprata, ka, vajādams kristiešus, viņš vajā pašu Kristu.
Tad Sauls piecēlās no zemes un neko neredzēja. Viņi aizveda viņu uz Damasku, un tur Ananija, paklausot Jēzum, lika Saulam atgūt redzi, piecelties un kristīties.
Tad Sauls nomainīja vārdu uz Pāvilu un sāka sludināt Jēzus vārdu. Viņš devās uz Jeruzalemi, lai nodotos svētā Pētera pavēlei.
Viņš nesa Evaņģēliju visā Vidusjūras pasaulē. Viņa darbs nebija viegls. Viņš devās četros lielajos apustuliskajos ceļojumos, lai nestu pestīšanas vēsti visiem cilvēkiem, radot jaunas kristiešu kopienas, kur vien viņš devās, kā arī mācot un atbalstot jau esošās kopienas.
Pāvila atgriešanās bija pilnīga. Viņš ļoti labi saprata, ko nozīmē būt apustulim un apustulēt kristīgo vēsti. Viņš bija uzticīgs aicinājumam, ko Jēzus viņam deva ceļā uz Damasku.
Pēc tam viņš tika nogalināts mocekļa nāvē Roma. Viņa galva tika nocirsta ar zobenu, jo, tā kā viņš bija Romas pilsonis, viņu nevarēja notiesāt uz krusta, jo tā bija vergiem paredzēta nāve. Sv.Pāvils tika nocirsts 67. gadā. Viņš ir apglabāts Romā, Sv.Pāvila bazilikā ārpus mūriem.
Svētais Pāvils māca mums būt ar sirdi bez šķēršļiem.. Viņa dzīve māca mums, cik svarīgs ir kristiešu apustuliskais darbs.
Visiem kristiešiem ir jāsludina Kristus, nododot Viņa vēsti ar vārdu un piemēru.Katrs savā dzīves vietā un dažādos veidos nodot vājumu Dievam.
Atgriežoties no grēka un dzīvojot dzīvi, kas veltīta svētumam un apustulātam, Svētais Pāvils mums māca arī par atgriešanās un paklausības vērtību. Viņš pieņem dāvanas, ko Kristus viņam piedāvā, un dzīvo savu mīlestību, izplatot un nododot savu ticību ar vārdu un piemēru. Viņš velta sevi tam, lai sniegtu lielo dāvanu, ko viņš saņēma, citiem.
Bibliogrāfija
Opusdei.org.
Francisks, Homīlija, 29-VI-2021. gads.
Benedikts XVI, Homīlija, 2012. gada 29. VI.
