Šogad aprit 100 gadi, kopš 1922. gada 5. martā Boloņā dzimis viens no izcilākajiem 20. gadsimta kinematogrāfistiem un rakstniekiem Pjērs Paolo Pasolīni.
Tā ir laba iespēja pārdomāt savu īpašo izpratni par kristietību un Baznīcu.. Viņš sevi dēvēja par ateistu un marksistu, lai gan bija autors evaņģēlija "Saskaņā ar Mateja evaņģēliju", kura galvenā kvalitāte ir pārnest uz ekrāna labāko no kino scenārijiem - evaņģēliju bez spīduma. Pēc vairākiem gadiem Pasolīni sastapās ar diviem kristiešiem Pablos: apustuli Pāvilu un apustuli Pāvilu. Pāvils VIpāvests.
Portāls Itāļu režisors vēlējās uzņemt filmu par Svētā Pāvila dzīvi.bet neatrada labvēlību ne reliģiskajās, ne laicīgajās aprindās. Patiesībā viņš vēlējās uzņemt interesantu triloģiju par Pāvilu no Tarsa, Šarlu de Fuko un Antonio Gramči, neapšaubāmi ar polemisku pieeju.
Neviens no šiem projektiem netika īstenots, lai gan Svētā Pāvila scenārijs tika publicēts. Tā nebija vēsturiska filma, bet gan apustuļa dzīves pārcelšana uz noteiktām 20. gadsimta vietām un vidi, apvienojot dokumentālas ainas ar tekstiem, kas parādījās melnā krāsā, ņemti no Apustuļu darbiem un vēstulēm. Barselona, Parīze, Minhene, Roma un Ņujorka bija pilsētas, kurās 20. gadsimtā norisinājās Paula dzīve.
Pjērs Paolo Pasolīni (1922. gada 5. marts, Boloņa - 1975. gada 2. novembris, Lacio) Itāļu rakstnieks, dzejnieks un kinorežisors.
Portāls farizejs rigoristsinstitucionalizētas Baznīcas dibinātājs un svētaiskurš neslēpj savas vājības un raksta vislabākās himnas labdarībai.
Otrais Pāvils ir tas, kurš izraisa režisora simpātijas, jo viņš iedomājas, ka farizejam būtu daudz ko sakars ar mātes agrīno nāvi un fiziski un garīgi attālināta tēva autoritāro audzināšanu. Tas ir tas tēvs, kurš nosūta viņu uz Jeruzalemi, lai saņemtu farizejisku audzināšanu.
Bet Pasolīni iecienītākais Pāvils ir tas, ka viņš runā par "skandālu jūdiem un muļķību pagāniem".. Viņš identificējas ar Pāvilu no vēstulēm, nevis ar Apustuļu darbu Pāvilu.
Turklāt, filma, tāpat kā citas režisora filmas, būtu rekvizīcija pret buržuāzisko civilizāciju.Viņš uzbrūk "jūdiem un pagāniem", mūsdienu konformisma dubultai izpausmei - gan tā liekulīgajā un tradicionāli reliģiskajā aspektā, gan sekulārajā, liberālajā un materiālistiskajā aspektā. Viņš vēršas pret "jūdiem un pagāniem", pret mūsdienu konformisma dubulto izpausmi - gan liekulīgajā un tradicionāli reliģiskajā aspektā, gan sekulārajā, liberālajā un materiālistiskajā. Mēs pat redzam Pāvilu, kuru nomāc nogurums un vilšanās, kura sludināšana tiek noraidīta skeptiskajā un liberālajā Romā, 20. gadsimta Atēnās, vai arī neatrod atbalsi Ņujorkas, pilsētas, kas simbolizē atsvešinātību un vientulību, pūlī un satiksmē. Visbeidzot, tieši Amerikas Savienotajās Valstīs Pauls piedzīvo mocekļa nāvi, kļūstot par snaipera upuri moteļa logā, kas ir skaidra atsauce uz Lutera Kinga slepkavību. Šī nāve notiek garāmgājēju vienaldzības vidū.
Viena no filmas interpretācijām ir tāda, ka Pasolīni lai nosodītu pasauli, kurā nav labdarības.Direktors apliecināja, ka ideoloģijas un birokratizēta reliģijas izpratne tai ir sveša. Direktors apliecināja, ka ideoloģijas un birokratizēts reliģijas jēdziens ir svešs reliģijai. Viņš uzsvēra, ka katra iedibinātā vara pārāk daudz uzstāj uz ticību un cerību, bet nekad uz labdarību. Grūtības, kas radās, to pārvēršot attēlos, lika viņam vairākkārt pārveidot scenāriju. Bet Pat tāds aktieris kā Orsons Velss, kas bija paredzēts Svētā Pāvila lomai, nespēja precīzi atspoguļot pretrunas, ko režisors uzskatīja par apustuļa tēlu.
vispārējā audiencē, kas sākās ar norādi uz Baznīcas grūtībām mainīgajā pasaulē, kurā kristietībai nebūtu tiesību pastāvēt, jo vieglāk ir pieņemt racionālistisku un zinātnisku koncepciju bez dogmām un hierarhijas. Tā nebija pesimistiska runa, jo pāvests apliecināja, ka dzīvā un patiesā ticība ir pirmais nosacījums, lai pārvarētu šīs grūtības. Pasolīni kādam žurnālistam bija atzinis, ka apzinās ciešanas, ko Pāvils VI piedzīvoja pēckoncilārajā periodā, ciešanas, kuras vēl vairāk akcentēja viņa kā reflektanta intelektuāļa stāvoklis, kuram nebija raksturīgas ārējas izpausmes, taču ne mazāk sirsnīgas. Uz šo runu viņš atbildēja ar rakstu, kurā sacīja, ka Baznīcai jāstājas opozīcijā un jāstājas pretī buržuāziskajai varai, kas cenšas to izslēgt pēc tam, kad vairāk nekā gadsimtu bija to instrumentalizējusi, un piebilda, ka ikvienai patiesai reliģijai vajadzētu pretoties šai varai.
Ļoti iespējams, ka Pāvils VI ir lasījis viņa rakstu, jo 1975. gada 2. novembrī, kad televīzijā tika pārraidīta ziņa par Pasolīni slepkavību, ko Ostias pludmalē izdarīja 17 gadus vecs zēns, pāvests noraidīja kāda viņa līdzstrādnieka nicinošu piezīmi. Viņš piecēlās, nostājās ekrāna priekšā, lai izdarītu krusta zīmi, un tad piebilda: "Requiem aeternam dona dei Domine. Un tagad visi lūgsimies par šo nabaga dvēseli."
Sadarbībā ar:
Antonio R. Rubio Plo
Vēstures un tiesību zinātņu maģistra grāds. Rakstnieks un starptautiskais analītiķis.
@blogculturayfe / @arubioplo
