Šādos apstākļos komponists varēja uzrakstīt dažas notis, bet diez vai tās varēja ielikt savā instrumentā. Ja arī mūziķis būtu ieslodzīts koncentrācijas nometnē, ieskauts visdažādākajās fiziskajās un morālajās ciešanās, kāda būtu jēga komponēt? Mūzikai bez cerības nevajadzētu dzimt, vai arī tā jādzimst tad, kad briesmas ir pagājušas, un tas būtu brīdis, kad paust satraukumu un celt saucienu pēc taisnīguma. Tāda bija, piemēram, Arnolda Šēnberga oratorijas atmosfēra, Izdzīvojušais no VaršavasPilsēta ir pilna šausmu.
Tomēr brīnums var notikt arī koncentrācijas nometnē. Franču komponists Olivjē Mesiāns (Olivier Messiaen) 1941. gada beigās Gorlica nometnē piecu tūkstošu ieslodzīto un apsargu auditorijas priekšā pirmatskaņoja vienu no saviem skaņdarbiem. Klausītāji klausījās Mesiēna klavierspēli un trīs citu franču ieslodzīto vijoles, čella un klarnetes spēli. Tā notika pirmizrāde Kvartets laika galamkas atsauc atmiņā Apokalipses lasījumu ar eņģeļa klātbūtni, kurš paceļ roku pret debesīm un pasludina laiku beigas. Misticisma un noslēpumaina mūzika, kas varbūt nav piemērota visām ausīm, bet spēj likt aizdomāties sāpju satriektiem cilvēkiem un paklausības ieslodzītiem sargiem.
Olivjē Mesiāns
Silezijā visiem laiks bija apstājies, bet kāda ieslodzītā, jauna Parīzes Trīsvienības baznīcas ērģelnieka, jūtīgums un muzikālais talants pavēra mūžības logus. Ne 19. gadsimta apokaliptiskā mūzika Berlioza un Verdi stilā, bet tā vietā ieslodzītajam pazīstama putnu liturģija rītausmā. Pirmās skaņdarba notis vēstīja par šo "mazo nemateriālā prieka praviešu" klātbūtni, kā pats Mesiāns teica.
Pirmās skaņdarba notis vēstīja par šo "mazo nemateriālā prieka praviešu" klātbūtni.
Atcerēties šo neparasto muzikālo pirmizrādi ir līdzvērtīgi tam, ka mēs dzīvojam bezjēdzīgā pasaulē, kurā neuzticēšanās būtu drošības un pat brīvības, individuālistiskas brīvības, pamats. Skaidrs ir tas, ka Messaienam bagāžā bija Baha, Bēthovena, Ravēla un Stravinska mūzikas ieraksti. Šī detaļa piesaistīja nometnes komandanta, mūzikas mīļotāja, kurš nebija dehumanizējies, uzmanību un piedāvāja viņam rakstāmpapīru un klavieres. Tā pirmo reizi dzirdējām darbu, ko Hitlers un Staļins būtu noraidījuši - viens kā "deģenerātu mūziku", bet otrs kā neatbilstošu "sociālistiskajam reālismam". Viņi nevarēja paredzēt, ka ar laiku tiks izdoti vairāk nekā simts ieraksti.
Komandiera attieksme ir cerības nots visiem laikiem. Mums būs jātic, ka vienmēr atradīsies kāds, kas nepaklausīs patvaļīgiem rīkojumiem, piemēram, fīrera rīkojumam aizdedzināt Parīzi, ka atradīsies kāds, kurš neuzskata, ka disciplīna ir sinonīms morālei.
Antonio R. Rubio Plo
Vēstures un tiesību zinātņu maģistra grāds
Starptautiskais rakstnieks un analītiķis
@blogculturayfe / @arubioplo
