Kjara ir neaizstājams palīgs šajos grūtajos laikos, kad daudzi kristieši jūtas apbēdināti, jo viņi ir mazākums daudzskaitlīgās un sarežģītās sabiedrības vidū, kura, šķiet, dzīvo ar muguru pret Dievu.
Šie kristieši jūtas pamesti un jūtas nostalģiski pēc pagātnes, it kā idilliska laika, kuru viņi nav piedzīvojuši. Viņi ir skumju pārņemti un līdzinās Evaņģēlija evaņģēlijā aprakstītajai saliektajai sievai (Lk 13, 10-17), kas nespēj pacelt galvu uz debesīm. Šie kristieši, kuriem nepieciešams atgūt savu prieks, ko Kristus mums sniedzBūtu labi, ja viņi padziļinātu un pārdomātu Kjāras, sievietes, kura vienmēr bija uzmanīga pret Svētā Gara iedvesmām, tekstus. Viņa ļoti labi zināja, ka kristieša spēks vienmēr ir aizņemts, jo mūsu vājums Kristū kļūst par spēku.
Viens no maniem mīļākajiem Kjāras Ļubičas tekstiem ir raksts, kas 2000. gada Lielajai piektdienai rakstīts aģentūrai Zenit. Tajā laikā viņai bija astoņdesmit gadu, lai gan viņa to varēja uzrakstīt sava garīgā ceļojuma sākumā, jo šeit mēs atrodam vienu no viņas garīguma raksturīgākajām iezīmēm: meditācija par pamesto Jēzu.
Pretstatā to kristiešu cerībām, kuri bija piesaistīti šķietamai drošībai, kas bija dzīvojuši citos laikos, Kjara attēlo Kristu, kuram uz krusta atņemta dievišķība, lai vēl vairāk savienotos ar cilvēku, lai izjustu cilvēka ciešanas un bezpalīdzību noteiktos dzīves brīžos. Tā ir ceturtā vārda, kas izrunāts uz krusta: "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?" (Mt 27, 47).
Reiz lasīju skaidrojumu, kas mani pilnīgi nepārliecināja: Jēzus bija sācis lūgt psalmu, kurā bija šie vārdi, un viņa nogurums neļāva turpināt lūgšanu. Iespējams, ka Jēzus varēja lūgt šo psalmu, taču fakts ir tāds, ka Viņa vārdi skaidri pauž to, ko Viņš tajā brīdī jutās. Gadsimtiem ilgi šim ceturtajam vārdam nav pievērsta pietiekama uzmanība, iespējams, tāpēc, ka daži to uzskatīja par neatbildamu jautājumu.
No otras puses, mēs, ticīgie, kā jūs atceraties, zinām. Chiaraka Tēvs ir augšāmcēlies un paaugstinājis savu Dēlu uz mūžīgiem laikiem. Šajā sakarībā viņš tālāk norāda: "Viņā mīlestība tika iznīcināta, gaisma izdzisa, gudrība tika apklusināta. Mēs bijām šķirti no Tēva. Bija nepieciešams, lai Dēls, kurā mēs visi atradāmies, izjustu atdalīšanu no Tēva. Viņam bija jāpiedzīvo Dieva atstumtība, lai mēs vairs nejustos atstumti".
Kjara šajā Jēzū, kurš kliedz par savu pamestību, saskata daudzus cilvēkus, kuri cieš fiziski, piemēram, aklos, mēmos vai kurlos, bet viņa redz arī tos, kuri cieš garā: vīlušos, nodotos, bailīgos, bailīgos, bailīgos, dezorientētos... Pēdējie ir dzīves ievainotie, ko reizēm lietoja svētais Jānis Pāvils II un ko es nesen redzēju kā uzrakstu kādā Lurdas grāmatnīcas nodaļā. Es domāju, ka garā slimo cilvēku ir daudz vairāk nekā pārējo, jo sabiedrībā, kurā trūkst solidaritātes, ir neskaitāmi cilvēki, kas dzīvo vientulībā un bezpalīdzībā.
Jēzus ir pamests viņos, jo, kā saka Kjara: "Jēzus ir pamests viņos.Mēs varam redzēt Viņu katrā ciešanu brālī. Tuvojoties tiem, kas līdzinās Viņam, mēs varam runāt ar viņiem par pamesto Jēzu.".
Slimniekiem ir iepotēta doma, ka viņu dzīve ir neveiksmīga un ka nekas nav tā vērts. Bet Jēzus ir cietis daudz vairāk nekā viņi visi.. Kjara mums atgādina, ka aiz visām dzīves sāpēm slēpjas Kristus seja. Mēs varētu piebilst, ka tā ir konkrēta seja ar identitāti, pat ja tai ir ļoti dažādi atveidojumi, un, ja Viņa seja ir atpazīstama, tad tādai jābūt arī mūsu brāļu un māsu sejai, jo, kā norāda Kjara, katrs no viņiem ir Viņš.
Mūsu uzdevums ir pārvērst sāpes mīlestībā - uzdevums, kas šķiet cilvēciski neiespējams, bet to paveiks spēks un citas Kristus Gara dāvanas..
Jāņa XXIII ideja par Baznīcu kā vienotības zīmi un instrumentu, kas bija Vatikāna II koncila dvēsele, unikāli saskanēja ar Kjāras Ļubičas harizmu.
Krustā sistā Kristus atstāšanas atgādinājums liek man saistīt Kjaru ar Olivjē Klementu, pazīstamu franču pareizticīgo teologu. Abi ļoti apbrīnoja patriarhu Atenagoru, un viņiem bija dažas personiskas tikšanās, kuras viņi aprakstīja savos darbos. Saskaroties ar tā laika politiskajām un sociālajām vētrām, piemēram, 68. maija notikumiem, Atenagors nebija ne pesimistisks, ne nostaļģisks pēc it kā labākas pagātnes, un viņš apliecināja Klementam, ka šie jaunie protestētāji viņu iedvesmojuši līdzjūtībai.
Lai gan viņi to neapzinās, viņi ir pilnīgi pamesti jaunieši, un viņu kliedziens nav nekas cits kā bāreņu kliedziens. Patriarhs, lielisks cilvēcības pazinējs, studentu sacelšanos uztver kā saucienu pēc palīdzības. Savukārt Klemāns uzsver, ka, neraugoties uz šķietamo nihilisma triumfu, protesta kustībā, kas pretendē būt Marksa, Nīčes un Freida mantiniece, ir liela tukšuma.
"Atšķirībā no patēriņa ekonomikas, kas balstās uz kultūras, kuras pamatā ir gribēšanas kultūra, kopības ekonomika ir dāvināšanas ekonomika ....". Chiara Lubich.
Viņi, tāpat kā daudzi citi, tic struktūru pārveidošanai, vai varbūt pat netic, lai gan nesaprot, ka vienīgā radošā revolūcija vēsturē ir tā, kas dzimst no sirds pārveidošanas. Savukārt Kjara Ļubiča, pieredzējusi trauksmaino laiku, kurā Kristus atkal tiek pamests un aizstāts ar bezcerīgām utopijām, Atenagorā atrod tēva sirdi, ticības un cerības pilnu jaunības garu.
Viņš neapraksta viņu kā atdalītu brāli, kas ir ļoti bieži sastopams izteiciens pēckoncilārajā laikā, jo viņš ir pārliecināts, ka viņi pieder pie viena nama, pie vienas ģimenes. Tas ir patiess ekumenisms, kurā atšķirības ir zaudējušas savu krāsu, pateicoties mīlestības saulei. Tik ļoti, ka uz krusta pamestā Jēzus sauciens noteikti ir adresēts visiem kristiešiem bez izņēmuma. Tikšanās ar pamesto Jēzu, kas ir klātesošs tik daudzos brāļos un māsāsās, kurus mēs nevaram atstāt vienus, ir labs ekumenisma piemērs.
Antonio R. Rubio PloVēstures un tiesību zinātņu maģistra grāds. Rakstnieks un starptautiskais analītiķis.
@blogculturayfe / @arubioplo
