Aunque los seres humanos vivimos el sentimiento de dolor como una de las experiencias más comunes de la vida, siempre estamos desprevenidos ante él y continuamente nos exige aprender y adaptarnos a nuevas circunstancias. El duelo no se refiere solamente a la muerte. Es duelo es una emoción o varias emociones que experimenta el ser humano cuando vive una pérdida de cualquier tipo.
No hay “expertos” en el dolor de una pérdida; siempre tiene una dimensión de originalidad: en la forma cómo se manifiesta, en sus causas, y en las diversas reacciones que desencadena. Son muchas las veces que nos encontramos sufriendo profundamente por motivos y razones que nunca esperamos.
Svētais tēvs Jānis Pāvils IICilvēka ciešanas izraisa līdzjūtību, tās izraisa arī cieņu un savā veidā biedē. Patiesi, tajā ir ietverts īpaša noslēpuma lielums [...] cilvēks savās ciešanās ir neaptverams noslēpums".
Šī cilvēciskā pieredze mudina mūs meklēt palīdzību no citiem un piedāvāt savu atbalstu pretī. Pieredze pārvarēt bēdasmāca mums pievērst lielāku uzmanību citiem, kas cieš. Sāpju pieredze padara atšķirību starp nobriedušu cilvēku, kurš spēj tikt galā ar šķēršļiem un sarežģītām situācijām, un cilvēku, kurš ir aizrāvies un aizrāvies ar savu dzīvi.
La Fe es el mejor refugio para quienes tienen que pasar por el proceso de superar el duelo de una pérdida de cualquier tipo y particularidad. La Fe nos da la fortaleza, sosiego y la serenidad necesaria para aligerar el dolor del duelo.
"La resurrección de Jesús no da sólo la certeza de la vida más allá de la muerte, sino que ilumina también el misterio mismo de la muerte de cada uno de nosotros. Si vivimos unidos a Jesús, fieles a Él, seremos capaces de afrontar con esperanza y serenidad incluso el paso de la muerte." (Pāvests Francisks, Vispārējā audiencē 2013. gada 27. novembrī).
nenovēršami nāks. Tāpēc cik tukša ir iedomība koncentrēt savu eksistenci uz šo dzīvi! Paskaties, cik daudzi cieš. Vieniem tā beigas liekas sāpīgas, jo tā beidzas; citiem tā ilgst, jo tā ir garlaicīga... Jebkurā gadījumā nav vietas maldīgai sajūtai, kas attaisno mūsu zemes gaitas kā beigas.
Mums ir jāatstāj šī loģika un jānostiprina sevi citā loģikā - mūžīgajā loģikā. Ir nepieciešama pilnīga pārmaiņa: sevis iztukšošana, sevis atbrīvošana no egocentriskajiem motīviem, kas ir novecojuši, lai atdzimtu Kristū, kurš ir mūžīgs (...).Surco, 879)
No tengas miedo a la muerte. —Acéptala, desde ahora, generosamente..., cuando Dios quiera..., como Dios quiera..., donde Dios quiera. —No lo dudes: vendrá en el tiempo, en el lugar y del modo que más convenga..., enviada por tu Padre-Dios. —¡Bienvenida sea nuestra hermana la muerte! (Camino, 739).
Pārdabiska vīzija! Miers! Miers! Skaties uz lietām, cilvēkiem un notikumiem... ar mūžības acīm!
Tātad jebkura siena, kas aizšķērso jums ceļu - pat ja, cilvēciski runājot, tā ir iespaidīga, - tiklīdz jūs patiešām pacelsiet acis uz Debesīm, tiklīdz tā ir maza lieta!Kalve, 996).
Izvēloties iemiesošanos, Jēzus Kristus quiso experimentar todo el sufrimiento humanamente posible para enseñarnos que el amor puede superar cualquier clase de dolor. Se puede superar el duelo mirando la vida de Jesús y siguiendo su huella.
Sāpes ir satikšanās punkts starp cerības prieku un vajadzību pēc lūgšanas. Kristieši pieņem sāpes cerībā uz nākotnes prieku. Viņi pilnībā apzinās savas robežas un paļaujas uz palīdzību, kas lūgšanā tiek lūgta no Dieva.
Ciešanas ir tikai daļa no ceļojuma, pāreja; tās nekad nav galapunkts. Tādējādi lūgšana kļūst par svarīgu brīdi, kurā ciešanas atrod savu jēgu un ar Dieva žēlastību kļūst par prieku.
Lūgšana ir būtisks atbalsts, lai samierinātos ar zaudējumu un to pārvarētu. Lūgšanas attīrošais efekts tiek īstenots, jo katru reizi, kad cilvēks lūdzas, viņš vai viņa piedzīvo Dieva žēlastība un dalīties savās bažās un problēmās.
Tomēr šajā ceļojumā ir brīži, kad sāpju pieredze veido cilvēka dzīvi. Tas vairs nav jautājums par sāpju pieņemšanu vai noraidīšanu, bet gan par mācīšanos uztvert ciešanas kā daļu no savas eksistences un kā daļu no Dieva plāna katram no mums.
Sēras par mīļotā cilvēka zaudējumu ir dabiskas un neizbēgamas. Tomēr to pārvarēt nav viegli, un dažkārt dažādu iemeslu dēļ ir cilvēki, kas paliek iesprūduši šajās bēdās. Tāpēc ir daudzi katoļu fondi, kas piedāvā atbalstu un organizē grupas, lai palīdzētu cilvēkiem atgriezties dzīvē pēc tuvinieka nāves un pārvarēt zaudējumu.
Lai tiktu galā ar sāpēm, kas saistītas ar skumjām, ir jāapzinās, cik svarīgi ir apzināties. garīgais pavadījums šajos grūtajos brīžos. Nav universālas receptes, jo katra gadījuma īpatnības padara katru gadījumu unikālu un īpašu.
Viņi saka, ka "sāpes nāk no miesas un ciešanas no dvēseles", bet ir nepieciešams palīdzēt tiem, kas tos pavada, būt mierīgiem un "mierā ar Dievu", jo tādā veidā "šis miers tiek nodots". Kaut kas, kas pēc tam kaut kādā veidā atvieglos sērošanu.
Runājot par cilvēkiem, kuri pārvar bēdas, priesteri uzsver vienu vārdu: cerība. Cerība palīdz viņiem no jauna atrast savu vietu garīgajā ziņā, atkal atrast savu vietu arī reliģiskajā praksē, no kuras viņi, iespējams, ir atteikušies. Viņiem ir jāļauj saprast, ka Dievs nav sūtījis viņiem sāpes, ko viņi piedzīvo, bet ka Viņš viņus mīl.
Tādēļ pāvests Francisks mudina: "Nepārstājiet runāt ar mūsu Kungu un Viņa Māti, Vissvētāko Jaunavu. Viņa vienmēr mums palīdz."
Bibliogrāfija:
Katoļu baznīcas katehisms.
OpusDei.org
