Binsars, 21 gadu vecs, no Indonēzijas, jauns seminārs, kurš visu savu dzīvi ir veltījis Dievam.
"Esmu dzimis Surabaja - Indonēzija gada 4. janvārī. Es esmu otrais dēls no diviem brāļiem. Mans tēvs Bataks ir Austrumjavas provinces valdības Transmigrācijas biroja vadītājs. Mana māte ir ķīniete, un, strādājot par grāmatvedi kādā uzņēmumā, viņa nolēma pamest darbu, lai izglītotu savus bērnus. un būt kopā ar viņiem. Mans vecākais brālis ir medmāsa katoļu slimnīcā Surabajā.
Mani vecāki mani kristīja bērnībā un audzināja katoļu ticībā. Viņiem arī bija ļoti svarīgi, lai es apmeklētu katoļu skolas. Sākumskolā es ieguvu visaugstāko vērtējumu savas skolas valsts eksāmenā. Tieši vidusskolā man radās interese kļūt par priesteri, un paradoksālā kārtā man izdevās kļūt par priesteri, šī vēlme radās, kad es sāku tikties ar meiteni.. Tajā laikā es gribēju viņas dēļ darīt un upurēt jebko. Tad, Kādu dienu sirdī es sev jautāju: "Es darītu visu viņas dēļ. Un ko, Dieva vārdā, es darītu?
Tā kā manā sirdī radās šis jautājums, es sapratu. visa pamatā ir mīlestība. Tāpēc es nolēmu parādīt savu mīlestību uz Dievu, darot un upurējot visu, kas man ir, pat šķiroties no savas draudzenes, lai sekotu Dievam. Tas bija labākais veids, kā es varēju atdot savu dzīvi Dievam: nododot sevi par priesteri.
Tomēr es nezināju, kā to izdarīt. Aptuveni tajā pašā laikā manā draudzē bija seminārs, kurš tagad ir priesteris un kurš palīdzēja pastorālajā darbā. Kad viņš uzzināja, ka vēlas kļūt par priesteri, viņš apciemoja mani un manus vecākus, lai runātu ar mani par aicinājumu un par to, kā doties uz semināru.
Visbeidzot, pabeidzis vidusskolu, turpināju mācības vecākajā vidusskolā savas diecēzes seminārā - internātskolā, kas tika izveidota ar īpašu mērķi palīdzēt pusaudžiem izšķirt sevi par katoļu priesteri.
Kad mācījos Blitāras pilsētas Augstskolu seminārā un Svētā Vincenta Pāvila mazajā seminārā, ieguvu vairākas mācību balvas: piemēram, biju viens no gada labākajiem zinātniskā darba autoriem un ieguvu trešo vietu Valsts fizikas olimpiādē, kuras tēma bija "Neelektronisko ātrlaivu sacensības - NESCO".
Kad pabeidzu studijas seminārā, man bija iespēja veikt pastorālo darbu kādā ciematā Blitaras dienvidos Svētā Vincenta de Paula mazā semināra formatoru uzdevumā.
"Šī fotogrāfija tika uzņemta kā tradīcija mūsu propedeitiskajā seminārā pēc otrā formācijas gada pabeigšanas manā diecēzē. Visi viņi ir mani semināristu kolēģi Surabaja (Indonēzija) diecēzē, mana paaudze kopā ar formatoriem. Mēs esam 8 semināristi un 2 formatori.
Jāņa Marijas Vianneja Garīgā gada semināra formācija ilga divus gadus, jo, kā teica mans bīskaps, prāvests Vincentijs Sutikno, tas tiek uzskatīts par piemērotu laiku semināristiem, lai veidotu stabilu personību, kas vēlāk ļautu viņiem dzīvot stabilu garīgo dzīvi. Tad, kad viņi sāk studijas galvenajā seminārā, viņu personība var veicināt viņu akadēmisko veidošanos un studijas.
Viena no lietām, kas ietekmēja manu lēmumu kļūt par diecēzes priesterības kandidātu, bija mācīšanās par atšķirība starp misionāru priesteri un diecēzes priesteri. Ja es varu izteikt to analoģijā, tad priesteris misionārs ir sēklu sējējs, bet diecēzes priesteris ir tas, kurš rūpējas un attīsta misionāra priestera iesēto sēklu.
Tolaik man mācīja, ka misionārs sēj un pēc tam dodas uz citu misiju, bet diecēzes priesteris pārņem un ir atbildīgs par to, ko misijas priesteris ir darījis. Netieši mēs varam teikt, ka būt diecēzes priesterim ir grūtāk nekā būt misionāram priesterim.
Tad, tā kā apsolīju sev izvēlēties kaut ko grūtāku, lai padarītu savu dzīvi jēgpilnāku, nolēmu turpināt savu formāciju kā diecēzes priesterības kandidāts Surabajā, mācoties Svētā Jāņa Marijas Vianneja Garīgā gada seminārā. Es to redzēju arī lūgšanā: Dievs mani lūdza.
Kāpēc izvēlējos Surabajas diecēzi? Jo būt par diecēzes priesteri nozīmē veidot mājas. un manas mājas ir Surabajas diecēze, kur esmu dzīvojis un audzis.
Sākotnēji Svētā Jāņa Marijas Vianneja Garīgā gada semināra formācija bija tikai viens gads. Tomēr bīskaps Vincentius Sutikno (Surabajas bīskaps) to ir mainījis, un tagad kandidāti mācās divus gadus. Mērķis ir, lai semināristi veido stabilu personību lai pēc tam būtu stabila garīgā dzīve.
Tādējādi, uzsākot studijas Augstākajā seminārā, viņu personība var veicināt viņu akadēmisko veidošanos un studijas.
Garīgā gada seminārā es iemācījos daudz ko. Viena no tām bija par garīgās dzīves nozīmi. Un es domāju, ka tieši tāpēc Jēzus teica Pēterim Ģetzemanē: "Esiet nomodā un lūdzieties, lai jūs nenonāktu kārdinājumā - Mk.ev.14:38a".
Tāpēc nav svarīgi, cik inteliģents un talantīgs tu esi, jo tas viss būs bezjēdzīgi bez stabilas garīgās dzīves. Bez tās es nevarēšu sasniegt patiesu sadraudzību ar Dievu ne virs zemes, ne arī debesīs.
"Kā seminārists, kas dzimis mobilo telefonu, aplikāciju un sociālo mediju laikmetā, es ļoti interesējos par digitālo pasauli. Un es uzskatu, ka mums, katoļiem, digitālā evaņģelizācija ir jāīsteno praksē."
En estos años de seminarista también estoy aprendiendo que la Iglesia debe actualizar la forma de evangelizar. Como seminarista que ha nacido en la época del móvil, las aplicaciones y las redes sociales, tengo mucho interés en el mundo digital. Y creo que los católicos debemos poner en práctica la "evangelización digital".
Un es mazliet paskaidrošu savu ideju. Zinātniski zināms, ka mūsu ķermenis dopamīnu ražo dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, negatīvie var būt alkohols, tabaka vai narkotikas, kas ir elementi, kuru lietošanas laikā organisms ražo vairāk dopamīna nekā parasti, un tāpēc cilvēki kļūst atkarīgi no šīm vielām. Rezultāts ir negatīva atkarība.
Apvērsīsim šo procesu. Mēģiniet stimulēt pozitīvus cēloņus, kas var radīt dopamīnu ar pozitīviem rezultātiem. Sociālie mediji, piemēram, Instagram, YouTube, Facebook un citi sociālie tīkli. sociālie mediji cilvēkiem rada dopamīnu. Mēs jūtamies laimīgi, kad mums ir jauni sekotāji vai saņemam ziņas no cilvēkiem, kuri par mums interesējas. Šī iemesla dēļ daži cilvēki ir atkarīgi no tīkliem.
Tāpēc es uzskatu, ka mums būtu jāsniedz pozitīvi vēstījumi sociālajos plašsaziņas līdzekļos. Y, Kādi ir šie pozitīvie vēstījumi? Jo evaņģelizācija noteikti ir pozitīva lieta, un šī iemesla dēļ mums ir jāatjauno veids, kā evaņģelizēt sociālajos medijos un internetā. Vēstījumi, kas sasniedz jauniešus un nav garlaicīgi, lai viņi atklātu jaunu evaņģelizācijas skaistumu digitālajā pasaulē.
To es cenšos darīt savā Instagram konts.
Esmu ļoti pateicīga, ka mācos Bidasoa, jo varu no pirmavota redzēt. Vispasaules Baznīcas seja. Tas ir tāpēc, ka Bidasoa semināristi nāk no vairāk nekā 15 valstīm. Vēl viena lieta, ko mums netieši māca Bidasoa starptautiskajā seminārā, ir pievērst uzmanību sīkumiem, īpaši liturģisko svinību sagatavošanā.
To mēs darām nevis tāpēc, ka vēlamies būt perfekcionisti, bet gan tāpēc, ka mīlam Dievu un vēlamies censties darīt un parādīt Dievam visu, ko varam darīt vislabāk, darot mazas lietas.
Par to visu es vēlos pateikties visiem, kas mani atbalsta šajā aicinājumā, īpaši CARF, kas man palīdz studijās Navares Universitātes Teoloģijas fakultātē un formācijā Bidasoa Starptautiskajā seminārā. Es ceru, ka mana formācija padarīs mani par īstu kristieti un labu priesteri.
Marta Santín
Žurnālists, kas specializējas reliģiskās informācijas jomā.
