Ar šo darbu saskāros mazliet neparastā veidā: kurjerpasta dienests to kļūdas pēc nogādāja uz manu mājas adresi. Es apstiprināju, ka tā bija kļūda, kad jau biju to atvērusi, es to pārlapoju, man tā patika, un viņi man to uzdāvināja. Un katra dāvana ir pelnījusi pateicību, ko es gribu izteikt šajās rindās.
Tā ir reliģiskās dzejas grāmata, noslīpēts un labi nostrādāts darbs, ko sarakstījis rakstnieks, kurš saņēmis vairākas dzejas balvas, lai gan viņš ir nodarbojies arī ar stāstniecību.
Tā ir dzejas formu sintēze, kurā netrūkst tradicionālu un jaunāku strofu kombināciju. Tomēr es nepiekrītu, ka tā nav mistiska grāmata, kā teikts ievadā, jo autora kājas esot stingri nostāvējušas uz zemes.
Taču arī dižajiem mistiķiem, tāpat kā Karmela svētajiem, tās ir bijušas un viņi ir iepazinuši ikdienas dzīves priekus un bēdas, pat ja viņu aicinājums nav bijis kontemplatīvo dvēseļu kalpošana savās cellēs.
Stāvot kājām uz zemes, ir iespēja apcerēt Skaistumu ar lielo "B", aplūkojot dabas brīnumus, dievišķās eksistences pēdas. Tas ir izbrīns, pateicīgs izbrīns, kas liek dzejniekam atklāt Skaistumu.
Daniels Kotta Lobato (Daniel Cotta Lobato, Malaga, 1974) ir spāņu dzejnieks un prozaiķis.
Kotta vispirms atgriežas pie Visuma Dieva, kas ir ne tikai Tēvs, bet arī Māte, lai pamazām mūs vestu pie Kristus, iemiesotā Dieva.
Alumbramientos ir nepārtraukta pateicība. Lai pateiktu paldies, vispirms ir jāļauj sevi pārsteigt.Mūsu pasaule to pārāk nenovērtē, jo tās racionālisms vēlas kontrolēt visus procesus - gan izskaidrojamos, gan neizskaidrojamos.
Tomēr, kā saka Kotta, Dievs ir brīnums un bezgalīgs prieks. No šāda skatupunkta mēs noteikti varam saprast Kristus pavēli, ka, lai ieietu debesu valstībā, jākļūst līdzīgiem bērniem (Mt 18,3).Tas pats evaņģēlija fragments mums atgādina, ka šī garīgā bērnība ir iespējama tikai caur personīgo atgriešanos.
Dzejnieks sauc Dievu par manu Radītāju, Tēvu un Pestītāju. Lūgšana no kristīgās tradīcijas liek viņam uzsvērt, ka Dievs nav novērsies no pasaules. Dievs reiz nāca dzīvot starp cilvēkiem un turpina nākt, īpaši Euharistijā.
Tāpēc, saka Kotta, zeme ir telts, kas sargā Dievu. Mūs ir apciemojusi Saule, kas uzlec no augstuma, - rakstnieks atgādina ar vārdiem no Caharijas dziesmas (Lk 1, 67-69), un autors atkal ļauj sevi aizraut ar to bezgalīgo brīnumu, kas ir klātesošs viņa dzejā, lai atgādinātu, ka Tēvs ir uzticējis Kristum: "Un tu būsi Viņa sargeņģelis"..
Taču brīnums nebeidzas arī citviet grāmatā, īpaši par to, ko Dievs ir darījis attiecībā uz šo cilvēku, "mazāku par eņģeļiem" (Ps 8, 5), un radījis viņu pēc sava tēla un līdzības. Kā saka Kotta, "lai mani radītu, Kungs, Tu smēlies iedvesmu no Sevis. Tu ieskatījies manī, izvilka no manis Dievu un ietērpa Viņu manī." Dzejnieks tic labajai dievināšanai: "Es, Kungs, esmu radīts no Tevis. Radīsim Visumu kopā!".
Daudzas sociālpolitiskās sistēmas ir mēģinājušas un turpina mēģināt radīt "jauno cilvēku". Kā liecina vēsture, tām ir lemts ciest neveiksmi. Gluži pretēji, Daniels Kotta mūs uzrunā grāmatā Alumbramientos del hombre nuevo, del hombre eterno (Jaunais cilvēks, mūžīgais cilvēks).G. K. Čestertona vārdiem, kas ir Kristus tēls.
Sadarbībā ar:
Antonio R. Rubio Plo
Vēstures un tiesību zinātņu maģistra grāds
Starptautiskais rakstnieks un analītiķis
@blogculturayfe / @arubioplo