Portāls Lielā piektdiena ir skumju, klusuma, pārdomu un dziļas cieņas diena. Tā ir diena, kad Baznīca piemin ciešanas un ciešanu. Kunga nāveŠis notikums uz visiem laikiem mainīja cilvēces vēsturi.
Kristiešiem šī diena ir ne tikai piemiņas diena, bet arī dzīvs aicinājums skatīties uz svēto krustu ar ticības acīm, kā tas notika Svētais Hosemarija Eskrivāatklājot tajā Dieva mīlestības lielumu un ceļu uz svētumu. "Kad redzat nabaga koka Krustu, vientuļu, nicināmu un nevērtīgu... un bez krucifiksa, neaizmirstiet, ka šis Krusts ir jūsu Krusts: ikdienas Krusts, apslēptais Krusts, blāvs un bez mierinājuma..., kas gaida krucifiksu, kura tam trūkst: un šim krucifiksam jābūt jums." (Ceļš, 178).
Portāls Kunga nāve Krustā nav bezjēdzīga traģēdija, bet gan augstākais Dieva mīlestības akts pret cilvēci. Jēzus atdod savu dzīvību par katru no mums, nesot uz saviem pleciem pasaules grēku nastu. Viņa ciešanas nav tikai vēsturisks fakts, bet gan noslēpums, kas aktualizējas katrā cilvēkā. Euharistija un kas dziļi izaicina katra cilvēka sirdi.
Vietnei Svētais Hosemarija EskrivāKristus krusts ir visskaidrākā tās dievišķās mīlestības izpausme, kas neapstājas ciešanu priekšā. Viņš teica: "Krusts ir mīlestības skola".
Pārdomājiet Kunga nāve nevajadzētu mūs novest pie vilšanās, bet gan pie cerības. Šajā skumju brīdī mums paveras ceļš uz mūžīgo dzīvi. Golgātas klusums nav tukšs: tas ir pilns jēgas, sevis dāvāšanas, izpirkšanas.
Svētā Hosemārija uzsvēra, ka kristieši ir aicināti apvienot savas mazās ciešanas ar Kristus ciešanām. Šādā veidā arī mūsu pašu "nāves" - atteikšanās, slimības, upuri mīlestības dēļ - kļūst auglīgas. Opus Dei dibinātāja vārdiem: "Katru dienu tev ir nedaudz jāmirst, ja tu patiešām gribi dzīvot: jāmirst savtīgumam, komfortam, lepnumam... Tā ir nāve, kas dod dzīvību".
Portāls Kunga nāveTātad tas nav beigas, bet gan sākums jaunai, ar Dievu samierinātai eksistencei. Tās ir durvis, kas atver augšāmcelšanos. Un tāpēc Lielā piektdienaLai gan to raksturo svinīgums, tajā ir arī uzvaras gaisma.
Svētais Hosemarija Eskrivā piedāvāja dziļu skatījumu uz krusta nozīmi. Viņam krusts bija ne tikai ciešanu simbols, bet arī Dieva pestījošās mīlestības izpausme un aicinājums uz svētumu ikdienas dzīvē. Savās mācībās viņš uzsvēra, ka ikviens kristietis ir aicināts ar mīlestību un centību pieņemt savu ikdienas krustu, saskatot tajā ceļu uz vienotību ar Kristu.
"Krusts ir pārstājis būt soda simbols un kļuvis par uzvaras zīmi. Krusts ir Pestītāja emblēma: in quo est salus, vita et resurrectio nostraTajā ir mūsu veselība, mūsu dzīvība un mūsu augšāmcelšanās" (Via Crucis, II stacija). Šie vārdi Svētā Hosemārija rezumē kristīgo cerību: sāpes nav sterilas ja tā ir savienota ar Kristus upuri.
Portāls Lielā piektdienaTāpēc tā ne tikai atgādina par Jēzus upuri, bet arī iedvesmo kristiešus dzīvot ar cerību un apņēmību.
Ikdienas krustu - lielu vai mazu - pieņemšana ticībā ir mīlestības un paļāvības uz Dievu akts un konkrēts veids, kā atdarināt Kristu.
Portāls Kunga nāve nebija beigas, bet gan jaunas dzīves sākums visiem. Lūk, kā viņš to saprata Svētā HosemārijaViņš mācīja saskatīt Kristu arī ciešanās un pārvērst ikdienas dzīvi - pat grūtības - par svētu upuri.
"Kristīgā mācība par ciešanām nav viegla mierinājuma programma. Tā, pirmkārt, ir mācība par to, kā pieņemt ciešanas, kas patiesībā ir neatņemama katra cilvēka dzīves sastāvdaļa. Es nevaru slēpt - ar prieku, jo vienmēr esmu sludinājis un centies dzīvot tā, ka tur, kur ir krusts, tur ir Kristus, Mīlestība, - ka sāpes manā dzīvē ir bieži parādījušās; un ne reizi vien man ir gribējies raudāt. Citreiz esmu jutusi, kā pieaug mans riebums pret netaisnību un ļaunumu. Un es esmu izbaudījis diskomfortu, redzot, ka es neko nevaru darīt, ka - par spīti savām vēlmēm un pūlēm - es nespēju uzlabot šīs netaisnīgās situācijas.
Kad es runāju ar jums par ciešanām, es nerunāju tikai par teorijām. Es arī ne tikai pārņemu citu cilvēku pieredzi, apliecinot jums, ka, ja ciešanu realitātes priekšā jūs kādreiz sajūtat, ka jūsu dvēsele svārstās, tad risinājums ir vērsties pie Kristus. Golgātas aina visiem pasludina, ka ciešanas ir svētītas, ja mēs dzīvojam vienoti ar krustu.
Jo mūsu ciešanas, ko izdzīvojam kā kristieši, kļūst par gandarījumu, izpirkšanu, līdzdalību Jēzus liktenī un dzīvē, kurš labprātīgi piedzīvoja visu sāpju gammu, visdažādākās mokas no mīlestības pret cilvēci. Viņš piedzima, dzīvoja un nomira nabadzībā; Viņam uzbruka, Viņu apvainoja, apvainoja, nomelnoja, apmeloja un netaisnīgi nosodīja; Viņš iepazina savu mācekļu nodevību un pamestību; Viņš piedzīvoja vientulību, soda un nāves rūgtumu. Arī tagad Kristus turpina ciest savos locekļos, visā cilvēcē, kas apdzīvo zemi un kuras Galva, Pirmdzimtais un Pestītājs Viņš ir.
Sāpes ir daļa no Dieva plāna. Tā ir realitāte, pat ja mums to ir grūti saprast. Arī Jēzum Kristum kā Cilvēkam bija grūti to panest: Tēvs, ja Tu gribi, atņem no Manis šo biķeri, bet lai notiek nevis Mana, bet Tava griba.36. Šajā spriedzē starp spīdzināšanu un Tēva gribas pieņemšanu Jēzus mierīgi dodas uz nāvi, piedodot tiem, kas Viņu sistu krustā.
Tieši šī pārdabiskā ciešanu pieņemšana vienlaikus ir vislielākā uzvara. Jēzus, mirstot pie krusta, ir uzvarējis nāvi; Dievs no nāves atnes dzīvību. Dieva bērna attieksme nav tāda, kas samierinās ar savu traģisko nelaimi, tā ir tāda, kas jau gaida uzvaru. Šīs Kristus uzvarētāju mīlestības vārdā mums, kristiešiem, ir jādodas uz visiem zemes ceļiem, lai ar saviem vārdiem un darbiem būtu miera un prieka sējēji. Mums ir jācīnās - miera cīņa - pret ļaunumu, pret netaisnību, pret grēku, lai sludinātu, ka pašreizējais cilvēces stāvoklis nav galīgais, ka Dieva mīlestība, kas izpaužas Kristus Sirdī, sasniegs cilvēces godpilno garīgo triumfu". (Tas ir Kristus, kas iet garām, 168).
