Piemērs rāda piemēru. Ļaujiet viņiem to pastāstīt Ygor dos Santosjauns brazīliešu priesteris, kurš atklāja savu priestera aicinājumu, pateicoties sava draudzes priestera un seminārista ticībai un dievbijībai. Viņu iedvesmots, viņš nolēma kalpot dvēselēm Dieva godam. Šodien viņš ir draudzes priesteris kādā Riodežaneiro graustu rajonā, kur dzīvo Brazīlija.
Kādā no lielpilsētas Riodežaneiro, kuras arhibīskapijā dzīvo gandrīz septiņi miljoni cilvēku, no kuriem nedaudz vairāk nekā puse ir katoļi, blīvi apdzīvotā rajonā strādā jauns priesteris, kurš jau divas desmitgades ir strādājis šajā jomā. Ygor dos Santos. Viņš vēl nav sasniedzis trīsdesmit gadu vecumu, bet jau ir Nuestra Señora de Fátima un San Juan de Dios draudzes priesteris Realengo apkaimē, kur vada lielu dvēseļu pulku, kas dzīvo sabiedrībā, kurā Baznīca zaudē sekulārisma un protestantu grupu ietekmes dēļ.
Jegors dos Santušs atzīst, ka Viņam nebija prātā kļūt par priesteri. Viņš domāja kļūt par juristu vai pat par datorzinātnieku, jo studiju laikā nodibināja nelielu datoru apkopes biroju. Patiesībā viņa ģimene Brazīlijā nemaz nebija reliģioza. Tik ļoti, ka viņš pat netika kristīts, kad piedzima. "Kad man bija apmēram pieci gadi, es kopā ar mammu sāku apmeklēt protestantu baznīcu. bet mēs tur ilgi neuzturējāmies," skaidro priesteris.
Drīz pēc tam viņa māte iepazinās ar Dievmātes godības un Sv.Pētera kapelu. Tieši tur, viņš stāsta, "es sāku saņemt katehēzes bērniem un arī gatavoties kristībām. Katru reizi šajās formācijas aktivitātēs es piedalījos ar aizvien lielāku entuziasmu.
Drīz vien mazais Jegors pievienojās ministrantu grupai, un pēc pirmās Svētās Komūnijas viņš sāka piedalīties arī citās draudzes pastorālajās iniciatīvās, jo īpaši grupa, kas veltīta Jēzus Svētajai Sirdij.
Viņam arvien vairāk tuvojoties Dievam, māte viņu atbalstīja ik uz soļa. Un viņš atceras kādu frāzi, ko viņa viņam teica: "Dēls, lai kāda būtu Dieva griba, ja tā darīs tevi laimīgu, es tevi atbalstīšu un būšu ar tevi." Šie vārdi, viņš atzīst, "sasildīja manu sirdi un Viņi mani atstāja mierīgāku, kad man vajadzēja spert konkrētākus soļus savā ticības dzīvē, jo arī es esmu vienīgais bērns.
Ar katru dienu viņš arvien vairāk un vairāk iesaistījās Dieva lietās. Patiesībā Jegors uzskata, ka viņa aicinājums uz priesterību nāca katehēzes laikā, pateicoties kādam semināristam, kurš atbalstīja viņa draudzi nedēļas nogalēs. "Es vēroju viņu, kad viņš pildīja savus mācītāja pienākumus, un novērtēju viņa uzticību Dievam, viņa dievbijību..... Šodien viņš arī ir priesteris, bet es nekad neesmu viņam stāstījis par viņa lielo ietekmi uz manu kristīgo dzīvi," viņš saka.
Piemērs velk, un tas notika arī ar viņa draudzes priesteri, kā viņš saka, bija skaisti redzēt, kā viņš kalpo Dievam ar pārsteidzošu dedzību un neticamu degsmi.
Gadu gaitā doma kļūt par priesteri kļuva reāla. "Es par to runāju ar draugiem draudzē un arī ar draudzes priesteri. Kopā ar viņu Es spēju saprast Dieva zīmes savā dzīvē, un šaubas, kas man bija radušās, tika kliedētas, atstājot man vietu Dieva gribas piepildīšanai manā dzīvē," viņa piebilst.
Visbeidzot, 2014. gadā viņš iestājās Riodežaneiro seminārā un 2016. gadā viņa bīskaps nosūtīja viņu uz Riodežaneiro. Bidasoa Starptautiskā Baznīcas koledžaJegors ir dzimis Pamplonā, pateicoties CARF fonda stipendijai, kur viņš Navares Universitātes Baznīcas fakultātē ieguva bakalaura grādu teoloģijā. "Pamplonā bija lieliska pieredze, izņemot aukstumu," Jegors joko, atceroties savu brazīliešu izcelsmi.
Viņa uzturēšanās Navarrā visvairāk izcēlās ar to, ka, neraugoties uz to, ka tur bija daudz cilvēku no dažādām valstīm ar dažādām kultūrām un valodām, valdīja liela brālība. "Vienotība un sadraudzība bija neticama, tāpat kā lieliska ģimenes atmosfēra.Tas bija ļoti svarīgi, jo mēs visi bijām tālu no savām mājām, ģimenēm un draugiem," viņa stāsta.
Lai gan varētu šķist, ka Riodežaneiro un Pamplonā ir maz kopīga, patiesībā šis priesteris apliecina, ka tas, ko viņš ieguvis Bidasoa, viņam ir ļoti palīdzējis pastorālajā darbā šajā lielajā Brazīlijas pilsētā, īpaši lūgšanu pieredze, ko seminārs piedāvā semināristiem.
Pēc viņa domām, "draudzes dzīvē ir svarīgi, lai būtu noteikts lūgšanu grafiks un rutīna, jo mēs bieži esam iesaistīti daudzos pastorālajos uzdevumos. Un ar šo rutīnu, Dieva tauta uztver, ka viņu priesteris ir lūgšanu vīrs, ka svētums ir iespējams, kā arī mīlēt Dievu ikdienā savā ikdienišķajā dzīvē".
Portāls lūgšana viņam ir kaut kas būtisks. Tāpēc viņš uzstāj uz to, kad viņam jautā, kas šodien priesterim ir nepieciešams, lai stātos pretī izaicinājumiem un briesmām, ar kurām viņš saskaras. "Būtiska ir tuvība ar Dievu caur lūgšanu. Bez lūgšanas mēs nevarēsim virzīties uz priekšu, ir tas, kas mūs uztur uz priekšu," viņš ir pārliecināts.
Taču tajā ir arī vēl viens svarīgs elements: ".Mums ir jābūt priesteru draugiem ar ko dalīties prieka dzīves priekos un arī grūtībās". Dons Ygor dos Santos brīdina, ka "Mēs nevaram domāt, ka esam supercilvēki un vēlamies ar visu tikt galā vieni. Mums tas neizdosies! Tikai priesteris saprot priesteri," viņš saka.
Visbeidzot, tēvs Jegors īpaši piemin CARF fonda labvēļus. "Es vēlos viņiem pateikties par visu, ko viņi ir devuši manā dzīvē. priesterības formācija un par visu to labo, ko esat darījuši manā dzīvē un caur mani - Riodežaneiro arhidiecēzei tādā lielā valstī kā Brazīlija. Lai Dievs jūs vienmēr svētī par jūsu mīlestību pret aicinājumiem un priesteru formāciju," viņš noslēdz savu uzrunu.
