DONĒT TAGAD

CARF fonds

18 septembris, 20

Kāpēc kristīt mazus bērnus? Vai nav labāk pagaidīt, kamēr viņi paši varēs izlemt?

Mūsdienās ir vecāki, kas izvēlas pagaidīt, kamēr viņu bērni paaugsies, lai tad, kad viņiem būs pietiekamas spējas pašiem pieņemt lēmumus, viņi varētu brīvi izlemt, vai kristīties vai ne. Iemesls šķiet loģisks: lēmumi, kuriem ir svarīgas sekas, jāpieņem brīvi, un dzīvē ir tikai dažas svarīgākas lietas par pievienošanos vai nepievienošanos Baznīcai, par to, būt vai nebūt kristietim. No otras puses, daudzi katoļu vecāki kristī savus bērnus dažas dienas pēc dzimšanas, un viņi nedomā, ka ierobežo savu bērnu brīvību vai netaisnīgi nosaka viņu nākotni. Viņi šķiet saprātīgi cilvēki. Vai tiešām?

Kristība, socioloģisks fakts

Ir daudz lēmumu, kurus vecāki pieņem, negaidot konsultāciju ar saviem bērniem par jautājumiem, kas izšķiroši ietekmēs viņu dzīvi.

Viņi nodrošina viņus ar pārtiku, apģērbu, siltumu un sirsnību, pirms viņi ir ieguvuši saprātu, un viņi to nav brīvprātīgi lūguši, taču tas ir būtiski, lai saglabātu viņu dzīvību. Taču papildus pamatvajadzību apmierināšanai viņi dara arī lietas, kas izšķiroši ietekmēs dzīves pamatprincipus.

Padomāsim, piemēram, par to, kā runāt ar viņiem kādā noteiktā valodā. Dzimtās valodas apguve ir vecāku lēmums, kas veidos bērnu pašizteiksmes veidu, viņu dziļākās kultūras saknes un pat ļoti specifisku skatījumu uz viņu attieksmi pret realitāti. Neviens saprātīgs vecāks nepieņems lēmumu nerunāt ar savu bērnu, kamēr viņš vai viņa izaugs, uzklausīs vairākas valodas un pats vai pati izlems, kuru valodu mācīties. Valoda ir ļoti svarīgs kultūras elements cilvēka dzīves attīstībā, un tās apguves atlikšana līdz pilngadībai būtu ļoti nopietns kaitējums jaunā cilvēka intelektuālajai attīstībai.

Pero, ¿la decisión de bautizar y comenzar a formar en la fe tiene algún parecido con la de hablar a los niños en el propio idioma?

Cilvēks, kuram nav ticības un kurš nezina, ko nozīmē Dieva esamība, Viņa labestība, Viņa darbības veids pasaulē un cilvēkos, un kurš nezina kristības dziļāko realitāti, domās, ka tam nav nekāda sakara, ka valoda ir nepieciešama, bet ticība - ne. Taču tas nenozīmē, ka viņa vērtējums ir pamatots, bet gan to, ka tas ir saistīts ar viņa kultūras trūkumiem vai pat aizspriedumiem, kas neļauj viņam spriest, pamatojoties uz visiem patiesajiem faktiem.

Tāpēc, lai racionāli risinātu visus ar šo jautājumu saistītos faktorus, ir nepieciešams. Vispirms ir svarīgi zināt, ko nozīmē būt kristītam, un tad izvērtēt situāciju.

maza bērna kristības mazuļa kristīšana 1

"...Svētā Kristība ir visas kristīgās dzīves pamats, garīgās dzīves priekšnams un durvis, kas atver pieeju pārējiem sakramentiem...". Katoļu Baznīcas katehisms 

Kas ir Kristība

Dievs katram cilvēkam ir radījis mīlestības stāstu, kas pamazām atklājas dzīves gaitā. Ciktāl mums ir ciešas attiecības ar Viņu, šis stāsts atklāsies un veidosies. Un pirmais solis, lai šī tuvība kļūtu efektīva, ir Kristība.

Kristīgā ticība uzskata Kristības como el sacramento fundamental, ya que es condición previa para poder recibir cualquier otro sacramento. Nos une a Jesucristo, configurándonos con Él en su triunfo sobre el pecado y la muerte.
Senos laikos to ievadīja iegremdējot. Kristāmā persona tika pilnībā iegremdēta ūdenī. Tāpat kā Jēzus Kristus nomira, tika apglabāts un augšāmcēlās, arī jaunais kristietis tika simboliski iegremdēts ūdens kapā, lai atbrīvotos no grēka un tā sekām un atdzimtu jaunai dzīvei.

Kristība patiesībā ir sakraments, kas mūs savieno ar Jēzu Kristu, iepazīstinot mūs ar Viņa glābjošo nāvi pie krusta, un tāpēc. atbrīvo mūs no iedzimtā grēka un visu personīgo grēku varas., y nos permite resucitar con él a una vida sin fin. Desde el momento de su recepción, se participa de la vida divina mediante la gracia, que va ayudando a crecer en madurez espiritual.

Kristībā mēs kļūstam par Kristus Miesas locekļiem, par mūsu Glābēja brāļiem un māsām un Dieva bērniem.

Somos liberados del pecado, arrancados de la muerte eterna, y destinados desde ese instante a una vida en la alegría de los redimidos. "Mediante el bautismo cada niño es admitido en un círculo de amigos que nunca le abandonará, ni en la vida ni en la muerte. Ese círculo de amigos, esta familia de Dios en la que el niño se integra desde ese momento, le acompaña continuamente, también en los días de dolor, en las noches oscuras de la vida; le dará consuelo, tranquilidad y luz" (Benedicto XVI, 8 de enero de 2006).

"Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā" (Mt 28, 19).

Kāpēc Baznīca saglabā zīdaiņu kristīšanas praksi

Esta práctica es de tiempo inmemorial. Cuando los primeros cristianos recibían la fe, y eran conscientes del gran don de Dios de que habían sido objeto, no querían privar a sus hijos de esos beneficios.

Baznīca turpina uzturēt zīdaiņu kristīšanas praksi kāda būtiska iemesla dēļ: pirms mēs izvēlamies Dievu, Viņš jau ir izvēlējies par mums.. Viņš mūs ir radījis un aicinājis būt laimīgiem. Kristība nav apgrūtinājums, gluži otrādi, tā ir žēlastība, nepelnīta dāvana, ko mēs saņemam no Dieva.

Kristīgie vecāki jau no pirmajiem gadsimtiem lietoja veselo saprātu. Tāpat kā māte ilgi neapdomāja, vai barot ar krūti savu jaundzimušo bērnu, bet baroja to, kad bērns to pieprasīja, tāpat kā viņi mazgāja to, kad bērns bija netīrs, apģērba un ietērpa siltās drēbēs, lai pasargātu to no aukstuma, tāpat kā viņi runāja ar to un dāvāja tam mīlestību. 

También así, le proporcionaban la mejor ayuda que cualquiera criatura humana necesita para desarrollar la vida en plenitud: la limpieza del alma, la gracia de Dios, una gran familia sobrenatural, y una apertura al lenguaje de Dios, de modo que cuando vaya despertando su sensibilidad y su inteligencia contemplen el mundo con la luz de la fe, aquella que permite conocer la realidad tal y como es.

Francisco Varo Pineda kungs
Pētniecības direktors
Navarras Universitāte
Teoloģijas fakultāte
Svēto Rakstu profesors

Iesūtīts vietnē http://dialogosparacomprender.blogspot.com/

VOKĀCIJA 
KAS ATSTĀS PĒDAS

Palīdzība sēt
priesteru pasaule
DONĒT TAGAD