In the Marijas skola mēs uzzinām, kas mums visiem ir nepieciešams. Viņa kā Baznīcas priekšgājēja un māte, un tajā pašā laikā pirmā mācekle, ir kristīgās un ekleziālās izšķiršanas modelis un sirds.
Skandālā par silīti (dzīvnieku barotavu) Marija uzzina, ka Dievs vēlas būt tuvs un pazīstams. Ka Viņš nāk nabadzībā un nes prieku un mīlestību, nevis bailes. Un ka Viņš vēlas kļūt par ēdienu mums. Tur viņa apcer Dieva skaistumu, kas guļ silītē.
Kamēr citi vienkārši iet garām un dzīvo, un daži ir izbrīnīti. Jaunava Marija sargāja - sargāja, sargāja - visas šīs lietas, pārdomādams tās savā sirdī. (Lk 2:19; sal. arī 51. pantu).
Viņas attieksme ir nobriedušas un auglīgas ticības izpausme. No tumšā Betlēmes staļļa viņa dzemdē Dieva Gaismu pasaulē. Kā priekšnojauta tam, kas notiks, Marija jau tagad iziet cauri krustam, bez kura nav augšāmcelšanās.
Un tā Marija - Francisks uzskata, ka tā palīdz mums pārvarēt ideāla un realitātes sadursmi.
Kā? - sargājot un meditējot. Varētu teikt, kā to vēlāk dara pāvests, ka tas notiek Marijas sirdī un viņas lūgšanā: tā kā viņa mīl un lūdz, Marija pirms, lūgšanas laikā un pēc lūgšanas spēj saskatīt lietas no Dieva skatpunkta.
"Pirmkārt, Marija ir glabātāja, tas ir, viņa neizkliedē. Viņa nenoraida to, kas notiek. Viņa glabā savā sirdī visu, ko ir redzējusi un dzirdējusi. Skaistas lietas, piemēram, to, ko eņģelis viņai bija teicis, un to, ko gani viņai bija stāstījuši. Bet arī lietas, kuras ir grūti pieņemt: bīstamība iestāties grūtniecības stāvoklī pirms laulībām, tagad - staļļa, kurā viņa dzemdēja, pamestais šaurums. Tā dara Marija: viņa nevis izvēlas, bet gan sargā. Viņa pieņem realitāti tādu, kāda tā ir, viņa nemēģina to slēpt, izdomāt savu dzīvi, viņa to glabā savā sirdī."
Un tad ir otra attieksme. Kā Marija sargā? Viņš to dara, meditējot, savijot notikumus:
"Marija salīdzina dažādas pieredzes, atrodot slēptos pavedienus, kas tās vieno. Viņas sirdī, viņas lūgšana Viņa veic šo neparasto operāciju: viņa apvieno skaisto un neglīto; viņa neaiztur tos atsevišķi, bet gan apvieno." Tāpēc," saka pāvests, "Marija ir katolicitātes Māte, jo Viņa vieno, nevis atdala. Un tādējādi viņa aptver pilnu nozīmi, Dieva perspektīvu.
Nu, "šis iekļaujošais skatiens, kas pārvar spriedzi, saglabājot un meditējot sirdī, ir mātes skatiens, kas spriedzes apstākļos neatdala, bet sargā tos, un tā aug dzīvība. Tas ir skatiens, ar kuru tik daudzas mātes pieņem savu bērnu situācijas. Tas ir konkrēts skatiens, kas nepazaudē sirdi, kas problēmu priekšā nekļūst paralizēts, bet gan iezīmē tās plašākā apvārsnī".
"Mātes," viņa turpina, "zina, kā pārvarēt šķēršļus un konfliktus, viņas zina, kā iedvest mieru. Viņas spēj pārvērst nelaimes par atdzimšanas un izaugsmes iespējām. Viņas to dara, jo prot audzināt. Mātes prot aizsargāt, viņas prot saturēt kopā visus dzīves pavedienus.".
Šodien mums ir vajadzīgi "cilvēki, kas spēj aust kopības pavedienus, kas kontrastē ar pārāk daudzajiem šķelšanās dzeloņdrātīm. Un mātes zina, kā to darīt," saka Francisks.
Pāvests uzstāj uz mātes un sievietes spēju to darīt: "Mātes un sievietes raugās uz pasauli, nevis lai to izmantotu, bet lai dotu tai dzīvību: raugoties ar sirdi, viņām izdodas saglabāt sapņus un konkrētību kopā, izvairoties no aseptiska pragmatisma un abstrakcijas".
Viņai patīk uzsvērt, ka Baznīca ir māte un sieviete. "Un Baznīca ir māte, viņa ir tāda māte, Baznīca ir sieviete, viņa ir tāda sieviete".
Un viņš no tā, tāpat kā citos gadījumos, secina, ka tas izriet Baznīcai:
"Tāpēc mēs nevaram atrast sievietes vietu Baznīcā, neatspoguļojot to sievietes-mātes sirdī. Tā ir sievietes vieta Baznīcā, lielā vieta, no kuras izriet citas, konkrētākas, otršķirīgākas vietas. Bet Baznīca ir māte, Baznīca ir sieviete."
Tā noslēgumā ir aicinājums jaunajam gadam: "...tā kā mātes dod dzīvību un sievietes aizsargā pasauli, strādāsim, lai veicinātu mātes un aizsargātu sievietes".
Ramiro Pellitero Iglesias, Navarras Universitātes Teoloģijas fakultātes Pastorālās teoloģijas profesors.
