Madrides Navarras Universitātes galvenajā mītnē Aula Magna notika Omnes-CARF forums "Eiropas garīgā krīze". Tēma, kas izraisīja lielas cerības, ko atspoguļoja arī lielā auditorija, kas apmeklēja sanāksmi.
Omnes direktors Alfonso Riobo (Alfonso Riobó), atklājot Omnes-CARF forumu, pateicās runātājiem un klātesošajiem par viņu klātbūtni un uzsvēra profesora Veilera intelektuālo un cilvēcisko līmeni, kurš ir trešais Ratcingera prēmijas laureāts, kas piedalās Omnes-CARF forumā. Omnes direktors pateicās arī sponsoriem - Banco Sabadell un Viajes el Corte Inglés Reliģiskā tūrisma un svētceļojumu nodaļai par atbalstu forumam, kā arī Navarras Universitātes kristietības un kultūras maģistrantūrai.
Sesiju vadīja profesore Marija Hosē Roka (María José Roca) un iepazīstināja ar Džozefu Veileru (Joseph Weiler). Roca norādīja, ka aizsardzība "ka Eiropā ir iespējama vīziju daudzveidība tiesību ievērošanas kontekstā". profesors Veilers, kurš pārstāvēja Itāliju Eiropas Cilvēktiesību tiesā lietā Lautsi pret Itāliju, kas lēma par labu brīvībai no krucifiksu klātbūtnes Itālijas valsts skolās.
Savas disertācijas sākumā Veilers uzsvēra, ka "krīze, ko piedzīvo Eiropa, nav tikai politiska, aizsardzības vai ekonomiska. Vispirms tā ir vērtību krīze." Šajā jomā Veilers skaidroja vērtības, kas, viņaprāt, ir Eiropas domāšanas pamatā un ko viņš nosauca par "Eiropas trīsvienību": "demokrātijas vērtība, cilvēktiesību aizsardzība un tiesiskums".
Šie trīs principi ir Eiropas valstu pamats, un tie ir neaizstājami. Mēs nevēlamies dzīvot sabiedrībā, kas neievēro šīs vērtības, - apgalvoja Veilers, - bet viņiem ir problēma, viņi ir tukši.Tie var iet gan labā, gan sliktā virzienā.
Veilers ir izskaidrojis šo principu tukšumu: demokrātija ir valdības tehnoloģija; tā ir tukša, jo, ja sabiedrībā, kurā lielākā daļa cilvēku ir slikti cilvēki, būtu slikta demokrātija. "Tāpat arī neaizstājamas pamattiesības dod mums brīvību, bet ko mēs ar šo brīvību darām? Atkarībā no tā, ko mēs darām, mēs varam darīt labu vai sliktu; piemēram, mēs varam darīt daudz slikta, ko aizsargā brīvība izpausmes.
Visbeidzot, Weiler norādīja, ka tas pats attiecas uz tiesiskumu, ja likumi, no kuriem tas izriet, ir netaisnīgi.
Ņemot vērā šo realitāti, Veilers ir aizstāvējis savu postulātu: cilvēki cenšas "piešķirt savai dzīvei jēgu, kas pārsniedz mūsu personīgās intereses".
Pirms Otrā pasaules kara, turpināja profesors, "šo cilvēka vēlmi sedza trīs elementi: ģimene, Baznīca un dzimtene. Pēc kara šie elementi izzuda, un tas ir saprotami, ja ņemam vērā to, ka tie saistījās ar fašistiskajiem režīmiem un tika ļaunprātīgi izmantoti. Eiropa kļūst sekulāra, baznīcas tiek iztukšotas, patriotisma jēdziens izzūd un ģimene izirst. Tas viss rada vakuumu. Tāpēc Eiropā ir garīgā krīze: "tās vērtības, "Eiropas svētā trīsvienība", ir nepieciešamas, bet tās neapmierina dzīves jēgas meklējumus. Pagātnes vērtības - ģimene, baznīca un valsts - vairs nepastāv. Tādējādi ir radies garīgs vakuums."
Mēs noteikti nevēlamies atgriezties fašistiskajā Eiropā. Bet, ja par piemēru ņemam patriotismu, tad fašistiskajā versijā indivīds pieder valstij; demokrātiski-republikāniskajā versijā valsts pieder indivīdam.
Konstitūcijas eksperts konferencē jautāja, vai ir iespējama nekristīga Eiropa. Uz šo jautājumu, turpināja Veilers, mēs varam atbildēt atkarībā no tā, kā tiek definēta kristīgā Eiropa. Ja aplūkojam "mākslu, arhitektūru, mūziku un arī politisko kultūru, nav iespējams noliegt kristīgās tradīcijas dziļo ietekmi uz mūsdienu Eiropas kultūru".
Taču ne tikai kristīgās saknes ir ietekmējušas Eiropas koncepciju: "Eiropas kultūras saknēs ir arī būtiska Atēnu ietekme. Kultūras ziņā Eiropa ir sintēze starp Jeruzalemi un Atēnām.
Veilers norādīja, ka papildus tam ir ļoti zīmīgi, ka pirms divdesmit gadiem "lielajā diskusijā par Eiropas Konstitūcijas preambulu tā sākās ar Pērika (Atēnu) citātu un runāja par apgaismības saprātu, un ideja iekļaut tajā norādi par kristīgajām saknēm tika noraidīta". Lai gan šis noraidījums nemaina realitāti, tas liecina par attieksmi, ar kādu Eiropas politiskā šķira izturas pret šo jautājumu par Eiropas kristīgajām saknēm.
Cita iespējama kristīgas Eiropas definīcija būtu, ja "vismaz kritiskā masa ir praktizējoši kristieši". Ja mums nav šāda vairākuma, ir grūti runāt par kristīgu Eiropu. "Tā ir Eiropa ar kristīgu pagātni," uzsvēra jurists. "Šodien mēs dzīvojam postkonstantiniskā sabiedrībā. Tagad"teica Veilers,"Baznīcai (un ticīgajiem - radošajai minoritātei) jāmeklē cits veids, kā ietekmēt sabiedrību"..
Alfonso Riobó, Joseph Weiler un María José Roca. ©Rafael Martín
Jozefs Veilers (Joseph Weiler) ir norādījis uz trim galvenajiem punktiem šajā garīgajā krīzē Eiropā: uz ideju, ka ticība ir privāta lieta, uz kļūdainu neitralitātes koncepciju, kas patiesībā ir sekulārisma izvēle, un uz indivīda kā tikai tiesību, nevis pienākumu subjekta koncepciju:
Veilers ir skaidri paskaidrojis, ka mēs, eiropieši, esam "Franču revolūcijas bērni, un es redzu daudzus kristīgus kolēģus, kuri ir pārņēmuši šo ideju, ka reliģija ir privāta lieta. Cilvēki, kuri saka lūgšanas pie galda, bet nedara to ar saviem darba kolēģiem, jo uzskata, ka tas ir kaut kas privāts.
Šajā brīdī Veilers atgādināja pravieša Mihas vārdus: "Cilvēk, tu esi radīts, lai zinātu, kas ir labs, ko Tas Kungs no tevis grib: tikai dari labu, mīli laipnību un pazemīgi staigā ar savu Dievu" (Mihas 6, 8), un norādīja, ka "tur nav teikts staigāt slepeni, bet pazemīgi. Noklusa staigāšana nav tas pats, kas staigāšana slepenībā. Es domāju, vai postkonstantīnisma sabiedrībā ir laba politika slēpt savu ticību, jo pastāv pienākums liecināt."
Šajā brīdī Veilers norādīja uz vēl vienu "Franču revolūcijas mantojumu". Veilers ilustrēja šīs briesmas ar piemēru par izglītību. Punkts, kurā "amerikāņi un franči guļ vienā gultā. Viņi uzskata, ka valstij ir pienākums būt neitrālai, t. i., tā nedrīkst dot priekšroku vienai vai otrai reliģijai. Un tas liek viņiem domāt, ka valsts skolai jābūt sekulārai, laicīgai, jo, ja tā ir reliģiska, tas būtu neitralitātes pārkāpums.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka laicīga ģimene, kas vēlas saviem bērniem laicīgu izglītību, var sūtīt savus bērnus uz valsts finansētu skolu, bet katoļu ģimenei, kas vēlas katoļu izglītību, par to ir jāmaksā, jo tā ir privāta. Tā ir viltus neitralitātes koncepcija, jo tā izvēlas tikai vienu iespēju - sekulāro.
To var pierādīt ar Nīderlandes un Lielbritānijas piemēru. Šīs nācijas ir sapratušas, ka mūsdienu sociālā plaisa nav, piemēram, starp protestantiem un katoļiem, bet gan starp reliģiozajiem un nereliģiozajiem. Valstis finansē laicīgās skolas, katoļu skolas, protestantu skolas, ebreju skolas, musulmaņu skolas... jo finansēt tikai laicīgās skolas nozīmē dot priekšroku laicīgajam variantam".
"Dievs lūdz, lai mēs staigājam pazemīgi, nevis slepeni." Džozefs Veilers, Ratcingera balva 2022.
Profesora Veilera lekcijas pēdējā daļā aplūkots tas, ko viņš dēvē par "Jaunā ticība ir skaidras Eiropas sekularizācijas sekas: jaunā ticība ir tiesību iekarošana".
Lai gan, kā viņš apgalvoja, ja likums centrā izvirza cilvēku, tas ir labi. Problēma ir tā, ka neviens nerunā par pienākumiem, un pamazām tas "pārvērš šo cilvēku par egocentrisku personību". Viss sākas un beidzas ar mani pašu, ar pilnām tiesībām un bez pienākumiem."
Viņš paskaidroja: "Es nespriežu par cilvēku atkarībā no viņa reliģijas. Es pazīstu reliģiozus cilvēkus, kuri tic Dievam un tajā pašā laikā ir briesmīgi cilvēki. Es pazīstu ateistus, kuri ir cēli. Taču sabiedrībā kaut kas ir pazudis, kad ir zudusi spēcīga reliģiskā balss."
Bet "nesekulārajā Eiropā," skaidroja Veilers, "katru svētdienu visur bija balss, kas runāja par pienākumiem, un tā bija leģitīma un svarīga balss. Tā bija Baznīcas balss. Tagad neviens politiķis Eiropā nevar atkārtot Kenedija slaveno runu. Mēs spēsim saskatīt garīgās sekas sabiedrībai, kurā ir daudz tiesību, bet nav pienākumu, nav personīgās atbildības."
Jautāts, kādas vērtības Eiropas sabiedrībai būtu jāatjauno, lai izvairītos no šī sabrukuma, Veilers vispirms aicināja uz "personīgo atbildību, bez kuras sekas ir ļoti lielas". Veilers aizstāvēja kristīgās vērtības Eiropas Savienības izveidē: "Iespējams, svarīgāks par tirgu Eiropas Savienības izveidē bija miers".
Veilers apgalvoja, ka "no vienas puses, tas bija ļoti gudrs politisks un stratēģisks lēmums, bet ne tikai. Draudzes dibinātāji: Žans Monē, Šummans, Adenauers, De Gasperi... pārliecināti katoļi, veica aktu, kas apliecināja ticību piedošanai un izpirkšanai. Vai jūs domājat, ka bez šīm jūtām piecus gadus pēc Otrā pasaules kara franči un vācieši būtu paspieduši viens otram roku, no kurienes gan nāca šīs jūtas un šī ticība izpirkšanai un piedošanai, ja ne no katoļu kristīgās tradīcijas? Tas ir nozīmīgākais Eiropas Savienības panākums.
Viņš ir ebreju izcelsmes amerikānis, dzimis 1951. gadā Johannesburgā, dzīvojis dažādās Izraēlas daļās, kā arī Lielbritānijā, kur studējis Saseksas un Kembridžas universitātēs. Pēc tam viņš pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur pasniedza Mičiganas Universitātē, Hārvarda Juridiskajā skolā un Ņujorkas Universitātē.
Veilers ir atzīts Eiropas Savienības tiesību eksperts. Ebrejs, precējies piecu bērnu tēvs, Džozefs Veilers ir Amerikas Mākslas un zinātņu akadēmijas biedrs un saņēmis Navares Universitātes un Spānijas San Pablo Universitātes goda doktora grādu.
Viņš pārstāvēja Itāliju Eiropas Cilvēktiesību tiesā lietā Lautsi pret Itāliju, kurā viņa aizstāvība pret krucifiksu izvietošanu sabiedriskās vietās ir īpaši interesanta viņa argumentu tālredzības, analoģiju viegluma un, pats galvenais, argumentācijas līmeņa dēļ, ko viņš izklāstīja Tiesā, piemēram, apgalvojot, ka "tolerances vēstījumu pret citiem nedrīkst pārvērst par neiecietības vēstījumu pret savu identitāti".
Savā argumentācijā Veilers uzsvēra arī to, cik svarīgs ir patiess līdzsvars starp individuālajām brīvībām, kas ir raksturīgs tradicionāli kristīgajām Eiropas valstīm un kas "parāda valstīm, kuras uzskata, ka demokrātija piespiedīs tās atteikties no savas reliģiskās identitātes, ka tā nav taisnība".
1. decembrī Apustuliskās pils Klementīnas zālē (Sala Clementina) Svētais tēvs Francisks pasniegs "Ratzinger Prize 2022" tēvam Mišelam Fedu un profesoram Jozefam Halevi Horovicam Veileram.
María José Atienza.
Publicēts Baznīca un jaunā evaņģelizācija, www.omnesmag.com
