Lai gan skumjas ir viena no visbiežāk sastopamajām dzīves pieredzēm, mēs vienmēr neesam tām gatavi, un tās mums nepārtraukti liek mācīties un pielāgoties jauniem apstākļiem. Skumjas nav saistītas tikai ar nāvi. Skumjas ir emocija vai dažādas emocijas, ko cilvēki piedzīvo, piedzīvojot jebkāda veida zaudējumu.
Zaudējuma sāpēs nav "ekspertu", tām vienmēr ir savdabīga dimensija: veidā, kā tās izpaužas, cēloņos un dažādās reakcijās, ko tās izraisa. Daudzkārt mēs atklājam, ka dziļi ciešam tādu iemeslu un iemeslu dēļ, kādus nekad neesam gaidījuši.
Svētais tēvs Jānis Pāvils IICilvēka ciešanas izraisa līdzjūtību, tās izraisa arī cieņu un savā veidā biedē. Patiesi, tajā ir ietverts īpaša noslēpuma lielums [...] cilvēks savās ciešanās ir neaptverams noslēpums".
Šī cilvēciskā pieredze mudina mūs meklēt palīdzību no citiem un piedāvāt savu atbalstu pretī. Pieredze pārvarēt bēdasmāca mums pievērst lielāku uzmanību citiem, kas cieš. Sāpju pieredze padara atšķirību starp nobriedušu cilvēku, kurš spēj tikt galā ar šķēršļiem un sarežģītām situācijām, un cilvēku, kurš ir aizrāvies un aizrāvies ar savu dzīvi.
Ticība ir vislabākais patvērums tiem, kam nākas pārdzīvot sēru procesu par jebkāda veida un veida zaudējumu. Ticība dod mums spēku, mieru un pārliecību, kas nepieciešama, lai atvieglotu bēdas.
"Jēzus augšāmcelšanās ne tikai sniedz pārliecību par dzīvi pēc nāves, bet arī izgaismo nāves noslēpumu katram no mums. Ja mēs dzīvosim vienoti ar Jēzu, uzticīgi Viņam, mēs spēsim ar cerību un mieru stāties pretī pat nāvei." (Pāvests Francisks, Vispārējā audiencē 2013. gada 27. novembrī).
nenovēršami nāks. Tāpēc cik tukša ir iedomība koncentrēt savu eksistenci uz šo dzīvi! Paskaties, cik daudzi cieš. Vieniem tā beigas liekas sāpīgas, jo tā beidzas; citiem tā ilgst, jo tā ir garlaicīga... Jebkurā gadījumā nav vietas maldīgai sajūtai, kas attaisno mūsu zemes gaitas kā beigas.
Mums ir jāatstāj šī loģika un jānostiprina sevi citā loģikā - mūžīgajā loģikā. Ir nepieciešama pilnīga pārmaiņa: sevis iztukšošana, sevis atbrīvošana no egocentriskajiem motīviem, kas ir novecojuši, lai atdzimtu Kristū, kurš ir mūžīgs (...).Surco, 879)
Nebaidieties no nāves. -Pieņemiet to no šī brīža dāsni..., kad Dievs vēlas..., kā Dievs vēlas..., kur Dievs vēlas..., kur Dievs vēlas. -Nešaubieties par to: tā nāks laikā, vietā un veidā, kas jums vislabāk derēs..., ko sūtīs jūsu Tēvs - Dievs. -Laipni lūdzam mūsu māsu nāvi! (Camino, 739).
Pārdabiska vīzija! Miers! Miers! Skaties uz lietām, cilvēkiem un notikumiem... ar mūžības acīm!
Tātad jebkura siena, kas aizšķērso jums ceļu - pat ja, cilvēciski runājot, tā ir iespaidīga, - tiklīdz jūs patiešām pacelsiet acis uz Debesīm, tiklīdz tā ir maza lieta!Kalve, 996).
Izvēloties iemiesošanos, Jēzus Kristus Viņš vēlējās piedzīvot visas cilvēciski iespējamās ciešanas, lai mācītu mums, ka mīlestība var pārvarēt jebkādas sāpes. Sāpes var pārvarēt, skatoties uz Jēzus dzīvi un sekojot Viņa pēdās.
Sāpes ir satikšanās punkts starp cerības prieku un vajadzību pēc lūgšanas. Kristieši pieņem sāpes cerībā uz nākotnes prieku. Viņi pilnībā apzinās savas robežas un paļaujas uz palīdzību, kas lūgšanā tiek lūgta no Dieva.
Ciešanas ir tikai daļa no ceļojuma, pāreja; tās nekad nav galapunkts. Tādējādi lūgšana kļūst par svarīgu brīdi, kurā ciešanas atrod savu jēgu un ar Dieva žēlastību kļūst par prieku.
Lūgšana ir būtisks atbalsts, lai samierinātos ar zaudējumu un to pārvarētu. Lūgšanas attīrošais efekts tiek īstenots, jo katru reizi, kad cilvēks lūdzas, viņš vai viņa piedzīvo Dieva žēlastība un dalīties savās bažās un problēmās.
Tomēr šajā ceļojumā ir brīži, kad sāpju pieredze veido cilvēka dzīvi. Tas vairs nav jautājums par sāpju pieņemšanu vai noraidīšanu, bet gan par mācīšanos uztvert ciešanas kā daļu no savas eksistences un kā daļu no Dieva plāna katram no mums.
Sēras par mīļotā cilvēka zaudējumu ir dabiskas un neizbēgamas. Tomēr to pārvarēt nav viegli, un dažkārt dažādu iemeslu dēļ ir cilvēki, kas paliek iesprūduši šajās bēdās. Tāpēc ir daudzi katoļu fondi, kas piedāvā atbalstu un organizē grupas, lai palīdzētu cilvēkiem atgriezties dzīvē pēc tuvinieka nāves un pārvarēt zaudējumu.
Lai tiktu galā ar sāpēm, kas saistītas ar skumjām, ir jāapzinās, cik svarīgi ir apzināties. garīgais pavadījums šajos grūtajos brīžos. Nav universālas receptes, jo katra gadījuma īpatnības padara katru gadījumu unikālu un īpašu.
Viņi saka, ka "sāpes nāk no miesas un ciešanas no dvēseles", bet ir nepieciešams palīdzēt tiem, kas tos pavada, būt mierīgiem un "mierā ar Dievu", jo tādā veidā "šis miers tiek nodots". Kaut kas, kas pēc tam kaut kādā veidā atvieglos sērošanu.
Runājot par cilvēkiem, kuri pārvar bēdas, priesteri uzsver vienu vārdu: cerība. Cerība palīdz viņiem no jauna atrast savu vietu garīgajā ziņā, atkal atrast savu vietu arī reliģiskajā praksē, no kuras viņi, iespējams, ir atteikušies. Viņiem ir jāļauj saprast, ka Dievs nav sūtījis viņiem sāpes, ko viņi piedzīvo, bet ka Viņš viņus mīl.
Tādēļ pāvests Francisks mudina: "Nepārstājiet runāt ar mūsu Kungu un Viņa Māti, Vissvētāko Jaunavu. Viņa vienmēr mums palīdz."
Bibliogrāfija:
Katoļu baznīcas katehisms.
OpusDei.org
