Aquí puedes leer la primera entrega de este análisis.
Termins "Korāns" ir atvasināts no semītu valodas saknes qaraʼa, kas nozīmē deklamāciju vai deklamētu lasījumu, tātad psalmodiju. Jau senatnē kristieši un jūdi Tuvajos Austrumos lietoja aramiešu valodas balss ekvivalentu qeryan, lai apzīmētu svēto tekstu svinīgu deklamēšanu. Tomēr šīs pašas saknes lietojums ir vēl senāks: ʼAnī qōl qōreʼ ba-midbar (ebreju valodā: balss, kas kliedz tuksnesī, kā pravieša Jesajas grāmatā, vēlāk citēta grieķu valodā Jaunajā Derībā) ir nozīme kliegt, saukt, sludināt, dziedāt.
Korāns ir musulmaņu svētais teksts. Lielākajai daļai musulmaņu tas ir neradītais Dieva vārds. Tā ir sadalīta simts četrpadsmit nodaļās, ko sauc par sūra, ar attiecīgajiem pantiem, ko sauc par ayāt. Jebkuram neislāmiskajam eksegētam tekstā ir daudz vietu, kas ir identiskas vai paralēlas vietām citos, senākos dokumentos, pirmkārt, Vecajā un Jaunajā Derībā, kā arī pirmsislāmiskajā praksē, tradīcijās un paražās, piemēram, ticībā gobliniem, ǧinn, svētceļojumu rituālos, leģendās par pazudušām tautām un Ka‛ba godāšanā.
El problema de las fuentes coránicas es, por lo tanto, muy importante. Dichas fuentes no pueden sin duda alguna ser algo escrito, ya que Mahoma, considerado universalmente autor (por los académicos) o portador (por los creyentes musulmanes) de la revelación reportada en el Corán, era analfabeto y no podía, por supuesto, tener acceso personal a la lectura de libros sagrados cristianos y judíos.
Por consiguiente, es en forma oral que muchas nociones religiosas del cristianismo y el judaísmo llegaron a sus oídos, y esto en dos fases: los festivales populares que se celebraban periódicamente en La Meca, donde los prosélitos de sectas heréticas cristianas y judías a menudo se refugiaban para escapar de la persecuciones en el Imperio Bizantino (eso se puede deducir de muchas nociones cristianas heréticas y reminiscencias de los libros de haggadah y de libros apócrifos de los que abunda el Corán) y, como dijimos, los viajes comerciales que M. realizó más allá del desierto (también en este caso las nociones que tuvo que aprender son pocas, imprecisas e incompletas, como se desprende de las citas coránicas).
Tad mēs redzējām, ka Muḥammadam uzreiz radās pārliecība, ka viņš ir atklāsmes subjekts, kas jau pirms viņa tika sniegta citām tautām, jūdiem un kristiešiem, un ka tā nāk no viena un tā paša avota - debesu grāmatas, ko viņš sauca par umm al-kitāb. Tomēr saziņa viņa lietā notika ar pārtraukumiem, kas lika viņa pretiniekiem par viņu pasmieties. Mēs esam arī redzējuši, ka Dievs bieži sniedza pēdējo ar neticami atbilstošu atbildes uz viņa prasībām un grūtībām un brīdinājumiem, piemēram, šādi:
"Neticīgie saka:" Kāpēc nav Korāns tika atklāts jums visiem uzreiz? Bet [zini, Ak Muhammad, ka] Mēs esam atklājuši to jums pakāpeniski, lai mēs tādējādi varētu stiprināt savu sirdi. Un ikreiz, kad viņi iesniedz argumentu [pret Message] Mēs atklāsim jums patiesību, lai jūs varētu atspēkot tos ar skaidrāku un acīmredzamāku pamatu.[1]".
Šāda pārtraukuma un Muhameda ieraduma bieži mainīt savu versiju rezultāts ir Korāna fragmentārais raksturs, kā arī loģiskas un hronoloģiskas secības trūkums: viss ir paredzēts tūlītējai lietošanai un patēriņam. Tas bija acīmredzams jau agrīnajiem Korāna komentētājiem neilgi pēc islāma "pravieša" nāves, īpaši attiecībā uz jautājumu par pantiem, kurus atcēla vēlākie. Lai mēģinātu šo jautājumu atrisināt vislabākajā veidā, sūra tika iedalītas Mekas un Medīnas sūrās atkarībā no perioda, kurā tās tika atklātas.
La caligrafía y ornamentación antigua del Corán India probablemente antes de 1669 DC.
Tā ir sadalīta trīs posmos: pirmais, kas atbilst Muhameda publiskās dzīves pirmajiem četriem gadiem, un tam raksturīga īsa, kaislīga un svinīga sūra ar īsiem pantiem un spēcīgām mācībām, kas paredzētas, lai sagatavotu klausītāju prātus tiesas dienai (yawm al-dīn); otrais, kas aptver nākamos divus gadus un kurā entuziasms vajāšanu sākumā atdziest, un tiek stāstīts par iepriekšējo praviešu dzīvesstāstiem formā, kas ir ļoti līdzīga hagadai (rabīnu literatūrai, kas ir stāstījuma un homiletikas tipa literatūra); trešais, no septītā līdz desmitajam Mekas publiskās dzīves gadam, arī pilns ar praviešu leģendām, kā arī dievišķo sodu aprakstiem.
Mēs redzam, ka pēc hegiras M. piedzīvoja lielas pārmaiņas. Sūra ir adresēta jūdiem un kristiešiem, un draudzīgais un slavinošais tonis, kas tiem bija rezervēts pirmajā posmā, pakāpeniski tiek zaudēts, islāma "pravieša" dzīves pēdējos gados sasniedzot kulmināciju un kļūstot par īstu uzbrukumu. Tieši no šī laikmeta, piemēram, 9. sūra, kurā 29. pantā tiek pieprasīts: pazemošanās:
"Cīņa pret tiem, kas netic Dievam un tiesas dienā, neciena to, ko Dievs un Viņa Messenger ir aizliegts un neseko patieso reliģiju [islāmu] no starp cilvēkiem no grāmatas [ebreji un kristieši], ja vien viņi piekrīt maksāt nodokli [ar kuru viņiem ir atļauts dzīvot zem aizsardzības islāma valsts, vienlaikus saglabājot savu reliģiju] ar iesniegšanu."
Tā rezultātā tiks pieņemti likumi, kas uzliks dažādus ierobežojumus tiem, kuri apliecina ebreju vai kristiešu reliģiju, piemēram, īpašs apģērbs, aizliegums nēsāt ieročus un jāt ar zirgiem utt.
Aunque el Pentateuco, los Salmos y el Evangelio son admitidos explícitamente como revelados por el Corán, existen diferencias considerables entre el islam y el judaísmo, y aún más entre el islam y el cristianismo. Estas divergencias, como dijimos, reflejan los contactos entre Mahoma y las sectas heréticas cristianas, cuya existencia en esa época era algo bastante común tanto en el Imperio Bizantino como, sobre todo, justo fuera de sus fronteras.
Entre las divergencias más evidentes, están aquellas relacionadas con la figura de Cristo, por las cuales los libros apócrifos cristianos ejercen una particular influencia sobre el Corán. En el libro sagrado del Islam, por ejemplo: Jesús es el hijo de María y nació de un nacimiento virginal, y sin embargo, esta María es la hermana de Moisés; los milagros realizados por Jesús desde la infancia se narran con gran detalle, y se le atribuyen los nombres de Mesías, Espíritu de Alá y Palabra, colocándolo en un nivel de superioridad con respecto a los otros profetas, pero se especifica que Cristo no es más que un siervo de Alá, un hombre como los demás; se establece, entre otras cosas, que su muerte en la cruz nunca habría ocurrido: en lugar de Jesús, solo un simulacro habría sido crucificado[2].
Vēl viena būtiska atšķirība, kas islāmam ir kaut kas absolūti piezemēts (vēl viens iemesls, kāpēc mēs runājam par islāmu kā par dabisku reliģiju), kas radīja iespaidu uz vienkāršiem un raupjiem tuksneša iedzīvotājiem: zaļi dārzi, burvīgas upītes, vīns, kas neatrodas apreibinošs, jaunavas vienmēr neskartas. Tajā nav nekā, kas varētu izteikt svētlaimīgās vīzijas jēdzienu un ticīgo līdzdalību pašā Dieva dzīvē: Dievs ir nepieejams cilvēka redzējumam (6/103).
Visbeidzot, starp citām atšķirībām jāmin arī tas, ka Dievs iepriekš nosaka cilvēka rīcību (šajā ziņā islāms ir ļoti līdzīgs kalvinismam). Korānā ir fragmenti, kas vairāk vai mazāk atbalsta vai pilnīgi noliedz brīvo gribu, bet tieši pēdējos ar prasmīgiem labojumiem ir pieņēmusi sunnītu ortodoksija, lai piešķirtu islāmam tā predeterministisko zīmogu (maktub, katra cilvēka liktenis, ir stingri rakstīts un Dieva iepriekš noteikts).
Korāna faktiskā apkopošana sekoja pēc Muhameda nāves, kad sākās visu atklāsmes fragmentu apkopošana, ko viņš bija uzticējis saviem sekotājiem. Sūra tika sakārtotas garuma secībā (no garākās līdz īsākajai, taču ar vairākiem izņēmumiem, arī tāpēc, ka nebija iespējams izveidot loģisku vai hronoloģisku secību). Uz šo pašu periodu attiecināms arī nežēlīgās cīņas un iekšējo šķelšanos starp dažādām partijām un strāvojumiem sākums, cīņas, kas visas dusa asinīs, katrai pusei safabricējot pantus un Korāna citātus à la carte, lai atbalstītu savas prasības.
Tas ir arābu valodas vārds, kas nozīmē "noieto ceļu", līdzīgi kā halakhah ebreju valodā, un norāda uz rakstīto likumu. No semantiskā viedokļa abi termini - gan arābu, gan ebreju - var tikt pielīdzināti mūsu "likumam" ("tiešais" ceļš, ceļš, kam jāseko). Šarī‛a, islāma likums jeb likums (saskaņā ar "ortodoksālo" sunnītu uzskatu), ir balstīts uz četriem galvenajiem avotiem:
Tā kā mēs jau esam apsprieduši Korānu, aplūkosim tieši pārējos trīs avotus, sākot ar sunnu (senču ieradums, tradīcija, uzvedības līnija), kas ir vārds, kas norāda uz tradicionālajām paražām, kuras regulēja arābu dzīvi vēl pirms Muhameda. Islāma kontekstā ar šo terminu apzīmē visus Muhameda izteikumus, darbus un attieksmi saskaņā ar viņa laikabiedru liecībām. Un tieši šeit parādās ḥadiṯ, t. i., stāstījums jeb Muhameda sunnas izklāsts, kas veidots pēc noteiktas shēmas, pamatojoties uz isnād (to personu, kas ziņoja par anekdoti, atbalsts un uzskaitījums augošā secībā līdz pat tiešajam epizodes lieciniekam) un matn (teksts, stāstījuma saturs). Šis avots bija ārkārtīgi nepieciešams, jo M. nāves brīdī islāms bija tikai nākamās grāmatas melnraksts. Pēc tik plašu teritoriju iekarošanas un no tās izrietošās konfrontācijas ar jaunām kultūrām bija nepieciešams rast risinājumus arī problēmām un grūtībām, ar kurām "Dieva vēstnesis" nekad nebija tieši saskāries.
Y fue precisamente a Mahoma a quien se recurrió para que él mismo pudiera especificar, aunque ya había fallecido, una serie de puntos que solo se intuyen en el Corán o que nunca se abordaron, en relación con varias disciplinas. Así, se creó un conjunto de tradiciones verdaderas, presuntas o falsas en un momento en que cada una de las facciones que luchaban dentro del islam afirmaba tener a Mahoma de su lado y le atribuía esta o aquella afirmación, construyendo aparatos enteros de testimonios totalmente desconfiados.
El método que se adoptó para detener este flujo desbordante fue extremadamente arbitrario. De hecho, no se utilizó el análisis textual y ni la evidencia interna de los textos (lo mismo se puede decir con respecto a la exégesis coránica que es casi inexistente), que es el criterio por excelencia, en el cristianismo, para determinar y verificar la autenticidad de un texto. Por lo contrario, se confió exclusivamente en la reputación de los garantes: si, por lo tanto, la cadena de testigos era satisfactoria, cualquier cosa podía ser aceptada como verdadera. Hay que señalar, con relación a ello, las tradiciones definidas como más antiguas y cercanas a Mahoma son las menos confiables y que más han sido construidas artificialmente (algo que también es posible averiguar por la excesiva afectación del idioma).
Trešais islāma tiesību avots jeb Šarī‛a ir qiyās jeb atvasināšana pēc analoģijas, ar kuras palīdzību, izskatot noteiktus un atrisinātus jautājumus, tika atrasts risinājums citiem, kas nebija paredzēti. Šajā gadījumā tiek izmantots kritērijs ra'y, t.i., viedoklis, intelektuāls skatījums, spriedums vai personīgais viedoklis. Minētais avots kļuva nepieciešams jau islāma pirmsākumos, jo, kā mēs redzējām, Korāna un ḥadīṯ nekonsekvence bija radījusi ievērojamu apjukumu un novedusi pie tā, ka attiecībā uz pirmajiem diviem avotiem spēkā stājās tradīcija par atceļošo un atceļamo.
Tomēr, ja qiyās nebija pietiekams, lai atrisinātu visus neatrisinātos jautājumus, tika pievienots ceturtais avots - vox populi jeb iǧmā‛ (tautas vienprātība), lai nodrošinātu stabilu pamatu visam juridiskajam un doktrinālajam aparātam. Šis avots šķita vairāk nekā pamatots gan Korāna citātiem, gan dažiem hadīṯ, no kuriem vienā Muhameds apgalvoja, ka viņa kopiena nekad nekļūdīsies. Iǧmā‛ var sastāvēt no doktrinālas vienprātības, ko panākuši tiesību zinātnieki; no vienprātības par izpildi, ja tā attiecas uz vispārpieņemtajā praksē iedibinātām paražām; no juriskonsultu klusas piekrišanas, pat ja tā nav vienprātīga, ja runa ir par publiskiem aktiem, kas nav saistīti ar kāda nosodījumu.
El trabajo constructivo para deducir el derecho de las cuatro fuentes indicadas (Corán, sunna, qiyās e iǧmā‛) se llama iǧtihād (da ǧ-h-d, la misma raíz que el término ǧihād), o “esfuerzo intelectual”. El esfuerzo en cuestión, una verdadera elaboración del derecho positivo islámico, basado sin embargo en una palabra “revelada”, duró hasta alrededor del siglo X, cuando se formaron las escuelas jurídicas (maḍhab), después de lo cual “las puertas iǧtihād” se consideran oficialmente cerradas. Desde entonces, tan solo se puede aceptar lo que ya se ha resuelto, sin introducir más innovaciones (bid‛a).
Los más rígidos en este sentido son los wahabitas (fundados por Muḥammad ibn ‛Abd-el-Waḥḥab: la doctrina wahabita es la oficial del reino de los Sa‛ūd, monarcas absolutos de Arabia Saudita) y los salafistas (fundadores y principales exponentes: Ǧamal al-Dīn al-Afġāni e Muḥammad ‛Abduh, siglo XIX; los Hermanos musulmanes son parte de esta corriente). Según la visión de ambos movimientos, dentro de la doctrina islámica se introdujeron innovaciones excesivas; por lo tanto, es necesario volver a los orígenes, a la edad de oro, la de los padres (salaf), en particular la de la vida de Mahoma en Medina y de sus primeros sucesores, o califas.
Pirms turpinām, varam teikt dažus vārdus par ǧihād jēdzienu. Saskaņā ar musulmaņu likumiem pasaule ir sadalīta divās kategorijās: dār al-islām (islāma nams) un dār al-ḥarb (kara nams): pret pēdējiem musulmaņi ir nepārtrauktā kara stāvoklī, līdz visa pasaule nav pakļauta islāmam. Islāma likumos ǧihād ir tik svarīgs, ka to gandrīz uzskata par sesto islāma pīlāru. Šajā ziņā ir divi pienākumi cīnīties: kolektīvais (farḍ al-kifāya), ja ir pietiekams karaspēka skaits; individuālais (farḍ al-‛ayn), ja ir apdraudēta musulmaņu kopiena un tās aizsardzība.
Ir divu veidu ǧihād - viens mazs un viens liels. Pirmais ir pienākums cīnīties, lai izplatītu islāmu; otrais ir ikdienas un pastāvīgas individuālas pūles Dieva ceļā, praksē - atgriešanās ceļš. Ar ǧihād starpniecību daudzas kristiešu zemes, visbiežāk ar kapitulāciju, nonāca islāma rokās, un šajā gadījumā arī to iedzīvotāji, kurus uzskatīja par "derības ļaudīm" jeb ahl al-ḏimma, vai vienkārši ḏimmī, ir kļuvuši par valsts aizsargājamiem subjektiem, otrās šķiras pilsoņiem, kuriem jāmaksā kapitulācijas nodoklis, ko sauc par ǧizya, un nodeva par īpašumā esošo zemi, ḫarāǧ.
Gerardo Ferrara
Absolvējis vēstures un politikas zinātnes, specializējies Tuvajos Austrumos.
Atbildīgs par studentiem Svētā Krusta universitātē Romā.
