Islāma izcelsmes jautājuma analīze ir nepieciešama, lai izprastu šīs doktrīnas rašanās vēsturiskās sekas.
Šeit varat izlasīt šīs analīzes pirmo daļu.
Termins "Korāns" ir atvasināts no semītu valodas saknes qaraʼa, kas nozīmē deklamāciju vai deklamētu lasījumu, tātad psalmodiju. Jau senatnē kristieši un jūdi Tuvajos Austrumos lietoja aramiešu valodas balss ekvivalentu qeryan, lai apzīmētu svēto tekstu svinīgu deklamēšanu. Tomēr šīs pašas saknes lietojums ir vēl senāks: ʼAnī qōl qōreʼ ba-midbar (ebreju valodā: balss, kas kliedz tuksnesī, kā pravieša Jesajas grāmatā, vēlāk citēta grieķu valodā Jaunajā Derībā) ir nozīme kliegt, saukt, sludināt, dziedāt.
Korāns ir musulmaņu svētais teksts. Lielākajai daļai musulmaņu tas ir neradītais Dieva vārds. Tā ir sadalīta simts četrpadsmit nodaļās, ko sauc par sūra, ar attiecīgajiem pantiem, ko sauc par ayāt. Jebkuram neislāmiskajam eksegētam tekstā ir daudz vietu, kas ir identiskas vai paralēlas vietām citos, senākos dokumentos, pirmkārt, Vecajā un Jaunajā Derībā, kā arī pirmsislāmiskajā praksē, tradīcijās un paražās, piemēram, ticībā gobliniem, ǧinn, svētceļojumu rituālos, leģendās par pazudušām tautām un Ka‛ba godāšanā.
Tāpēc Korāna avotu problēma ir ļoti svarīga. Šādi avoti noteikti nevar būt kaut kas pierakstīts, jo Muhameds, kuru visi uzskata par Korānā aprakstītās atklāsmes autoru (zinātnieki) vai nesēju (musulmaņu ticīgie), bija analfabēts un, protams, nevarēja personīgi piekļūt kristiešu un jūdu svēto grāmatu lasīšanai. Līdz ar to daudzi kristietības un jūdaisma reliģiskie priekšstati līdz viņu ausīm nonāca mutvārdu formā, un tas notika divos posmos: tautas svētki, kas periodiski tika rīkoti Mekā, kur nereti patvērumu meklēja ķecerīgo kristiešu un jūdu sektu prozelīti, lai izvairītos no vajāšanām Bizantijas impērijā (to var secināt no daudziem ķecerīgiem kristiešu priekšstatiem un reminiscencēm hagadas grāmatās un apokrifiskajās grāmatās, kuru ir daudz Korānā), un, kā jau minējām, komerciālie ceļojumi, ko M. (atkal, jēdzieni, kas viņam bija jāiemācās, ir maz, neskaidri un nepilnīgi, kā tas ir redzams no Korāna citātiem).
Tad mēs redzējām, ka Muḥammadam uzreiz radās pārliecība, ka viņš ir atklāsmes subjekts, kas jau pirms viņa tika sniegta citām tautām, jūdiem un kristiešiem, un ka tā nāk no viena un tā paša avota - debesu grāmatas, ko viņš sauca par umm al-kitāb. Tomēr saziņa viņa lietā notika ar pārtraukumiem, kas lika viņa pretiniekiem par viņu pasmieties. Mēs esam arī redzējuši, ka Dievs bieži sniedza pēdējo ar neticami atbilstošu atbildes uz viņa prasībām un grūtībām un brīdinājumiem, piemēram, šādi:
"Neticīgie saka:" Kāpēc nav Korāns tika atklāts jums visiem uzreiz? Bet [zini, Ak Muhammad, ka] Mēs esam atklājuši to jums pakāpeniski, lai mēs tādējādi varētu stiprināt savu sirdi. Un ikreiz, kad viņi iesniedz argumentu [pret Message] Mēs atklāsim jums patiesību, lai jūs varētu atspēkot tos ar skaidrāku un acīmredzamāku pamatu.[1]".
Šāda pārtraukuma un Muhameda ieraduma bieži mainīt savu versiju rezultāts ir Korāna fragmentārais raksturs, kā arī loģiskas un hronoloģiskas secības trūkums: viss ir paredzēts tūlītējai lietošanai un patēriņam. Tas bija acīmredzams jau agrīnajiem Korāna komentētājiem neilgi pēc islāma "pravieša" nāves, īpaši attiecībā uz jautājumu par pantiem, kurus atcēla vēlākie. Lai mēģinātu šo jautājumu atrisināt vislabākajā veidā, sūra tika iedalītas Mekas un Medīnas sūrās atkarībā no perioda, kurā tās tika atklātas.
Indijas Korāna agrīnā kaligrāfija un ornamentika, iespējams, radās pirms 1669. gada.
Tā ir sadalīta trīs posmos: pirmais, kas atbilst Muhameda publiskās dzīves pirmajiem četriem gadiem, un tam raksturīga īsa, kaislīga un svinīga sūra ar īsiem pantiem un spēcīgām mācībām, kas paredzētas, lai sagatavotu klausītāju prātus tiesas dienai (yawm al-dīn); otrais, kas aptver nākamos divus gadus un kurā entuziasms vajāšanu sākumā atdziest, un tiek stāstīts par iepriekšējo praviešu dzīvesstāstiem formā, kas ir ļoti līdzīga hagadai (rabīnu literatūrai, kas ir stāstījuma un homiletikas tipa literatūra); trešais, no septītā līdz desmitajam Mekas publiskās dzīves gadam, arī pilns ar praviešu leģendām, kā arī dievišķo sodu aprakstiem.
Mēs redzam, ka pēc hegiras M. piedzīvoja lielas pārmaiņas. Sūra ir adresēta jūdiem un kristiešiem, un draudzīgais un slavinošais tonis, kas tiem bija rezervēts pirmajā posmā, pakāpeniski tiek zaudēts, islāma "pravieša" dzīves pēdējos gados sasniedzot kulmināciju un kļūstot par īstu uzbrukumu. Tieši no šī laikmeta, piemēram, 9. sūra, kurā 29. pantā tiek pieprasīts: pazemošanās:
"Cīņa pret tiem, kas netic Dievam un tiesas dienā, neciena to, ko Dievs un Viņa Messenger ir aizliegts un neseko patieso reliģiju [islāmu] no starp cilvēkiem no grāmatas [ebreji un kristieši], ja vien viņi piekrīt maksāt nodokli [ar kuru viņiem ir atļauts dzīvot zem aizsardzības islāma valsts, vienlaikus saglabājot savu reliģiju] ar iesniegšanu."
Tā rezultātā tiks pieņemti likumi, kas uzliks dažādus ierobežojumus tiem, kuri apliecina ebreju vai kristiešu reliģiju, piemēram, īpašs apģērbs, aizliegums nēsāt ieročus un jāt ar zirgiem utt.
Lai gan Piecsimtgals, Psalmi un Evaņģēlijs ir nepārprotami atzīti kā Korānā atklāti, pastāv ievērojamas atšķirības starp islāmu un jūdaismu un vēl lielākas starp islāmu un kristietību. Šīs atšķirības, kā jau minējām, atspoguļo kontaktus starp Muhamedu un ķecerīgajām kristiešu sektām, kuru pastāvēšana tajā laikā bija diezgan izplatīta gan Bizantijas impērijā, gan, galvenokārt, tieši ārpus tās robežām. Starp visredzamākajām atšķirībām ir tās, kas saistītas ar Kristus tēlu, jo kristiešu apokrifiskās grāmatas īpaši ietekmē Korānu. Piemēram, islāma svētajā grāmatā: Jēzus ir Marijas dēls un dzimis jaunavībā, un tomēr šī Marija ir Mozus māsa; ļoti detalizēti tiek aprakstīti Jēzus kopš bērnības veiktie brīnumi, viņam tiek piedēvēti vārdi Mesija, Allaha Gars un Vārds, nostādot viņu augstākā līmenī nekā citus praviešus, taču tiek precizēts, ka Kristus ir tikai Allaha kalps, cilvēks kā jebkurš cits; cita starpā tiek norādīts, ka viņa nāve pie krusta nekad nebūtu notikusi: Jēzus vietā tiktu sists krustā tikai simulators.[2].
Vēl viena būtiska atšķirība, kas islāmam ir kaut kas absolūti piezemēts (vēl viens iemesls, kāpēc mēs runājam par islāmu kā par dabisku reliģiju), kas radīja iespaidu uz vienkāršiem un raupjiem tuksneša iedzīvotājiem: zaļi dārzi, burvīgas upītes, vīns, kas neatrodas apreibinošs, jaunavas vienmēr neskartas. Tajā nav nekā, kas varētu izteikt svētlaimīgās vīzijas jēdzienu un ticīgo līdzdalību pašā Dieva dzīvē: Dievs ir nepieejams cilvēka redzējumam (6/103).
Visbeidzot, starp citām atšķirībām jāmin arī tas, ka Dievs iepriekš nosaka cilvēka rīcību (šajā ziņā islāms ir ļoti līdzīgs kalvinismam). Korānā ir fragmenti, kas vairāk vai mazāk atbalsta vai pilnīgi noliedz brīvo gribu, bet tieši pēdējos ar prasmīgiem labojumiem ir pieņēmusi sunnītu ortodoksija, lai piešķirtu islāmam tā predeterministisko zīmogu (maktub, katra cilvēka liktenis, ir stingri rakstīts un Dieva iepriekš noteikts).
Korāna faktiskā apkopošana sekoja pēc Muhameda nāves, kad sākās visu atklāsmes fragmentu apkopošana, ko viņš bija uzticējis saviem sekotājiem. Sūra tika sakārtotas garuma secībā (no garākās līdz īsākajai, taču ar vairākiem izņēmumiem, arī tāpēc, ka nebija iespējams izveidot loģisku vai hronoloģisku secību). Uz šo pašu periodu attiecināms arī nežēlīgās cīņas un iekšējo šķelšanos starp dažādām partijām un strāvojumiem sākums, cīņas, kas visas dusa asinīs, katrai pusei safabricējot pantus un Korāna citātus à la carte, lai atbalstītu savas prasības.
Atzīmējiet savu ziedojumu. Palīdziet mums veidot diecēzes un reliģiskos priesterus.
Tas ir arābu valodas vārds, kas nozīmē "noieto ceļu", līdzīgi kā halakhah ebreju valodā, un norāda uz rakstīto likumu. No semantiskā viedokļa abi termini - gan arābu, gan ebreju - var tikt pielīdzināti mūsu "likumam" ("tiešais" ceļš, ceļš, kam jāseko). Šarī‛a, islāma likums jeb likums (saskaņā ar "ortodoksālo" sunnītu uzskatu), ir balstīts uz četriem galvenajiem avotiem:
Tā kā mēs jau esam apsprieduši Korānu, aplūkosim tieši pārējos trīs avotus, sākot ar sunnu (senču ieradums, tradīcija, uzvedības līnija), kas ir vārds, kas norāda uz tradicionālajām paražām, kuras regulēja arābu dzīvi vēl pirms Muhameda. Islāma kontekstā ar šo terminu apzīmē visus Muhameda izteikumus, darbus un attieksmi saskaņā ar viņa laikabiedru liecībām. Un tieši šeit parādās ḥadiṯ, t. i., stāstījums jeb Muhameda sunnas izklāsts, kas veidots pēc noteiktas shēmas, pamatojoties uz isnād (to personu, kas ziņoja par anekdoti, atbalsts un uzskaitījums augošā secībā līdz pat tiešajam epizodes lieciniekam) un matn (teksts, stāstījuma saturs). Šis avots bija ārkārtīgi nepieciešams, jo M. nāves brīdī islāms bija tikai nākamās grāmatas melnraksts. Pēc tik plašu teritoriju iekarošanas un no tās izrietošās konfrontācijas ar jaunām kultūrām bija nepieciešams rast risinājumus arī problēmām un grūtībām, ar kurām "Dieva vēstnesis" nekad nebija tieši saskāries.
Un tieši Muhameds tika aicināts, lai viņš pats varētu precizēt, lai gan jau bija miris, vairākus jautājumus, par kuriem Korānā bija tikai mājieni vai kuri nekad netika aplūkoti saistībā ar dažādām disciplīnām. Tādējādi laikā, kad katra no islāmā karojošajām frakcijām apgalvoja, ka viņu pusē ir M., un piedēvēja viņam to vai citu apgalvojumu, izveidojot veselu pilnīgi neuzticamu liecību aparātu, tika radīts patiesu, šķietamu vai viltus tradīciju kopums. Metode, kas tika pieņemta, lai apturētu šo pārplūstošo plūsmu, bija ārkārtīgi patvaļīga. Faktiski netika izmantota ne tekstu analīze, ne arī tekstu iekšējie pierādījumi (to pašu var teikt par Korāna ekseģēzi, kas gandrīz nepastāv), kas kristietībā ir kritērijs par excellence, lai noteiktu un pārbaudītu teksta autentiskumu. Gluži pretēji, tika paļauts tikai uz galvotāju reputāciju: ja liecinieku ķēde bija apmierinoša, tad par patiesu varēja atzīt jebko. Šajā sakarībā jāatzīmē, ka tradīcijas, kas definētas kā vissenākās un vistuvākās Muhamedam, ir vismazāk uzticamas un visvairāk mākslīgi veidotas (par to var pārliecināties arī no valodas pārmērīgās afektētības).
Trešais islāma tiesību avots jeb Šarī‛a ir qiyās jeb atvasināšana pēc analoģijas, ar kuras palīdzību, izskatot noteiktus un atrisinātus jautājumus, tika atrasts risinājums citiem, kas nebija paredzēti. Šajā gadījumā tiek izmantots kritērijs ra'y, t.i., viedoklis, intelektuāls skatījums, spriedums vai personīgais viedoklis. Minētais avots kļuva nepieciešams jau islāma pirmsākumos, jo, kā mēs redzējām, Korāna un ḥadīṯ nekonsekvence bija radījusi ievērojamu apjukumu un novedusi pie tā, ka attiecībā uz pirmajiem diviem avotiem spēkā stājās tradīcija par atceļošo un atceļamo.
Tomēr, ja qiyās nebija pietiekams, lai atrisinātu visus neatrisinātos jautājumus, tika pievienots ceturtais avots - vox populi jeb iǧmā‛ (tautas vienprātība), lai nodrošinātu stabilu pamatu visam juridiskajam un doktrinālajam aparātam. Šis avots šķita vairāk nekā pamatots gan Korāna citātiem, gan dažiem hadīṯ, no kuriem vienā Muhameds apgalvoja, ka viņa kopiena nekad nekļūdīsies. Iǧmā‛ var sastāvēt no doktrinālas vienprātības, ko panākuši tiesību zinātnieki; no vienprātības par izpildi, ja tā attiecas uz vispārpieņemtajā praksē iedibinātām paražām; no juriskonsultu klusas piekrišanas, pat ja tā nav vienprātīga, ja runa ir par publiskiem aktiem, kas nav saistīti ar kāda nosodījumu.
Konstruktīvu darbu, kas saistīts ar likumu atvasināšanu no četriem norādītajiem avotiem (Korāns, sunna, qiyās un iǧmā‛), sauc par iǧtihād (da ǧ-h-d, tā pati sakne kā terminam ǧihād), jeb "intelektuāls darbs". Minētie centieni, reāla islāma pozitīvo tiesību izstrāde, kas tomēr balstījās uz "atklāto" vārdu, ilga līdz aptuveni 10. gadsimtam, kad izveidojās juridiskās skolas (maḍhab), pēc kurām "iǧtihād vārti" tiek uzskatīti par oficiāli slēgtiem. Turpmāk var pieņemt tikai to, kas jau ir nokārtots, neieviešot papildu jauninājumus (bid‛a). Visstingrākie šajā ziņā ir vahābi (dibinātājs Muḥammad ibn ‛Abd-el-Waḥḥḥḥab: vahābi doktrīna ir Saūda karalistes, Saūda Arābijas absolūto monarhu, oficiālā doktrīna) un salafisti (dibinātāji un galvenie pārstāvji: Ǧamal al-Dīn al-Afġāni un Muḥammad ‛Abduh, 19. gadsimts; "Musulmaņu brāļi" ir daļa no šī virziena). Abas kustības uzskata, ka islāma doktrīnā tika ieviesti pārmērīgi jauninājumi, tāpēc ir nepieciešams atgriezties pie pirmsākumiem, pie zelta laikmeta, tēvu (salafu) laikmeta, jo īpaši pie Muhameda dzīves Medīnā un viņa pirmo pēcteču jeb kalifu laikmeta.
Pirms turpinām, varam teikt dažus vārdus par ǧihād jēdzienu. Saskaņā ar musulmaņu likumiem pasaule ir sadalīta divās kategorijās: dār al-islām (islāma nams) un dār al-ḥarb (kara nams): pret pēdējiem musulmaņi ir nepārtrauktā kara stāvoklī, līdz visa pasaule nav pakļauta islāmam. Islāma likumos ǧihād ir tik svarīgs, ka to gandrīz uzskata par sesto islāma pīlāru. Šajā ziņā ir divi pienākumi cīnīties: kolektīvais (farḍ al-kifāya), ja ir pietiekams karaspēka skaits; individuālais (farḍ al-‛ayn), ja ir apdraudēta musulmaņu kopiena un tās aizsardzība.
Ir divu veidu ǧihād - viens mazs un viens liels. Pirmais ir pienākums cīnīties, lai izplatītu islāmu; otrais ir ikdienas un pastāvīgas individuālas pūles Dieva ceļā, praksē - atgriešanās ceļš. Ar ǧihād starpniecību daudzas kristiešu zemes, visbiežāk ar kapitulāciju, nonāca islāma rokās, un šajā gadījumā arī to iedzīvotāji, kurus uzskatīja par "derības ļaudīm" jeb ahl al-ḏimma, vai vienkārši ḏimmī, ir kļuvuši par valsts aizsargājamiem subjektiem, otrās šķiras pilsoņiem, kuriem jāmaksā kapitulācijas nodoklis, ko sauc par ǧizya, un nodeva par īpašumā esošo zemi, ḫarāǧ.
Gerardo Ferrara
Absolvējis vēstures un politikas zinātnes, specializējies Tuvajos Austrumos.
Atbildīgs par studentu korpusu
Svētā Krusta universitāte Romā
