Es piedzimu katoļu ģimenē, kurā dzimuši 8 bērni. Es esmu pēdējais bērns un vienīgais ģimenē, kuram bija iespēja studēt. Kad man bija desmit gadi, mamma man stāstīja par savu dzīvi. Viņa gribēja kļūt par mūķeni, bet kultūra to neļāva. Viņas stāsts mani iedvesmoja un iedrošināja aicinājumam, kas man bija pirms kļūšanas par priesteri.
Kad man palika trīspadsmit gadi, es iestājos mazajā seminārā, bet, pirms pabeidzu mācības, mana māte nomira. Es domāju, ka mans aicinājums netiks īstenots, jo man nebija neviena, kas mani finansiāli atbalstītu. Bet es par šo situāciju pastāstīju rektoram, un, kad mans ziņojums nonāca līdz bīskapam, viņš nolēma mani atbalstīt. Viņš man palīdz īstenot šo aicinājumu dažādos veidos, piemēram, lūdzot jūsu atbalstu.
Tomēr es nevaru aizmirst palīdzību, ko saņemu no CARF fonda. Tas ir patiesi apbrīnojami, kā fonda locekļi piedāvā sevi, lai palīdzētu mums, neko negaidot pretī. Ņemot vērā lielo darbu, ko viņi dara, ir vērts viņiem pateikties un lūgt par viņiem. Tas ir arī pastiprinājis manu aicinājuma sajūtu, kad es pārdomāju, kā citi cilvēki dažādos veidos cenšas mani pavadīt ar nolūku, lai man netrūktu kaut kā, kas varētu likt man pamest aicinājumu, ko es jūtu kā priesteris.
Visbeidzot, man ir ļoti svarīga arī Bidasoa starptautiskā semināra atmosfēra, kurā dzīvoju, visi audzinātāji un semināristi. Dzīve starptautiskā vidē, kur visiem ir savs dzīvesveids, arī man liek sajust Baznīcas universālumu, ka mēs visi esam viens Kristū.
Lai Dievs jūs vienmēr svētī jūsu darbā un darbos, ko veicat, lai palīdzētu priesteru aicinājumiem."
