Šo vārdu es saņēmu no saviem vecākiem dzimšanas un kristību laikā: Angel Alberto Cepeda Pérez, mani vecāki ir Angel Atilio Cepeda un Adriana del Carmen Pérez de Cepeda, kuri ir precējušies jau 47 gadus, kuru augļi mums ir dzimuši 4 bērni (divas sievietes un divi vīrieši): Wendy Niraida Cepeda Pérez (47), Angel Atilio Cepeda Pérez (45), Jeidy Nidet Cepeda Pérez (43) un, visbeidzot, es (36), kura vārdu jau aprakstīju šīs rindkopas sākumā. Esmu dzimis Venecuēlas Zūlijas štata Sanfrancisko pašvaldībā Sanfrancisko, lai gan bērnību un jaunību nodzīvoju Casigua el Cubo, Jesús Maria Semprun pašvaldībā Zūlijas štatā, kur dzīvo mani vecāki, jo tieši šajā pilsētā viņi bija izlikti strādāt par pedagogiem.
Es uzaugu katoļu ģimenē, kur ļoti laimīgi pavadīju bērnību mazā pilsētiņā Casigua el Cubo, kur mācījos bērnudārzā un pamatskolā pamatskolā, kur mana māte strādāja par audzinātāju. Pēc tam turpināju mācības vidusskolā iestādē, kur mans tēvs strādāja par ģeogrāfijas un bolivāra katedras skolotāju. Mācību beigās vecāki man deva iespēju turpināt studijas universitātē Marakaibas pilsētā, kas ir Zūlijas štata galvaspilsēta.
No otras puses, gan bērnībā, gan pusaudža gados es jutu vajadzību palīdzēt cilvēkiem, īpaši tiem, kas bija nonākuši īpašās situācijās. 9 gadu vecumā es pieteicos pie pirmās komūnijas Kasigua el Cubo Svētās Trīsvienības draudzē, 15 gadu vecumā es pieņēmu konfirmāciju monsinjora Ramiro Diaza (Ramiro Diaz) rokās, kurš agrāk bija šīs draudzes mācītājs un tajā laikā bija iecelts par Mačikes apustuliskā vikariāta, tagadējās diecēzes, bīskapu. Bērnībā un pusaudža gados man vienmēr bija tuvas Marijas Bezvainīgās Misionāres Oblates. Pusaudža gados īsu brīdi kalpoju šajā draudzē arī kā katehētiķa palīgs, nepārstājot apbrīnot priesterus un lielo darbu, ko katrs no viņiem veica.
Pēc tam 2003. gadā sāku studijas Dr. Rafaela Belloso Čakina universitātē ar mērķi iegūt elektronikas inženiera grādu telekomunikāciju jomā. Rafael Belloso Chacín ar mērķi iegūt elektronikas inženiera grādu telekomunikācijās pieminēt, atstājot dažas pauzes manā mācību procesā, jo jutu, ka vēl kaut kā pietrūkst, tas mani pilnībā nepiepildīja, šajā pārtraukumā studiju laikā nolēmu kādu laiku strādāt, bet manā dzīvē vēl kaut kā pietrūka, pēc kāda laika nolēmu atsākt studijas, lai tās pabeigtu 2012. gadā, uzreiz sāku strādāt Zūlijas štata valdībā 4 gadus, kas man kalpoja cilvēciskajai un profesionālajai izaugsmei. 2016. gadā nolēmu pamest šo darbu un doties uz Karakasu, lai praktizētu savu profesiju un turpinātu augt kā cilvēks, bet tajā pašā laikā sāku nedaudz tuvināties Baznīcai.
Šajā ziņā es sāku palīdzēt kādam Karakasas arhibīskapijas priesterim, kurš uzticēja man vadīt Labā Gana draudzes sociālos tīklus. Šajā reizē es izmantoju iespēju uzticēties draudzes priesterim par savām bažām attiecībā uz priesterību, un viņš man ieteica veikt virkni vingrinājumu, kas varētu man palīdzēt patiesi izšķirt, vai Dievs mani ir aicinājis caur priestera aicinājumu. Pēc tam, kad tēvs bija veicis visu šo izšķirošanu, viņš man teica, ka lēmums teikt "jā" Kungam ir mans: tas man bija grūts brīdis, bet es to pārdzīvoju ar lielu prieku un nolēmu atbildēt uz aicinājumu, ko Dievs man bija devis. Es iesniedzu sevi El Vigijas - San Karlosa de Zulia diecēzes bīskapam monsinjoram Huanam de Diosam Peña Rojasam kopā ar vēstulēm, ko piegādāja draudzes priesteris, kurā es kalpoju, un Karakasas arhibīskapijas Iesaukumu centrs, un dažas dienas vēlāk saņēmu atbildi. Tomēr man tika paziņots, ka man jādodas uz citas diecēzes semināru, jo mūsu diecēzei nav sava semināra, un šī iemesla dēļ bīskapam nākas mūs sūtīt mācīties uz citām diecēzēm. Es tiku uzņemts Svētā Toma Akvīnas seminārā San Krištobalas diecēzē, un tur 2017. - 2021. gadā pabeidzu propedeitikas un filozofijas studijas.
Pēc tam man tika piedāvāta iespēja studēt teoloģiju Pāvesta Santa Kroces Universitātē - iespēju, ko es ar lielu prieku un pateicību pieņēmu, - kur šobrīd esmu pirmajā semestrī Teoloģijas fakultātē: tā ir lieliska iespēja Katoļu Baznīcas nākamo mācītāju formācijai saņemt kvalitatīvu izglītību, kādu sniedz šī universitāte, un man ir liels prieks dāsni atsaukties šai iespējai, īpaši ņemot vērā sarežģīto situāciju manā valstī, manā mīļajā Venecuēlā.
Šobrīd Venecuēla piedzīvo sociālekonomisko krīzi, ko izraisījusi valdība, kura ir sagrāvusi izglītības sistēmu, ekonomikas sistēmu, ražošanas sistēmu un arī naftas rūpniecību, kas ir galvenais valsts ienākumu avots, izraisot ekonomisko inflāciju, kas novedusi lielu daļu Venecuēlas ģimeņu līdz pilnīgai nabadzībai, padarot neiespējamu jauniešu karjeras izvēli, jo lielākā daļa valsts universitāšu ir sagrautas, un ģimenēm ar ierobežotiem līdzekļiem nav iespējams iegūt privāto izglītību.
Turklāt pastāv totalitārisms, jo valdība kontrolē visu tiesu, vēlēšanu un izpildvaras sistēmu. Šādā nozīmē nav cita taisnīguma, kā vien tas, ko vēlas īstenot valdība. No otras puses, arī opozīcijas politiskajās partijās valda liela sašķeltība, kas savukārt neļauj izstrādāt stratēģiju, kas ļautu reaģēt uz valsts problēmām.
Vēl jo vairāk es jūtos laimīgs un pateicīgs Dievam par to, ka Viņš mani aicinājis sekot Viņam - aicinājumam, uz kuru es vienmēr atbildēšu ar lielu prieku -, lai kalpotu Baznīcai savā valstī, kas tik ļoti cieš. Un es esmu īpaši pateicīgs CARF, Centro Academico Romano fonda, labvēļiem, kas man dod iespēju studēt tik izcilajā Svētā Krusta universitātē.
