Renārs Birkovs ir priesteris, dzimis Latvijā, nelielā Baltijas valstī, kas ir mazāka par Andalūziju un kurā dzīvo tikai divi miljoni iedzīvotāju. Tā atrodas starp Lietuvu un Igauniju, bet robežojas arī ar Krieviju un Baltkrieviju, kas šobrīd šo mazo valsti izvirza pasaules drošības stratēģiski svarīgā vietā.
Latvija ir daudzkonfesiju sabiedrība. Katoļi veido aptuveni piektdaļu iedzīvotāju, bet vislielākais piekritēju skaits ir Latvijas Pareizticīgo baznīcai. Latvijas Pareizticīgā baznīca ir lielākā pareizticīgo baznīca Latvijā. Lietuva -un Igaunijā - vienā no ateistiskākajām valstīm pasaulē, kur katoļticīgo skaits ir tikai nedaudz lielāks par 6000.
Latvijas Katoļu baznīcai ir četras diecēzes, seminārs un vairākas reliģiskās iestādes. Līdzīgi kā citās kaimiņvalstīs, arī šeit komunisti nežēlīgi vajāja Baznīcu, īpaši tās pārstāvjus. Vairāk nekā piecu diktatūras desmitgažu laikā valdība veica vajāšanas dažādās formās. Jau no paša sākuma, Staļina laikā, vajāšanas bija konkrētas: priesteru aresti, deportācijas... Vēlāk, redzot, ka šīs metodes nav tik efektīvas cīņā pret Baznīcu, kā viņi domāja, viņi sāka maldināt un manipulēt ar ticīgos un jaunos priesterus, izmantojot informāciju, kas šantažēja viņus atteikties no ticības un kalpošanas. Tas baznīcas kopienā atstāja dziļu brūci.
Renārs Birkovs uzauga mirstošā komunisma laikā un demokrātisko pārmaiņu laikā, bet viņa vecāki un vecvecāki viņam ir stāstījuši par to, kā viņiem nācās dzīvot saskaņā ar ticību ateistiskas diktatūras un komunistu. Ja viņiem vajadzēja kristīt bērnu, viņi to darīja diskrēti, un, piemēram, tā kā Ziemassvētki bija darba diena, viņiem bija jādodas uz baznīcu naktī vai ļoti agri no rīta, jo neviens nevarēja zināt.
Šis jaunais latviešu priesteris īpaši godina bīskapu Teofilu Matulioni, pirmo Lietuvas mocekli komunisma laikā, kurš kalpoja par priesteri ļoti tuvu viņa dzimtajai draudzei. Viņa dzimtenē bija daudz mocekļu, no kuriem daži ir beatifikācijas procesā. Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara daudzi priesteri tika ieslodzīti cietumā, bija daudz ārēju vajāšanu... Renāram viņi ir kā viņa tēvi priesterība. Viņu liecība stiprina jūsu ticību un jūsu aicinājumu.
Renārs uzauga katoļu ģimenē, neraugoties uz gadu desmitiem ilgušajiem uzbrukumiem Baznīcai un uz to, ka vairākums iedzīvotāju ir katoļi. ortodoksālā. Tieši šajā ticības pieredzē izskanēja aicinājums uz priesterība. Viņš juta spēcīgu pievilkšanu, pirmkārt tāpēc, ka viņam šķita, ka tas ir kaut kas. pārdabisks un īpašs, un, otrkārt, tāpēc, ka daudzi labie darbi, ka priesteri lai cilvēki varētu tuvoties Dievam. Tāpēc viņš uzskatīja, ka šī ir viņa vieta.
Viņš iestājās seminārā, un, tiklīdz viņš tika iesvētīts par priesteri, viņa bīskaps. nosūtīja viņu uz Spāniju. studēt kanoniskās tiesības Navarras Universitātē, pateicoties CARF fonda atbalstam.
Pirmajā ordinētā kalpošanas gadā viņš kalpoja pansionātā, un kāda sieviete koridorā viņam pateica, ka ir ateiste, sāka viņu apsaukāt un nicinoši lamāt. Renārs desmit minūtes sēdēja viņai blakus un uzklausīja viņu. Pēc tam viņš viņai pastāstīja par savu dzīvi, piedzīvoto utt. Viņš viņai arī pastāstīja, ka viņas vecmāmiņa bija ļoti reliģioza. Beigās viņi ļoti mīļi atvadījās. Viņa saprata, cik svarīgi ir nebaidīties pazemīgi stāvēt tur, kur priesteris nav gaidīts. Tāpat kā Jēzus, pazemīgi un laipni aicinot ikvienu.
Sabiedrībās, kas arvien vairāk sekulārieši un tālu no Dieva, šis jaunais vīrietis skaidri zina, kādiem ieročiem jābūt priesteru rīcībā, lai stātos pretī šīm daudzajām briesmām: "Vissvarīgākais ir svinēt Sv. Euharistija ar pilnīgu dievbijību; lai būtu dziļa lūgšanu dzīve; lai būtu sadraudzība ar priesteriem, kā arī pastāvīga formācija un izglītība.
