Dāvids no Eskintlas (Gvatemala) diecēzes jau no agras bērnības juta īpašu aicinājumu no Kunga, taču īsti nezināja, kas tas ir. Viņa aicinājums sāka veidoties viņa ģimenē. Viņa vecmāmiņa iemācīja viņam lūgties Rožukroni kopā ar tēvoci, kurš bija priesteris un kuram viņš ļoti līdzinājās. Viņš iemācījās sarunāties ar Dievu. "Viņa vienmēr teica, ka es būšu priesteris. Vecvecāki ir liela grāmata, kurā var daudz ko iemācīties, un no viņiem var daudz ko iemācīties. ir ģimenes pamats: bez tām izzustu paražas un tradīcijas.".
Kad viņam bija tikai pieci gadi, kādu dienu, sēžot tēvoča draudzē, viņš ieskatījās krucifiksā uz altāra. "Es jutu, ka Kungs skatās uz mani, un es sāku ar Viņu runāt, un zini, kas bija pats labākais - Viņš man atbildēja. Tas var izklausīties kā kaut kas, ko es iztēlojos, bet man tas ir reāli. Viss, ko Viņš man teica, bija: "Man sāp, man sāp." Es Viņam jautāju, kas sāp, un Viņš vienkārši teica: "Seko man, un tu redzēsi.
Dāvids ir jaunākais no pieciem brāļiem un māsām - liela ģimene, kas mūsdienās tiek uzskatīta par traku. "Mani vecāki vienmēr ir smagi strādājuši, lai nodrošinātu mums izglītību. Mēs dzīvojām no dienas uz dienu, bet, paldies Dievam, mums nekad nekā netrūka. Tēvs dienēja armijā, un mamma vienmēr meklēja veidus, kā atnest mājās naudu, vai nu pārdodot saldējumu, vai vadot skaistumkopšanas salonu, kas apmaksāja visu mūsu skolas gaitu. Mana māte vienmēr ir strādājusi un joprojām strādā. Viņa ir izcila sieviete. Viņa ir mans paraugs".
Pirms laulībām viņas māte bija mormone. Viņa pievērsās ticībai neilgi pēc tam, kad iepazinās ar tēvu, un ļoti dievbijīgi praktizēja ticību. Viņa iemācīja Dāvidam mīlēt Dievu pāri visam un izrādīt lielu dievbijību Jaunavai Marijai. "Viņas vienkāršībā un pazemībā es vēlējos sekot Kungam". Papildus savai ietekmei uz dēla aicinājumu māte palīdzēja viņam saprast un pieņemt, kad viena no viņa māsām kļuva par adventisti.
Arī Dāvida ģimene ir piedzīvojusi krusta brīžus, kurus viņi ir pieņēmuši ar lielu ticību. Otrais no brāļiem un māsām nomira, būdams tikai trīs mēnešus vecs, slimības dēļ, kuru tolaik nebija iespējams izārstēt. Katru gadu, kad tuvojas viņas dzimšanas diena, viņi viņu atceras ar īpašu mīlestību un aizkustinājumu. "Mana mamma joprojām skumst, bet viņa stingri tic, ka viņa ir mūsu sargeņģelis sargs, ka viņa mūs sargā un viņai ir vieta debesīs.
17 gadu vecumā Dāvids iestājās propedeutikumā (semināra izglītošanas kursā) Gvatemalā. Pēc tam personisku iemeslu dēļ viņš nolēma pamest semināru un sāka studēt jurisprudenci un sociālās zinātnes universitātē, garīgi pavadīts priestera.
"Kad Kungs mani atkal aicināja ar lielāku spēku, es atstāju visu un sāku studēt filozofiju pie Pontifikālā Svētā Krusta universitāte Romā. Pēc tam atgriezos Gvatemalā un strādāju Baznīcas tribunālā. Tad mans bīskaps nolēma, ka man jāturpina teoloģijas studijas, un 2021. gadā es ierados Spānijā, Pamplonā. Kungs ir tas, kurš vada manu ceļu, un Viņš izlemj, kā tas tiks īstenots un kā tas beigsies. Es esmu Viņa rokās.
Saskaroties ar sekularizēto pasauli un aicinājumu trūkumu, Dāvids uzskata, ka priesterim ir jābūt labi sagatavotam cilvēkam, kurš pārzina un saprot teoloģiju. Viņam jābūt ticības, cerības un mīlestības cilvēkam. Viņam jābūt priesterim simtprocentīgi, tas ir, vienmēr jābūt līdzās citiem, nevis prombūtnē. Priesteris, kas nelikvidē malā un neizdara atšķirības. Kas zina, kā būt gans ar lielajiem burtiem un ka, kā saka pāvests Francisks, dienas beigās tas smaržo pēc aitām. Lai tas būtu Kristus cilvēkiem.
Marta SantínŽurnālists, kas specializējas reliģiskās informācijas jomā.
