"Pusaudža gados un agrā pusaudža gados daudzi cilvēki mani aicināja pievienoties jauniešu vai pielūgsmes grupai, un mana atbilde vienmēr bija viena un tā pati: liels paldies, bet nē. Tajā laikā savā dzīvē es neredzēju visu to labo, ko Dievs man varēja piedāvāt. Tajā dzīves laikā es neredzēju visu labo, ko Dievs varēja piedāvāt.
Pašlaik 33 gadus vecs, viņš ir seminārists Tabasko diecēzē (Meksika), studē Navares Universitātē, dzīvo un mācās bīskapijā. Bidasoa starptautiskais seminārs (Pamplona). Viņš apzinās, ka ir nepieciešama laba apmācība, lai spētu evaņģelizēt postmodernajā 21. gadsimta sabiedrībā, īpaši Meksikā, valstī ar spēcīgām katoļu saknēm, kur arvien vairāk nostiprinās arī protestantisms.
"Viena no galvenajām evaņģelizācijas vajadzībām ne tikai manā diecēzē, bet arī visā valstī ir evaņģelizācija, ņemot vērā daudzās protestantu grupas, kas arvien pieaug."
Viņa pieredze liecina, ka ir jāsāk ar ģimenēm, katehizējot un iepazīstinot ar Dieva vārda skaistumu. "Lai to panāktu, draudzēm ir jāveicina lielāks misionāra gars savās kopienās (kas jau tiek darīts), taču tas ir jāveicina daudz vairāk, tādējādi kopā ar visas kopienas līdzdalību tuvinot Dievu tiem, kas Viņu vēl nepazīst vai pat ir attālinājušies".
Saskaroties ar protestantu vai antiklerikālo grupu izplatību, šis seminārs ir pārliecināts par to, ka ikvienam katolim jābūt katoļu ticības lieciniekam, un, kā viņš ierosina, jāsāk ar ģimenēm.
"Ģimenes ir mājas baznīcas, kurās sākas ticības audzināšana, kā arī tās vērtības, tikumi, mācības un paražas, kas pakāpeniski veido katra tās locekļa raksturu un personību."
Jesús ir pārliecināts, ka, ja katoļu ticība tiks izdzīvota katrā ģimenē, tās liecība dos atbildi tām pretklerikālajām grupām, kas cenšas uzbrukt Baznīcai. "Šis nav karš starp katoļu ticību un protestantu sektām, bet mums kā katoļiem ir liela atbildība, un, ticības gaismas apgaismoti, mums ir jāapgūst vislabākā sagatavotība, lai stātos pretī šī laika jaunajiem izaicinājumiem.
Seminārists, kurš vēlas kļūt par priesteri, nodod savu pieredzi par to, ko viņš iemācījies ģimenē. Viņš ir jaunākais no trim brāļiem un ir uzaudzis ar ģimenes atbalstu, kas ir būtisks faktors, lai kļūtu par tādu cilvēku, kāds viņš ir šodien, vienmēr roku rokā ar Dievu katrā savas dzīves projektā.
"Manas bērnības labie laiki ir pilni ar brāļu un māsu saikni, rotaļām, jautrību, viens otra sargāšanu. Kaut kas labs manā bērnībā ir tas, ka kopš bērnības esmu bijis pastāvīgs skolēns, ko man vienmēr ieaudzinājuši vecāki, un tas mani raksturo visu mūžu."
Viņš arī atceras, ka pusaudža gadi bija viens no labākajiem viņa dzīves posmiem, jo viņš sāka augt un nobriest kā personība. "Pusaudža gados man bija labi tas, ka es definēju savu būtības veidu, zināju, kā atšķirt labo no sliktā, un, pats galvenais, tas, ka mani vecāki uzticējās man un maniem brāļiem un māsām. Es pateicos saviem vecākiem, kuri man vienmēr deva uz vērtībām balstītu audzināšanu, radīja manos brāļos un māsāsās un manī atbildības sajūtu, centību un pūles visās mūsu aktivitātēs," saka seminārists.
Vecāki viņu atbalstīja viņa dzīves svarīgākajā brīdī: trīsdesmit gadu vecumā, pēc profesionālās karjeras un stabila darba, stāties seminārā, vienmēr paļaujoties uz Dieva gribu, "aicinot mani pārsniegt savas spējas un dāsni atdot Dievam visu, ko Viņš man bija devis visas dzīves laikā".
Šī seminārista sapnis ir evaņģelizēt Meksikas jauniešus. "Ir kaut kas, kas mani patiešām pārsteidz, un tas ir tas, ka Meksikas jaunatne, neskatoties uz pēdējos gados notikušajām pārmaiņām, ir jaunatne, kurai ir balss un kura ir sadzirdama, tā ir jaunatne, kurā ir skaidrs, ka tad, kad ir vienotība un visi ir vienoti un visi ir saistīti vienās un tajās pašās interesēs, viņiem izdodas sasniegt sev izvirzītos mērķus, tā ir jaunatne, kurā ir daudz cerību, īpaši šajos modernitātes laikos."
Pēc viņa domām, lai tuvinātu jauniešus katoļu ticībai, ir nepieciešams dot viņiem iespēju un ļaut viņiem vairāk piedalīties draudzēs.Ir ļoti svarīgi, lai viņi justos piederīgi draudzei, integrējot viņus draudzes aktivitātēs, lai radītu viņos mīlestības un atbildības attieksmi ne tikai pret savu kalpošanu, bet arī pret Dievu.
"Tomēr ģimenes ir ļoti svarīgas, lai to panāktu, jo tieši tajās tiek veicināta mīlestība uz Dievu, kā arī mīlestība uz Baznīcu," uzstāj Jesús.
Kādam jābūt 21. gadsimta semināristam un priesterim Jesús Eduardo? "Manuprāt, viņam ir jābūt ar lielu mīlestību un uzticību tam, uz ko Dievs viņu ir aicinājis; ar apņēmības un atbildības sajūtu, lai kur viņš atrastos; ar stabilitāti visās viņa formācijas jomās, kas ļaus viņam stāties pretī izaicinājumiem, kas mūsu Baznīcai ir un būs nākotnē".
Turklāt viņš uzskata, ka ir nepieciešams, lai pašreizējie semināristi un priesteri uzturētu pastāvīgu un nepārtrauktu formāciju, lai spētu reaģēt uz Dieva tautas vajadzībām un rūpēm, jo mums priekšā ir nākamās paaudzes, kuras ļoti labi gatavojas.
"Semināristam 21. gadsimtā nevajadzētu nodzēst sava aicinājuma liesmu, saskaroties ar pasaules piedāvājumu, kas varētu novērst viņu no tā, kam viņš ir aicināts. Viņam vienmēr jāpatur prātā iemesls, kādēļ viņš nolēma sekot Dievam, un nebaidīties no pārbaudījumiem, kas viņus var piemeklēt".
Jesús Eduardo Flores secina: "atsaukšanās Dieva aicinājumam ir un būs viena no bagātinošākajām pieredzēm, kas iezīmēs seminārista dzīvi, kurš nekad neaizmirsīs visus savus pūliņus, kas ieguldīti visā viņa formācijas laikā, un atspoguļosies viņa kalpošanā Baznīcai un visai Dieva tautai kā priesterim".
Nobeigumā, Jēzus ir ļoti pateicīgs visiem labdariem no CARF fonds kas padara iespējamas viņa studijas Pamplonā. "Paldies labdariem par viņu dāsnumu un lūgšanām, jo, palīdzot tādiem semināristiem kā es, viņi palīdz daudzām kristiešu kopienām visā pasaulē. Es turu jūs savās lūgšanās.
Marta Santín, žurnālists, kas specializējas reliģijas jautājumos.
