Sauls Ruiss Garsija (Saúl Ruiz García) ir priesteris no Tabasko diecēzes Meksikā. Pirms diviem mēnešiem viņa bīskaps viņu iesvētīja priesterībā.
15 gadu vecumā viņš atklāja Dieva aicinājumu, piedaloties pusaudžu kustībā savā draudzē Nacajuca pašvaldībā, Tabasko diecēzē Meksikā. "Priesteru dzīves liecība, kas mūs pavadīja draudzē, bija iedvesma ieklausīties Dieva balsī, kas čukstēja man ausī: "Nāc, seko man," viņš saka.
Pabeidzis studijas universitātē, viņš atbildēja uz aicinājumu, ko Dievs man bija devis pirms septiņiem gadiem, bet ko es atcerējos katru dienu kā pirmo reizi: "Nāc, seko man!".
"Kopš 2016. gada studēju teoloģiju Navarras Universitātē, pateicoties jūsu sniegtajam atbalstam.
Šis, 2020. gads, ir bijis ļoti grūts gads, un, iespējams, mēs nevarējām iedomāties, ka nonāksim šādā situācijā.
Neskatoties uz to, es savā dzīvē esmu piedzīvojis Dieva žēlastību, jo pagājušā gada 31. maijā mani ordinēja par diakonu Svētā Nikolaja draudzē Pamplonā. Tie bija citāda veida svētki, kas tika izdzīvoti Bidasoa starptautiskā semināra intimitātē, daloties ar semināristiem un priesteriem, kuri man bija ļoti tuvi, jo pandēmijas situācijas dēļ nebija iespējams, lai mūs pavadītu daudz vairāk cilvēku, kā mēs būtu vēlējušies.
Šī gada jūnijā man bija iespēja doties uz savu diecēzi, kur situācija saistībā ar pandēmiju bija nedaudz sarežģīta. Nebija Euharistijas svinību ar cilvēku klātbūtni, un man nācās sekot līdzi pārraidēm, kas tika veiktas sociālajos tīklos.
Jau 15. augustā es saņēmu zvanu no sava bīskapa, kurš mani informēja, ka ir pieņēmis lēmumu veikt manu priestera ordināciju 31. augustā, divas dienas pirms manas atgriešanās Spānijā, jo man bija jāturpina studijas Bībelē.
Priestera ordinācija bija vēl intīmāka nekā diakonāta ordinācija, mani varēja pavadīt tikai mans tēvs un mani brāļi (uzaicināti 10 cilvēki), un, tā kā tā notika manas diecēzes Augstākajā seminārā, klosterī bija tikai semināristi un formācijas grupas priesteri, viss notika aiz slēgtām durvīm.
Savas semināra formācijas laikā, kopumā deviņus gadus, kad domāju par ordināciju priesterībā, es ar nepacietību gaidīju iespēju dalīties šajā brīdī ar Dieva tautu, taču, kad pienāca laiks, tas nebija iespējams situācijas, kurā mēs atrodamies, dēļ. Neraugoties uz to, es neesmu pārstājusi just garīgo atbalstu, ko man ir izteikuši daudzi cilvēki, draugi un paziņas".
"Esmu pateicīgs par milzīgo darbu, ko viņi dara, lai mēs, priesteri un semināristi, varētu turpināt savu formāciju, formāciju ar lielu redzējumu par mūsu Baznīcas universālismu.
Lai Dievs un mūsu Māte Gvadalupes Jaunava bagātīgi jūs svētī!".
