Rolvins Romero ir 41 gadu vecs priesteris no Viracas diecēzes Filipīnās. Viņš ir mācījies Bidasoa Starptautiskajā garīgajā koledžā un 2006. gadā tika iesvētīts par priesteri. Pēc sava bīskapa pavēles viņš ir atgriezies Navarras Universitātē, lai studētu kanonisko tiesību studijas.
Viņš stāsta, ka tēvs viņa aicinājumu uzņēma ne pārāk labi, lai gan ar mātes palīdzību viņš spēja viņam parādīt ceļu. "Kungs mani aizrāva ar priestera dzīves pievilcību. Man bija divpadsmit gadi, kad iestājos seminārā. Tur es atradu laimi: es biju tur, kur man bija jābūt, un darīju to, kas man bija jādara. Man bija izdevības atteikties, bet es to nedarīju."
Lai gan viņš atzīst, ka atgriešanās studijās ir bijusi grūta, "mīlestība uz to, ko tu dari" viņam ir ļoti palīdzējusi atgriezties ritmā. Viņš saka, ka atgriešanās šajā zemē ir bijusi kā atgriešanās savās otrajās mājās: "Pilsēta ir ļoti mainījusies, bet dziļi sirdī tā joprojām ir mana vecā Pamplona".
14 gadus, ko viņš kā priesteris pavadīja Filipīnās, viņš pavadīja, organizējot ciematus draudzē. "Es šos gadus uzskatu par savas dzīves labākajiem brīžiem. Tas bija sākums no nulles, tikai ar vēlmi darīt visu, kas ir manos spēkos. Es biju pārsvarā nabadzīgu zvejnieku un zemnieku vidū, daudz mācījos no vienkāršās un stiprās cilvēku ticības. Atceros savas uzturēšanās pirmās nedēļas tur: gulēju uz zemes un vācu ūdeni mājām. No rīta vienmēr pamostos ar svaigu zivi, ko zvejnieki bija atstājuši pie durvīm. Viņi saka, ka lielākā zivs vienmēr ir priesterim. Un tā ir taisnība, nabagi mani ļoti evaņģelizēja! Es mācījos no viņu lielās ticības, vienkāršības, prieka un galvenokārt dāsnuma.
"Mēs, filipīnieši, daudz ko esam mantojuši no spāņu tautas reliģiozitātes. Navarra ir misionāru zeme. Es daudz ko mācos un tagad daudz ko saprotu, dodoties ciemos: viņu paražas, svētku svētkus, procesijas...", viņš skaidro.
Jautāts par savu pastorālo darbu, viņš saka, ka ir ļoti laimīgs: "Man tas nav nekas svešs. Mēs, priesteri, neesam iesvētīti paši sev, bet lai palīdzētu cilvēkiem un būtu kopā ar viņiem. Ir ciemati, kuros uz dievkalpojumu ierodas tikai pieci vai seši cilvēki, un mums var šķist, ka mēs neko nedarām. Tomēr mums ir jāsēj ar prieku, tāpat kā mēs esam mūsu senču sētās sēklas augļi. Tā mēs esam auguši."
Viņš ir ļoti pateicīgs par palīdzību, ko saņēmis no labvēļiem, lai varētu turpināt studijas, bez kuras tas nebūtu iespējams: "Ir daudz cilvēku, kas mums palīdz, un, lai gan viņi to neredz, viņi dara daudz labu lietu Baznīcas labā. Atbalsts, ko no viņiem saņemam, ir daļa no Dieva pārsteigumiem, un prieki, ko mēs piedzīvojam, ir arī viņu pārsteigumi. Paldies par jūsu pastāvīgajām lūgšanām un dāsnumu. Es jūs uzticu mūsu Mātei, Jaunavai Marijai, un gribu, lai jūs būtu klāt katrā Svētajā Misē.
