"Mans vārds ir Paweł Piotr Labuda un esmu poļu priesteris no Gdaņskas arhidiecēzes, ordinēts 2015. gadā. Esmu uzaudzis katoļu ģimenē, kur ticība tika stingri praktizēta. Mans tēvs strādā par automehāniķi, bet māte māca reliģiju pamatskolā. Man ir arī jaunāks brālis un māsa. Mani vecāki manas bērnības un pusaudža gadu laikā bija daļa no baznīcas kustības ģimenēm un bija un joprojām ir ļoti aktīvi iesaistīti draudzes dzīvē. Varu teikt, ka viņos es saņēmu lielu Dieva dāvanu, jo no turienes - no ģimenes, no vecāku un vecvecāku ticības un pateicoties viņu lūgšanām - dzima mans priestera aicinājums.

Pēc pirmās Svētās Komūnijas saņemšanas es biju ministrants savā dzimtajā draudzē, Svētā Krusta paaugstināšanas draudzē Prušč Gdaņskā, netālu no Gdaņskas, un kalpoju tur apmēram desmit gadus, līdz mani ielaida seminārā. Tas man deva vēl vienu iespēju padziļināt savu ticību, jo kalpošana par ministrantu neaprobežojās tikai ar kalpošanu misēs, bet aptvēra arī citas draudzes aktivitātes. Pēc tam, būdams pusaudzis, man bija iespēja piedalīties arī draudzē izveidotās jauniešu kopienas sanāksmēs. Tas ļāva man ļoti cieši vērot priesteru dzīvi. Ar pateicību jāatzīst, ka priesteri, kurus pazinu savā dzimtajā draudzē, vienmēr man deva labu priesterības piemēru. Viņu priesterības veids (iesaistīšanās draudzes dzīvē, tuvība cilvēkiem, bet galvenokārt dziļa ticība) lielā mērā ietekmēja arī manu lēmumu iestāties seminārā.

Papildus "reliģiskajām" aktivitātēm mana pusaudža dzīve bija saistīta arī ar mūziku. Tā kā mana māte mazliet spēlēja klavieres, viņa sāka man nodot šo aizraušanos, kad man bija jau 6-7 gadi. Turpmākajos gados šī mana interese attīstījās, un 13 gadu vecumā es nolēmu apmeklēt mūzikas skolu Gdaņskā, kas bija sava veida vakara vai nakts skola: pēc tam, kad pabeidzu mācības dzimtās pilsētas skolā, devos tur mācīties ģitāras un klavieru spēli (mani interesēja arī ērģeles, un, pateicoties savam draudzes priesterim, man bija iespēja praktizēties arī baznīcā). Pēc neilga laika parādījās pirmie panākumi arī valsts mērogā. Pateicoties savam skolotājam, es varēju piedalīties daudzos mūzikas kursos un konkursos, kuros, papildus sacensībām, vienmēr varēju satikt cilvēkus ar tādu pašu aizraušanos. Interese par mūziku attīstījās tik ļoti, ka es sāku plānot savu dzīvi, saistot nākotni tieši ar šo nodarbi. Es pat sapņoju kļūt par diriģentu. Un tajā brīdī Dievs sāka visu mainīt. .....

Gadu pirms vidusskolas beigšanas, kad man bija apmēram 18 gadi, man šķita, ka dzirdu Dieva balsi, kas mani aicina atklāt aicinājumu uz priesterību. Sākumā es reaģēju, apņēmīgi noraidot šo iespēju ar saviem argumentiem; patiesībā es visu biju saplānojis, un mana paša plānotā nākotne šķita ļoti izdevīga. Taču tā vietā, lai pazustu, šī balss kļuva arvien skaļāka, tā, ka nebija iespējams izlikties, ka to nedzirdu. Es zināju, ka iestāties seminārā nozīmē atteikties no visa, no visa, ko biju ieplānojis. Es nolēmu aprunāties ar priesteri, kurš pirms daudziem gadiem arī bija bijis mūziķis un mudināja mani uzmanīgi ieklausīties šajā balsī un atšķirt, no kurienes tā nāk. Neiedziļinoties detaļās... beidzot, pēc dažiem mēnešiem, es nolēmu pieteikties uzņemšanai Gdaņskas seminārā.

Mana semināra laiks (kas tad ilga 6 gadus) bija nepārtraukta Dieva mīlestības uz mani atklāšana. Papildus filozofijas un teoloģijas studijām man bija iespēja labāk iepazīt sevi un attīstīt savas attiecības ar Jēzu. Katru dienu mūsu seminārs mums piedāvāja iespēju piedalīties Vissvētākā Sakramenta adorācijas stundā, kas daudziem no mums bija ļoti svarīga. Turklāt mēs piedalījāmies dažādās diecēzes un draudzes aktivitātēs, lai nākotnē varētu kalpot pastorālajā darbā (slimnīcas, svētceļojumi, invalīdu aprūpe, skolas, pastorālais darbs dažādās kopienās, pansionātos u. c.). Tomēr arī turpmākajā priestera dzīvē netrūka smagu un patiesi grūtu brīžu. Formācijas laikā katram semināristam bija jāizvēlas kāda aktivitāte, kurā piedalīties, un es piedalījos profesionālās mūzikas grupā. Kopā ar semināristu grupu un mūsu prefektu apciemojām mūsu diecēzes draudzes, vadījām mises un lūdzām lūgšanas par mums un par jauniem aicinājumiem. Tā Dievs iekārtoja, ka es varēju izmantot to, ko biju iemācījies iepriekš.

Pēc manas ordinācijas priesterībā 2015. gada 23. maijā bīskaps mani nosūtīja uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas un Sv.Katrīnas Aleksandrijas draudzi Rēdā, pilsētā, kas atrodas aptuveni divdesmit kilometru attālumā no Baltijas jūras. Tur strādāju trīs gadus, īpašu uzmanību pievēršot jauniešiem. Pastorālās darbības bija patiešām daudz, kas nesa līdzi lielu nogurumu, bet tajā pašā laikā arī prieku, kas visu atalgoja. Pēc trīs gadu kalpošanas tur mans bīskaps mani uzaicināja doties uz Romu studēt. Tā 2018. gada oktobrī es sāku studijas Pontifikālās Svētā Krusta universitātes Kanonisko tiesību fakultātē. 2021. gada jūnijā ieguvu licenciāta grādu kanoniskajās tiesībās, un tagad esmu doktorantūras ciklā. Turklāt arī no 2021. gada sāku apmeklēt Romas Rotas tribunāla studijas.

Jāatzīst, ka studijas nav vieglas. Taču, no otras puses, tās man sagādā lielu prieku, jo varu iedziļināties Baznīcas noslēpumā, tās Magisteriumā, domājot par savu turpmāko darbu pēc studiju pabeigšanas. Studijas Svētā Krusta universitātē ir brīnišķīga pieredze, jo mēs, studenti, jūtamies gaidīti, un tas neapšaubāmi ļoti ietekmē mūsu veidošanos. Mūsu pasniedzēji un viss universitātes personāls vienmēr ir mūsu rīcībā. Studijas Romā paver arī daudzas citas iespējas: jūs varat iepazīt Baznīcu tās dažādajās dimensijās un tās universālumā, jūs varat veidot jaunas attiecības ar citiem cilvēkiem un, pats galvenais, neskatoties uz to, ka neesat iesaistīts pastorālajā kalpošanā kā iepriekš, jūs vienmēr varat padziļināt savas attiecības ar Dievu.

Papildus akadēmiskajai realitātei uzturēšanās Romā man nozīmē piedalīties arī citās realitātēs. Katru dienu man ir iespēja svinēt Euharistiju māsu namā, es arī sekoju līdzi neokatehumēniskajai kopienai kādā no Romas draudzēm, un dažreiz, brīvajā laikā no mācībām, dodos palīdzēt kādā draudzē vai veikt kādu citu pastorālo darbību. Brīvajā laikā varu nodarboties arī ar saviem hobijiem. Man patīk doties ceļojumos, īpaši uz kalniem, un Itālija man piedāvā šādu iespēju. Gadās, ka vasarā kopā ar studentiem no manas draudzes Polijā (kur es agrāk strādāju) dodamies kopā kāpt Dolomītos. Bez tam mana interese par mūziku vienmēr būs aktuāla. Tiesa, jau gadiem ilgi neesmu praktizējis un nevaru spēlēt tik daudz kā agrāk, taču, raugoties no šodienas perspektīvas, es neuzskatu šo laiku par zaudētu. Mūzikas studijas, praktizējot pāris stundas katru dienu, man ir palīdzējušas attīstīt dažus svarīgus ieradumus (piemēram, attiecībā uz neatlaidību, koncentrēšanos u. c.), kas man palīdz mācībās vēl šodien. Dievs to visu bija paredzējis Savā plānā.

Nobeigumā vēlos īsi pieminēt pašreizējo Baznīcas situāciju manā valstī. Tiesa, kā jau rakstīju iepriekš, Polijā joprojām ir liela reliģiozitāte un dievbijība, un tas ir jūtams gan ģimeņu dzīvē, gan draudzes dzīvē. Es uzskatu, ka pie mums baznīcās joprojām ir vairāk cilvēku nekā citās Eiropas valstīs. Tomēr tas nav un nevar būt vienīgais reliģiozitāti noteicošais faktors, jo arī reliģiozitāte mūsdienās piedzīvo daudzas pārmaiņas. Polija diemžēl vairs nav tik katoliska kā agrāk. Lai gan tagad ir daudz cilvēku un ģimeņu, kas audzina savus bērnus pareizajā ticībā, tomēr tas vairs nav tas pats, kas bija pirms 20-30 gadiem. Mums ir jālūdz, jo arī šeit ir mazāk priesteru aicinājumu. Sabiedrība strauji mainās (kā visur), un arī Polijas Baznīcai turpmākajos gados būs vairāk jāmācās veidot dialogu ar cilvēkiem, kuriem reliģiskās vērtības ne vienmēr ir tik aktuālas.

Es uzskatu, ka šajā darbā mēs nedrīkstam aizmirst, cik svarīga ir nenovērtējamā palīdzība, ko sniedz visi tie, kas piedalās priesteru formācijā, kuriem nākotnē būs jāsaskaras ar šo izaicinājumu.".