Hulio Sezārs Moriljo ir 33 gadus vecs seminārs no Kabimasas diecēzes Venecuēlā. Viņš ir vecākais no diviem brāļiem no pieticīgas ģimenes.
"Jau no agras bērnības man ģimene pievērsa lielu uzmanību, jo pirmos dzīves gadus es uzaugu pie vecvecākiem viņu ciematā.
Tad es pārcēlos dzīvot pie vecākiem uz pilsētu, un pārmaiņas bija ļoti smagas, jo bija maz brīžu, kad mēs varējām būt mierā. Vecāki viens otru ne pārāk saprata, un, kad man bija apmēram 15 gadi, situācija bija tik sarežģīta, ka es pat domāju par aiziešanu no mājām, bet tajā laikā vecāki izšķīrās, un es paliku dzīvot kopā ar māsu un mammu.
Jau no tā vecuma man bija jāuzņemas zināmi pienākumi mājās un jāizvirza sev dažādi mērķi, kas lika man koncentrēties uz to sasniegšanu ar lielu darbu, centību un pūlēm. Es tā izstrādāju savu dzīves plānu, ko vēlējos savā dzīvē, un tam sekoju, līdz to sasniedzu.
Izvēlējos studēt inženierzinātnes, jo mani aizrauj skaitļi, tāpēc mani sapņi galvenokārt bija par inženiera grāda iegūšanu, lai pēc tam varētu ne tikai praktizēt šajā jomā, bet arī pasniegt universitātē.
Runājot par manu aicinājumu, man jāsaka, ka katram ir savs stāsts un katrs saņem Kunga aicinājumu sekot Viņam īpašā veidā. Manā gadījumā jau kopš jaunības es piederēju dažādām kustībām un apustuliskajām grupām Baznīcā manā valstī, piemēram, Jovenmisión, Pastoral Juvenil, Cursillos de Cristiandad, Legión de María un jo īpaši vienai no tām, Encuentros Familiares de Venezuela, kur es kalpoju Dievam vairākus gadus.
Interesanti, ka šī kustība koncentrējas uz ģimeni un personīgo apņemšanos veidot nākotnes ģimeni. Mans dzīves projekts bija vērsts uz šo ceļu, savukārt savā profesionālajā projektā vienmēr jutu Dieva klātbūtni, kas lika man ticēt, ka arī Dievs vēlas, lai es to darītu.
Esmu ieguvis naftas inženiera grādu un praktizēju šajā jomā, kā arī strādāju par universitātes profesoru. Es biju sava profesionālā projekta virsotnē: mana ģimene bija ļoti apmierināta ar maniem līdz šim sasniegtajiem rezultātiem, un mani draugi nedaudz apbrīnoja manus sasniegumus tik jaunā vecumā.
Es domāju, ka tas būs tas, kas mani padarīs pilnībā laimīgu, bet patiesībā tā nebija. Es jutos mazliet tukša. Es jutos mazliet tukšs, un es arī jutu, ka esmu aicināts uz kaut ko citu, tāpēc man bija jākoncentrējas, lai to atklātu.
Tas bija diezgan liels trieciens, kad sapratu, ka mans projekts ir izgāzies, neskatoties uz līdz šim gūtajiem panākumiem, un tad es sāku meklējumus, kurus ar sava garīgā vadītāja palīdzību īstenoju, sākot ar lēmumu atstāt savu nākotni Dieva rokās un ļaut, lai manā dzīvē notiek Viņa griba.
Tajā brīdī es sapratu, ka, lai gan es biju izveidojis savu plānu, es to nekad nebiju iesniedzis Dievam, lai Viņš to apsver, lai redzētu, vai tas ir tas, ko Viņš patiešām vēlas, bet tikai mana lūgšana bija balstīta uz lūgšanu pēc palīdzības, lai to īstenotu, un es jūtu, ka Dievs man ļāva to īstenot.
No tā brīža sākās dažādi notikumi, kuros es skaidri redzēju, ka Kungs prasa, lai es pilnībā atdodu sevi, lai sekotu Viņam: pamest darbu, profesiju, studijas un pat ģimeni, kas sākumā tam nepiekrita.
. Acīmredzot viņi nesaprata pārmaiņas, ko nozīmēja atstāt visu, ko biju uzkrājis gadu gaitā, lai sāktu jaunu ceļu. Daži to uzskatīja par manas nenobriedušības vai apjukuma pazīmi, un es pat jutu, ka viņi uz mani skatās ar nožēlu un vilšanos.
Tur es atcerējos lielisku svētā Jāņa Bosko frāzi, kas man lika vairāk paļauties uz Dievu, saskaroties ar to, ko piedzīvoju: "Kad runa ir par sekošanu aicinājumam, jābūt gatavam upurēt visu." Esmu gatavs upurēt visu. Tad es pieņēmu lēmumu doties šajā aicinājuma piedzīvojumā, un Dievs pamazām visu sakārtoja savās vietās, pavadot manu ģimeni un ieņemot tajā vietu, ko es atstāju.
Es jutu Dieva žēlastību, kas mani aicināja, un tāpēc pirms nedaudz vairāk nekā sešiem gadiem sāku savu formāciju, kurā esmu ļoti priecīgs, redzot, ka sapnis, ko Dievs man ir devis, piepildās, neskatoties uz manām vājībām.
