CARF fonda logotips
Ziedot

"Es nolēmu, ka dzīve nav tā vērta, lai dzīvotu, ja vien tajā nav jāmeklē Dievs."

Vārds un uzvārds: Žoao Henrike Funari Fouto.
Vecums: 32 gadi.
Situācija: Priesteris.
Izcelsme: Sanpaulu, Brazīlija.
Pētījums: filozofija Pontifikālajā Svētā Krusta universitātē Romā.

"Ar lielu prieku vēlos pastāstīt mazliet par sevi. Mans vārds ir Žoao Henrike Funari Fouto, un es esmu dzimis un uzaudzis Sanpaulu, Brazīlijā, labi strukturētā ģimenē. Vecāki man deva labu izglītību, un man bija ļoti laimīga bērnība.

Mani vecāki man nodeva vērtības, mīlestību un ticību, ielika mani labā skolā un iemācīja, cik svarīgi ir mācīties. Viņi man deva arī brāli un māsu, kas kopā ar mūsu trīspadsmit brālēniem un māsīcām no mātes puses nodrošināja labu kompāniju rotaļām. Es ļoti skaidri redzu, cik svarīgas manam aicinājumam bija šīs Dieva dāvanas. Manu vecāku patiesā mīlestība ļāva man viegli noticēt Dieva mīlestībai. Pat tad, kad biju attālinājies no ticības, man par to nebija šaubu, jo šīs vērtības (īpaši mātes stingrība, kas nekad nebija pretrunā ar viņas maigumu) un bērnības intensitāte deva man ļoti svarīgu realitātes izjūtu.

Šī realitātes izjūta, kas sevī ietver lielu brīvības kaislību, ir lika man sapņot par lielākām lietām nekā ballītes, slava utt. Tomēr mūsu ticība daudzējādā ziņā bija vāja (patiesībā dažas vērtības mums netika mācītas, un pastāvēja neatbilstība starp to, ko mums teica ticēt, un to, ko mēs dzīvojām), un mums daudz kā pietrūka, lai sevi varētu saukt par priekšzīmīgiem katoļiem. Īsi sakot, es teiktu, ka nebija īstu svētuma meklējumu. Un mēs zinām, ka, ja kāds neiet uz priekšu, beigās viņš iet atpakaļ, un tas notika arī ar mani.

Es nevaru nevienu par to nosodīt, jo tā notika, ka, stājoties universitātē (es studēju ekonomiku Sv.Pāvila universitātē), man pamazām izveidojās dzīve, kas bija pilnīgi pretēja Kristus mācībai. Tas notika gandrīz "dabiski": man nebija stingru un personisku mērķu, tāpēc es darīju vairāk vai mazāk to pašu, ko visi pārējie (laiku pa laikam cenšoties darīt labāk). Tomēr, gadiem ejot, es sāku apzināties, ka viss nav pareizi, un, lai gan visiem maniem draugiem šķita, ka mūsu hedonistiskā dzīve ir laba, kādā brīdī man kļuva skaidrs, ka man ir jāmainās. No visām lietām, kas tobrīd gāja man prātā, viena bija īpaši īpaša: es sapratu, ka apkārtējie cilvēki īsti neapzinās savu šausmīgo dzīvi, turpretī es to apzinājos. Es nevarēju atrast attaisnojumu tam, ka necīnījos, lai atrastu patiesu jēgu savai dzīvei, un tā vai citādi zināju, ka savas eksistences beigās es ļoti nožēlos, ka neesmu cīnījies.

Turklāt cīņa man šķita taisnīguma jautājums, jo es nekad nebiju pelnījis tik labu ģimeni, kāda man bija. Es to uztvēru kā pienākumu: man bija jāuzņemas iniciatīva, negaidot, kamēr to darīs citi apkārtējie. Tā kā es biju saņēmis vairāk nekā mani draugi, Dievs no manis noteikti prasīs vairāk.

Neskatoties uz to, ka domāju kā katolis, man nebija katoļu draugu, man trūka formācijas (es nezināju, piemēram, kas ir garīgais vadītājs), un man vēl bija jāveido personība. Tiesa, no tā brīža es turpināju krist nemitīgi un vairākas reizes dienā, taču es biju stingri nolēmis veltīt visu savu dzīvi Dieva atrašanai. 

"Dievs neļauj nevienam Viņu pārspēt dāsnumā," man mēdza teikt priesteris. Patiesībā par katru mazo soli, ko es spēru, Viņš man vienmēr atbildēja proporcionāli. Es pabeidzu universitāti (arī strādājot, pēdējos gados) un sāku maģistrantūru ekonomikā. Šī ceļa vidū es ļoti skaidri ieraudzīju to, kas jau ilgu laiku bija manā galvā: Dievs mani aicināja kļūt par priesteri. Dīvainā kārtā jau kopš savas atgriešanās brīža, lai gan praktiskā nozīmē vēl nebiju katolis, es jutu vēlmi visu pamest un iestāties seminārā vai klosterī, un šī vēlme pēc trim gadiem apstiprinājās. Tāpēc es pārtraucu studijas ekonomikā un lūdzu, lai mani uzņem vietējā diecēzes seminārā. Tajā laikā jau pusotru gadu biju sarunājies ar kādu priesteri, un tieši viņam radās doma ierosināt bīskapam nosūtīt mani un vēl kādu puisi no semināra mācīties uz Romu. Priekšlikums tika pieņemts, un mana diecēze pirmo reizi nosūtīja kādu semināristu saņemt formāciju ārzemēs.

Esmu Romā jau vairākus gadus, un es tiešām nevarēju iedomāties, cik izdevīgi būtu bijis šeit ierasties. Saskarsme ar katoļiem no visas pasaules, Sedes Sapientiae semināra ļoti labdarīgā atmosfēra, Altomontes rezidence un mūsu priesteru kvalitāte, kā arī mūsu Pontifikālās Svētā Krusta Universitātes akadēmiskā piedāvājuma augstais līmenis sniedz fantastisku iespēju visiem, kas patiesi vēlas formēties.

No visiem pozitīvajiem aspektiem es izcelšu divus: pirmkārt, mēs tiekam mudināti lūgties, viss mūs mudina lūgties, sākot ar mūsu skaisto un mierīgo baznīcu; otrkārt, universitātē mēs piedzīvojam pareizu savienību starp ticību un saprātu. Ir daudz filozofisku spekulāciju, bet neviens nebaidās argumentēt ticības gaismā.

Katrā ziņā varu teikt, ka esmu ļoti apmierināts. Nav tā, ka mans aicinājums un laime ir atkarīga no tā, ka esmu šeit, es to zinu. Tomēr tas, ka esmu šeit, noteikti palīdz man būt noderīgākam Dieva plānam manā dzīvē. Mana lielā vēlēšanās ir aizvest visu šo pieredzi uz Brazīliju, kur tik daudzas dvēseles gaida kādu, kas varētu parādīt tām ceļu pie Dieva. Esmu arī ļoti pateicīgs par iespēju, ko man ir devuši mani labvēļi, es katru dienu lūdzos par viņiem un ceru, ka arī viņi lūgsies par mani, lai es varētu pienācīgi atmaksāt par visu, ko esmu saņēmis.

palielinātājskrustu šķērsuizvēlneChevron-down