"Esmu brazīliete, dzimusi un uzaugusi Sanpaulu. Tāpat kā daudziem citiem manas pilsētas iedzīvotājiem, man ir ārzemju senči, galvenokārt portugāļi un itāļi, kā arī no citām valsts daļām. Tā kā esmu no kristīgas ģimenes, man jāpateicas Dievam par labajiem vecākiem un vecvecākiem, kurus esmu saņēmis un kuri man nodeva savu ticību un dāvāja laimīgu bērnību. Man ir jaunāki brālis un māsa, kā arī daudzi brālēni un māsīcas, ar kuriem man bija iespēja augt un rotaļāties.
Neskatoties uz labām atsauksmēm un sirsnīgu ticību bērnībā, līdz pat pilngadībai es nekad nebiju piedalījies īpaši katoļu aprindās. Pagasta bija tikai vieta, kur es gāju uz obligātajām misēm. Kā pusaudzis, bez lielas personības, es ļāvos, lai mani draugi ved pa ceļiem, kas nebija īpaši Dievam patīkami. Studiju laikā, praktiskajā dzīvē, es diezgan attālinājos no Kunga. Tomēr ar šo situāciju pietika, lai manā sirdī iedegtos vēlme patiesi padarīt par savu to ticību, ko vispirms saņēmu no vecākiem. Patiešām, es skaidri redzēju Dieva patiesību un Viņa labestību, svēto dzīves pārākumu pār pasaules dzīvi un savu draugu dzīves postu. Es arī sapratu savu atšķirību salīdzinājumā ar saviem biedriem: kamēr viņi bija pazuduši, īsti nezinot, ko viņi zaudē, es zināju, ka zaudēju Debesis, un tāpēc es arī zināju, ka man ir lielāka atbildība.
Universitātes pusceļā es patiešām nolēmu pievērsties. No tā brīža, neraugoties uz savām bēdām, es sāku tiekties pēc svētuma kā dzīves mērķa. Tieši tad es sāku ilgoties pēc priesterības. Pabeidzis studijas un pa to laiku strādājot, es sāku studijas tajā pašā jomā (ekonomikā), kuras pārtraucu, lai pieteiktos uz semināru Sanpaulu.
Drīz pēc tam es saņēmu priecīgu ziņu: mūsu mīļais arhibīskaps bija nolēmis mani nosūtīt uz Romu. Mūžīgajā pilsētā es pabeidzu studijas filozofijā un teoloģijā. 2022. gada 9. jūlijā Svētā Pāvila katedrālē mani ordinēja par diakonu. Tagad, uzsākot jaunu posmu, es atgriežos Romā, lai iegūtu filozofijas grādu".
