Jesús Meleán ir Venecuēlas Kabimasas diecēzes seminārs.
Viņa ģimenē, lai gan tā ir katoļu ģimene, ir maz ticīgo: lielākā daļa regulāri neapmeklē baznīcu. Arī Jēzus piederēja pie šī vairākuma, apmeklējot dievkalpojumu tikai tad, kad bija kāda miruša radinieka piemiņas dievkalpojums vai pateicības dievkalpojums dzimšanas dienā.
Pēc tam, kad viņš bija piedalījies Venecuēlas programmā "Tikšanās ar ģimeni", kas veltīta jauniešiem un ģimenei, viņš sajuta, ka Dievs viņu aicina mainīt savu dzīvi, meklēt Viņu un satikt katru savas ģimenes locekli caur Dieva mīlestību.
"No tā brīža es sāku veltīt sevi draudzei, un pamazām, pats to neapzinoties, es biju pilns saistību un kalpoju Dievam visos iespējamos veidos. Tajā pašā laikā es pabeidzu studijas universitātē un jau vairākus gadus biju attiecībās, kurās man bija nopietni plāni par laulībām.
Es pabeidzu studijas universitātē, ieguvu sociālo komunikāciju diplomu un uzreiz sāku strādāt reģionālajā televīzijā, kur man jau no paša sākuma veicās ļoti labi, kļūstot par galvenā ziņu raidījuma moderatoru.
Manā apustulāta grupā mani ievēlēja par tās programmas reģionālo koordinatoru, kurā dzīvoju. Tas lika man uzņemties saistības kalpošanā Dievam, kas man sagādāja prieku un piepildīja mani. Tieši tas bija tas, kas lika man uzņemties vēl lielāku kalpošanu savā draudzē, līdz pat tam, ka no darba es ierados draudzē un aizgāju mājās viena gulēt. Lai gan tas mani nogurdināja, man tas netraucēja: es vēlējos kalpot arvien vairāk un vairāk.
Tad es sāku just, ka man kaut kā pietrūkst, ka es daru visu, kas man patīk, bet es jutu, ka Dievs no manis grib vairāk, ka es varu dot vairāk.
Tajā laikā es jutu, ka mans darbs mani pilnībā nepiepildīja, es tikai domāju par aiziešanu un kalpošanu baznīcā. Man sāka rasties problēmas attiecībās, kurās es nejutos piepildīta, un bija daudz problēmu, kas beidzās ar attiecību izjukšanu.
Tas viss lika man sev jautāt, ko Dievs no manis patiesībā vēlas. Ar sava garīgā vadītāja palīdzību es sāku savu izredzēšanas procesu, un, jo dziļāk es iedziļinājos sevī, jo vairāk es jutu, ka Dievs mani aicina uz kaut ko lielu, aicina mani atdot visu, atstāt visu Viņam.
Pati doma par to mani piepildīja ar bailēm, ar bailēm, ar noliegumiem, kas lika man pilnīgi ignorēt visu, ko es jutu, es gribēju noklusēt visu, kas notika man apkārt.
Tas noveda mani pie garīga sausuma, kad es jutos slikti, izjukusi draudzē, tajā laikā, meklējot vietu, kur es jutos labi, es pieņēmu lēmumu pamest darbu un atrast citu, kur es nostrādāju tikai vienu mēnesi, un es atkal aizgāju no darba.
Tas bija pat Vasarsvētku vigīlijā, kur adorācijas laikā es lūgšanā lūdzu Dievu piedot par to, ka izliekos par kurlu, par to, ka izliekos, ka dzīvoju ar muguru pret Viņu.
Tajā brīdī es atkal sajutu visu to, ko ilgu laiku nebiju jutis, to aicinājumu savā sirdī, to balsi, kas man teica: "Nāc un seko man!" Tajā brīdī es piecēlos un teicu: "Jā, es gribu sākt semināra procesu, jo jutos aicināts uz šo aicinājumu.
No šī brīža sākās process ar manu ģimeni. Viņiem nebija viegli pieņemt manu lēmumu, bet Dievs zināja, kā manā ceļā likt cilvēkus, kuri deva man spēku tajā brīdī, kad es dzīvoju, un arī aizskart viņu sirdis, lai viņi varētu pieņemt manu lēmumu.
Studēju filozofiju Maracaibo arhidiecēzes seminārā Venecuēlā, un, kad sāku teoloģijas studijas, mans bīskaps nolēma, ka manas formācijas labad man vajadzētu pabeigt studijas šeit, Spānijā, proti, Bidasoa Starptautiskajā seminārā un Navarras Universitātē.
Saskaroties ar šo situāciju, man nācās atjaunot savu "jā", pilnībā šķirties no ģimenes un sākt šo jauno piedzīvojumu, taču, bez šaubām, Dievs man bija sagatavojis lielas lietas šajā pasaules malā.
