"Mani sauc Giljermo Andress Peress Otaola (Guillermo Andrés Pérez Otaola), esmu dzimis 1989. gada 28. aprīlī Karakasas pilsētā Venecuēlā. Man ir trīs brāļi un māsa, esmu pēdējais no četriem. Mani vecāki vienmēr ir bijuši uzticīgi savai ģimenei, un šodien viņiem ir 10 mazbērni.

Esmu sajutis aicinājumu kā priesterības kandidāts caur Dieva pieredzi manā dzīvē dažādās formās, brīžos un intensitātē. Es varētu teikt, ka tas ir personīgās dzīves stāsts, kurā pamazām un ikdienišķā veidā esmu mācījies pieņemt un atzīt Dieva līdzdalību, kurš man ir devis Dzīvību, iespēju augt ģimenē, kas ļāva man saņemt ticību kā sēklu un kas ar laiku ir augusi, ne tāpēc, ka tā bija mana nopelna, bet tāpēc, ka es redzu, ka Dievs to tā gribēja, un es pamazām esmu mācījies to tā vēlēties dzīves gaismu un ēnu ielenkumā.

Tā ir Dieva dāvana justies aicinātam uz priesterību, bet ir svarīgi arī atzīt, ka šī dāvana izpaužas ikdienišķā veidā caur vecākiem, brāļiem un māsām un daudziem cilvēkiem, kas mani pavadījuši ceļā, kopā ar personīgās izaugsmes, izglītības, ticības un profesionālās izaugsmes pieredzi. Vēl ir daudz ko teikt, svarīga ir bijusi personīgā pieredze caur lūgšanu, sakramentiem, garīgo vadību un pastāvīgu formāciju ticībā. Šādā veidā esmu iemācījies apcerēt Dieva dāvanas, varētu teikt, ka tās mums tiek dāvātas kā patiesība, kas apgaismo saprātu, kas nav pret to, bet apgaismo to, lai mēs tās brīvi pieņemtu, ka tās sniedz prieku un mieru, ko neviens cits nevar dot, un ka tās ir daļa no mūsu konkrētās dzīves realitātes, kas laika gaitā attīstās.

Šodien ar sava bīskapa monsinjora Viktora Hugo Basabes atļauju turpinu savu formāciju Romā, Svētā Krusta universitātē. Diecēze saucas San Felipe, tā ir Venecuēlas diecēze, kas pārdzīvo grūtus laikus sarežģīto vēsturisko momentu dēļ, kurus šī valsts pārdzīvo jau vairāk nekā divdesmit gadus. Tā ir diecēze ar nelielu prezbiterātu, lai gan tās teritoriālais paplašinājums ir nozīmīgs, un kopumā tai ir maz resursu. Venecuēlas krīze ir situācija, kas diemžēl dažādos veidos skar sabiedrību, un tās sarežģītības pakāpes ir dažādas, taču tā skar ikvienu. Katoļu Baznīca Venecuēlā - paldies Dievam - ir plaši izplatīta realitāte, un attiecībā uz prezbiterātu tajā ir aptuveni 2068 priesteri, kas sadalīti pa baznīcas provincēm, kuras veido 9 arhidiecēzes un 26 diecēzes".