Klejvers Hosuē Gomezs Himezs (Cleyver Josué Gómez Jiménez) ir seminārists no Punto Fijo diecēzes Venecuēlā, Navares Universitātes teoloģijas bakalaura trešā kursa students.
"No 15 gadu vecuma es sāku iet uz baznīcu pēc dažu māsu (misionāru draudzes) uzaicinājuma, kuras apmeklēja manu draudzi.
Pamazām Dievs man deva nelielus "uzdevumus".
Biju draudzes jauniešu grupas koordinators, misionāru animācijas dienesta "Jovenmisión" repetitors, diecēzes jauniešu pastorācijas koordinators un tajā laikā ieguvu sociālās komunikācijas speciālista grādu, un vairākus gadus strādāju radio un televīzijā, pārraidot reliģiskas programmas.
Savā sirdī es joprojām jutu nemieru, es sapratu, ka Dievs no manis prasa vairāk.
Pēc izšķirošā procesa 2014. gada 13. maijā, Fatimas Dievmātes svētkos, Jaunavas Marijas mātišķajā aizgādībā es nolēmu pieņemt šo piedzīvojumu, uz kuru Dievs mani aicināja, - priesterības ceļu!
Es iestājos Koro arhibīskapijas San Ignacio de Antioquia seminārā, lai uzsāktu savu ceļu uz priestera kalpošanu. Kad pabeidzu filozofijas studijas, Dievs mani atkal pārsteidza ar sava bīskapa starpniecību, kurš man paziņoja, ka vēlas mani nosūtīt studēt uz Spāniju, Bidasoa starptautisko semināru.
Tajā brīdī manī mijās dažādas sajūtas, bet, bez šaubām, visvairāk mani piepildīja prieks par to, ka Dievs mani joprojām vada pa šo kalpošanas un ziedošanās ceļu.
Atzīšos, ka nekad, pat savos visdrosmīgākajos sapņos, nebiju domājis, ka kādreiz spētu pamest savu valsti, nemaz nerunājot par iekāpšanu lidmašīnā, jo manai ģimenei nav lielu ekonomisko resursu un situācija manā valstī nav no labākajām.
Par spīti visam, Dievs sāka pavērt ceļu, lai piepildītu šo mana bīskapa vēlmi, kas bija kļuvusi arī par manu.
Es biju ļoti satraukusies, kad internetā ieraudzīju video par Bidasoa un uzzināju, kāda būs šī svētītā vieta, kur Dievs mani aicināja turpināt veidot mani kā podnieks.
2019. gada 8. septembrī ierados Bidasoā, nedaudz skumjš, ka atstāju savu ģimeni, bet Dievs, kurš neļauj sevi pārspēt dāsnumā, ir dāvājis man vēl vienu ļoti lielu un daudzveidīgu semināristu un formatoru ģimeni. Pateicoties visam, ko man bija iespēja piedzīvot formācijā Bidasoa, esmu nostiprinājis savu atbildi uz šo aicinājumu, ko Kungs man ir devis.
Es atļaušos jums pastāstīt anekdoti par kādu, kuru es ļoti mīlu un kura neapšaubāmi ir bijusi šī procesa galvenā varone, par manu mazo Debesu Māti, Jaunavu Mariju. 2012. gadā, divus gadus pirms iestāšanās seminārā, es sastapos ar rakstu laikrakstā, kurā bija runa par man tobrīd nezināmu mariānisku dievkalpojumu - Dievmāti no Pīlāra.
Es to izlasīju ar lielu aizrautību, un kopš tās dienas man uzradās grāmatas, recenzijas, attēli, gleznas... Viss par Pilaras Jaunavu; atceros, ka saviem draugiem jokojot atkārtoju, ka Pilaras Jaunava mani vajā, jo viņa man visur parādās.
Kādu dienu pie manis, kur strādāju, pienāca kāda kundze un uzdāvināja man Pilaras Jaunavas piespraudi, ko viņa bija iegādājusies Marijas svētnīcā Spānijā.Es viņai pateicos un atceros, ka teicu, ka šī piespraude ir vistuvāk šai svētītajai vietai, un viņa atbildēja, ka, ja Jaunava mani sekos, tad dos man žēlastību kādu dienu apmeklēt to vietu, kur Viņa parādījās apustulim Jēkabam.
Septiņus gadus vēlāk, pateicoties ekskursijai uz Bidasoa semināru, šī tik ļoti kārotā tikšanās ar Dieva Māti notika viņas svētnīcā. Tur es sapratu, ka būt šeit ir žēlastība, ko Dievs ir ielicis manā ceļā, es arvien vairāk esmu pārliecināta par savu aicinājumu, un, lai to izteiktu, man patīk lietot svētās Terēzes no Lizjē frāzi: "Mans aicinājums ir Mīlestība".
Paldies, ka esat daļa no mana stāsta.
