Sezārs Davids Villaloboss ir Venecuēlas Kabimasas diecēzes seminārs.
"Pēc tam, kad man jau bija izveidojies dzīves projekts kā jebkuram jaunam pieaugušajam, kurš meklē brīvību un jaunus izaicinājumus, es nolēmu, ka mana dzīve būs orientēta uz profesionālo jomu.
Universitātē studēju inženierzinātnes, aizrautībā ar tehnoloģijām un radinieka ietekmē atradu savu aicinājumu starp kabeļiem, bināriem kodiem, datoriem, daudzām mācību stundām un darbu, kas, manuprāt, bija mana laime.
Neesot pārāk tuvu baznīcai, mana dzīve ritēja tāpat kā agrāk - studijas, darbs un palīdzība ģimenei. Nekas mani nevarēja atturēt no sapņu mērķu sasniegšanas.
No brīža uz brīdi viss nesanāca tā, kā bija plānots, un, gandrīz nonākusi līdz pašam dibenam, es nolēmu doties uz baznīcu, lai to iepazītu mazliet labāk un atrastu mieru, par ko tik daudzi cilvēki runā un ko es vēlējos.
Mans stāsts sākas ar šo pirmo kontaktu, garīgo rekolekciju, kas ne tikai iezīmēja manu ceļu. Pirms un pēc tikšanās ar Mīlestības mīlestību, Jēzu Dzīvi manī, bet tas, pašam to nezinot, izšķīra manas dzīves un manas ģimenes likteni Kunga rokās.
Mana iekļaušanās draudzes kalpošanā harizmātiskajā apustulātā, lūgšana un Svēto Rakstu studijas lika man saprast patieso dzīves jēgu, saprast, kāpēc Dievs ir mūsu tēvs un cik ļoti Viņš mūs mīl. Euharistiskā adorācija, mans lielais lūgšanu ceļš, bija kāja, kas vēlāk man deva spēku atstāt visu un vēl ciešāk sekot Viņam.
Kādu dienu es sev jautāju, kā tas ir - atrasties otrpus altārim, man bija tik interesanti, ka es jautāju savam draudzes priesterim, un viņš teica: "Es gaidīju šo jautājumu." Viņš man deva norādes, un es ilgi lūdzos, un, pats to nezinādams, es biju soli tuvāk, lai iestātos seminārā.
Pēc dažām nedēļām man no semināra piezvanīja atbildīgais par aicinājumiem, lai uzaicinātu mani uz tikšanos. Es biju ļoti nobijies un sāku tās apmeklēt, nezinādams, kas mani sagaida. Ar lielu ticības brāļu palīdzību es nolēmu ieiet pieredzē Kabimas propedeitiskajā seminārā.
Sākumā mana ģimene to uzņēma ar skumjām, viņi visi domāja, ka mana dzīve ir nokārtota, bet viņi nevarēja iedomāties, ka Dievs mainīs manus plānus, kas bija uzrakstīti uz vienkāršiem papīra lapiņām.
Tas bija sākums manam piedzīvojumam priesterībā ar lielu atdevi un vēlmi virzīties uz priekšu, atsakoties no sava dzīvesveida, lai pieņemtu kalpošanu Kungam.
Pēc ievadgada mani paaugstināja uz Svētā Toma Akvīnas arhibīskapijas Augstāko semināru Maracaibo, Venecuēlā, kur es sāku mācības filozofijas studijās.
Daudz pieredzes, daudz ticības brāļu un māsu, kas tev palīdz ceļā, daudz neparastu cilvēku, kas iezīmē ceļu, pa kuru tev jāiet.
Pa to laiku mana ģimene bija mainījusi savas domas, un tagad viņi redzēja mani kā nākamo priesteri ar prieku un laimi Kungā; Dievs ir tas, kurš spēj to darīt, mainīt sirdis, plānus un idejas. Mācību posma beigās mans bīskaps man paziņoja, ka viņš ir nolēmis, ka es turpināšu teoloģijas studijas Navarras Universitātē un uzturēšanās laikā Spānijā dzīvoju Bidasoa Starptautiskajā garīgajā koledžā.
Mans izbrīns bija tāds, ka es neticēju, ka kaut kas tāds varētu notikt ar mani, un tā tika veiktas visas procedūras manam ceļojumam uz Spāniju, no kurām lielākā daļa kļuva ļoti sarežģītas pandēmijas un birokrātijas dēļ. Viena anekdote ir tāda, ka man visu laiku līdz pat pēdējai uzturēšanās dienai Venecuēlā nācās mesties bezdibenī un paļauties uz Dievu, ka eņģeļi man palīdzēs un pasargās. Nekas no tā, ko es plānoju, nenotika, Dievs visu mainīja līdz pat pēdējai dienai. Labākais un neparastākais lēmums, kādu jebkad savā dzīvē esmu pieņēmis.
Viss par godu Kungam Jēzum. Svētais Erceņģeļi Miķeļi, aizlūdz par mums!".
