Rikardo Dimida stāsta par to, kā viņš atrada savu reliģisko aicinājumu kļūt par priesteri, pateicoties Dieva žēlastībai, kas viņā darbojās caur maziem žestiem.
Tas pieder Institūtam Marijas Bezvainīgās Sirds kalpireliģiska kopiena - vai ticīgo apvienība -, kuras garīguma centrā ir mīlestība uz Marijas Bezvainīgo Sirdi, dziļā vienotībā ar Jēzus Sirdi un lūgšana pēc tās. Lai gan dažādās valstīs ir vairākas kopienas ar līdzīgiem nosaukumiem, tām visām ir kopīgi identitātes un harizmas elementi.
Pašlaik visi šīs kopienas jaunieši tiek apmācīti Romā. Pontifikālā Svētā Krusta universitāte (PUSC), pateicoties CARF fonda finansētajām dotācijām.
Rikardo ir dzimis 1985. gada 18. septembrī Volterrā, senā etrusku izcelsmes pilsētā Toskānas reģionā Itālijā. Pašlaik viņš studē filozofiju otrajā kursā, bet nākamajā gadā uzsāks teoloģijas bakalaura studijas. Viņš stāsta mums savu stāstu caur savu liecību.
"Es piedzimu katoļu ģimenē, kas man deva veselīgu audzināšanu un apbrīnas vērtu piemēru. Mani vecāki vienmēr ir bijuši morāli nevainojami cilvēki, un viņi mudināja mani iegūt katoļu izglītību. Es uzaugu mazā ciematā Toskānā, baudot laimīgu un bezrūpīgu bērnību.
Pēc apliecības saņemšanas es iesaistījos Katoļu akcijas darbībā, kur paliku līdz pat 30 gadu vecumam, organizējot nometnes, svētceļojumus un vadot pusaudžu un jauniešu grupas.
Pēc vidusskolas es iestājos universitātē, un tur sāku iepazīt pasauli visā tās plašumā un daudzveidībā, kas man kā mazpilsētas zēnam bija sveša. Universitātes dzīve var būt ļoti stimulējoša - dažkārt pat pārāk stimulējoša -, un es faktiski paplašināju savu sociālo loku un draugu loku.
Es piedalījos studentu pārstāvības grupās un daudzās citās aktivitātēs, dažās vairāk akadēmiskās nekā citās. Es saku "vairāk vai mazāk", jo starp tik daudziem izglītības un personīgās attīstības priekšlikumiem vienmēr ir kāds negaidīts risks. Tā nu sanāca, ka pirmajos gados studijām veltītā laika bija maz. No otras puses, es daudz stundu veltīju visdažādākajām aktivitātēm.
Es spēlēju ģitāru kopš 15 gadu vecuma, un šis instruments man vienmēr ir bijis aizraušanās. Kopš 17 gadu vecuma esmu bijis brīvprātīgais, un no 7 gadu vecuma līdz 25 gadu vecumam spēlēju sava ciemata basketbola komandā. Es nodarbojos arī ar peldēšanu, vieglatlētiku, telpu futbolu un pārgājieniem. Mani vienmēr ir vilinājusi valodu apguve un citu kultūru iepazīšana, kā arī, protams, jaunu cilvēku un pieredzes iepazīšana.
"Šajā lielajā interešu un ar tām saistīto izklaides iespēju tīklā man bija iespēja piedzīvot ļoti daudz ko. Diemžēl ne visas no tām bija pozitīvas vai pacilājošas: ballītes, draugi, koncerti.....
Braucieni - ļoti bieži - deva man iespēju pārkāpt noteikumus, vienmēr spiest uz akseleratora gāzes pedāļa, meklējot baudu un spēcīgas emocijas.
Tie bija ļoti intensīvi studiju gadi, arī tāpēc, ka tajā pašā laikā es nekad nepārstājos apmeklēt svētdienas mises, piedalījos svētceļojumos un lūgšanu tikšanās, kā arī sadarbojos diecēzes Katoļu akcijas organizācijā, kur man bija pat organizatoriskas funkcijas un pienākumi.
Acīmredzot visvairāk cietu no mācībām. Tas viss bija iespējams, pateicoties manas agrīnās jaunības enerģijai (šodien man ir 39 gadi) un entuziasmam iepazīt pasauli un atklāt sevi.
Manī tas viss bija lielisks labu principu sajaukums, kas gan nekad īsti netika padziļināts. Es vēlējos savu un citu cilvēku labumu, bet es vēlējos arī baudīt dzīves priekus, un es gribēju, lai tas viss notiktu pēc iespējas labāk. Bija tā, it kā es dzīvotu vienu dzīvi pa dienu un otru - pa nakti, cenšoties neatstāt neko, ko varētu piedzīvot.
Atceros, ka daudzas reizes, lai gan sestdienas vakarā mājās nācu ļoti vēlu (vai svētdienas rītā ļoti agri...), pat maz gulējis, es tomēr gāju uz svētdienas Misi. Varēja notikt jebkas, bet es nevarēju pārtraukt iet uz Misi; tā bija kā karte, kas man par katru cenu bija jānozīmē.
Vienā brīdī es sapratu, ka ne viss notiek labi. Es sapratu, ka ir "labāks veids", kā darīt lietas. Jā, man bija ticība, bet es to nedzīvoju pilnībā. Atceros, ka kāds draugs, ar kuru dalījos savā ticības ceļā, lika man aizdomāties par to, ka aborts nekad nav pieņemams, kamēr es biju pārliecināta, ka atsevišķos gadījumos tas ir pieņemams.
Šī atziņa iededza manī kaut ko tādu, kas kopš tā laika ir kļuvis par patiesu dzīves paradigmu: es sapratu, ka ir lietas, kuras ir jāuzņemas pilnībā vai arī vispār nav jāuzņemas.
Tad es apņēmos pabeigt savu pētījumi un izmantot tos pēc iespējas labāk. Es sāku strādāt par viesmīli un sniegt privātstundas matemātikā un angļu valodā, lai atbalstītu sevi studiju laikā.
"Pēc bakalaura grāda iegūšanas es sāku studijas maģistrantūrā un ieguvu divas stipendijas, kas mani vispirms uz sešiem mēnešiem aizveda uz Antverpeni (Beļģija), bet nākamajā gadā - uz sešiem mēnešiem uz Mehiko, Meksikas Nacionālajā autonomajā universitātē.
Tās bija divas svarīgas, intensīvas, notikumiem bagātas pieredzes, kas mani saistīja gan intelektuāli, gan emocionāli. No Meksikas es aizvedu sev līdzi spēcīgu emocionālu brūci, kas radīja sekas vēl daudzus gadus uz priekšu.
Ar šodienas acīm es saprotu, ka tā bija liela cīņa, lai pildītu savu kā studenta pienākumu ārzemēs. nepazūdot daudzos, daudzos izvirtības gadījumos, cenšoties panākt, lai gaišā daļa manī gūst virsroku pār tumšo.
Šajos pēdējos gados, līdz ieguvu maģistra grādu ar augstāko kvalifikāciju, es daudz vairāk apzinājos sevi, pasauli un tajā esošo labo un ļauno. Mana uzvedība, gan iekšējā, gan ārējā, bija pretrunīga un pretrunīga, taču es joprojām centos darīt labu, būt tuvu Dievam vai vismaz atgriezties pie Viņa pēc piedošanas, neskatoties uz biežajiem kritieniem.
Pēc virsraksta, Es sāku strādāt viesnīcā par reģistratoru.Pēc gada nolēmu kopā ar citiem partneriem dibināt nelielu uzņēmumu. Mēs nodarbojāmies ar LED apgaismojumu, automatizāciju un enerģijas taupīšanu.
Šī iniciatīva mani dziļi iezīmēja, jo tā prasīja lielu apņemšanos, milzīgas pūles un ievērojamu risku, tostarp finansiālu, uzņemšanos. Lai gan tā sākās ar entuziasmu un degsmi, kas sakrita ar lielo LED apgaismojuma izplatību Itālijā tajos gados, tā drīz vien kļuva par grūtību un vilšanās virpuli.
Tostarp viens no dibinātājiem nomira no leikēmijas.ar kuru man bija ļoti cieša saikne. Tajos gados arī manā ģimenē ienāca slimības, jo īpaši vēzis, un kopš tā laika tā nav mūs pametusi. Līdz pat šai dienai, paldies Dievam, mēs joprojām cīnāmies, piedzīvojot brīnumu pēc brīnuma.
Šis periods, no maģistra grāda iegūšanas līdz darbam uzņēmumā, man sagādāja lielu fizisku un psiholoģisku stresu. Tas bija ļoti drūms periods, ko raksturoja darba vide, kurā es pastāvīgi nonācu kritiskās situācijās, un es centos stresu izvadīt ar toksisku uzvedību gan pret sevi, gan attiecībās ar citiem.
Tā ir taisnība, ka dažus gadus agrāk Es biju sācis nopietnu atgriešanās ceļu, bet mana naktsdzīve joprojām bija aktuāla, un es vēl nebiju nonācis līdz pašam dibenam. Es nevarēju gulēt, biju zaudējis svaru un visu izdzīvoju ļoti negatīvi.
"Savā garīgajā ceļojumā gadu gaitā es mazliet attālinājos no Katoļu darbība un pavadīja laiku Komūnija un atbrīvošana. Pēc tam es pievērsos Mises atmosfērai senajā rituālā (Vetus Ordo), kas man ļoti palīdzēja nopietnāk un apņēmīgāk izdzīvot liturģiju un sakramentus.
Galvenokārt tas ļāva man padziļināt ticības doktrinālo aspektu: patiesības, ko mēs kā katoļi apliecinām, un principus, kas ir mūsu reliģijas pamatā. Tas bija fundamentāls solis manā dzīvē, jo, no vienas puses, tas akcentēja manas ticības gribas un prasīgumu, bet, no otras puses, lika stingrus racionālus pamatus, uz kuriem balstījās mana pieķeršanās tai.
Izrāviens nāca, kad es nokļuvu līdz pašam apakšam. Es biju dziļā darba un personīgajā krīzē: vientuļš, sagrauts, nespēju gulēt, arvien agresīvāks pret citiem un pret sevi. Kāds priesteris, kuram vēl šodien esmu dziļi pateicīgs, uzaicināja mani piedalīties garīgajos vingrinājumos kopā ar Šenštata tēviem. Es nebiju pazīstams ar šo kustību, bet piekritu. Šīs piecas dienas klosterī izmainīja manu dzīvi. Pirmo reizi es visu savu dzīvi atdevu Dievam.
Šajās dienās es sapratu, cik ļoti Kungs mani mīlēja, cik liela bija Viņa pacietība ar mani un cik daudz iespēju Viņš man gadu gaitā bija piedāvājis. Es sapratu, ka vairs negribu spēlēties ar savu dzīvi, bet patiešām vēlos staigāt Dieva klātbūtnē, sekot Viņa gribai un atbildēt Viņa mīlestībai. No tā brīža viss mainījās.
Es sāku jaunu ceļu: skaidrāku, skaidrāku, brīvāku. Es pametu noteiktas vides, draudzības un ieradumus, kas man nedeva labumu. Es samierinājos ar daudzām lietām sevī un iemācījos skatīties uz citiem - un uz sevi - ar žēlsirdīgākām acīm.
Es arī iemācījos uzņemties ilgstošas saistības, labāk strādāt un dziļāk lūgt. Es atklāju Rožukroni, sakramentus, ko dzīvoju ar patiesu dievbijību, un Jaunavas Marijas kā mātes un audzinātājas dzīvo klātbūtni.
Es joprojām esmu grēcinieks ar daudzām kļūdām, bet šodien ar mieru varu teikt, ka man ir jauna sirds, dvēsele, kas ilgojas pēc Dieva vairāk par visu, un dzīve ir pilna jēgas."
"Līdz tam manas attiecības ar Dievu bija kā maiņas darījums: es pakļāvos, un Viņš mani atalgoja. Es biju apmeklējusi daudzas svētvietas - Lurdu, Svēto zemi, Melnkalni... -, bet Dievs palika otrajā plānā, un es biju galvenā varone. Viss griezās ap "manām pūlēm", "maniem nopelniem".
2018. gadā es atradu labu darbu, kas nodrošināja man stabilitāti un lika nopietni domāt par ģimenes dibināšanu, pilnībā apzinoties grūtības, kas ar to saistītas katoļiem mūsdienās.
Tad nāca COVID gadi, kas man sagādāja daudz ciešanu un rūgtuma, jo daudzi cilvēki uz to reaģēja ar bailēm, egoismu un aukstumu. Es dzīvoju lielā stresā un bez skaidra virziena.
2021. gadā kopā ar dažiem draugiem devos svētceļojumā uz Atosa kalnu. Šīs vietas svētums mani ļoti ietekmēja, līdz pat tam, ka uz īsu brīdi satricināja manu ticību. Tā paša gada septembrī es devos uz Lurdu un dedzīgi lūdzos, lai atrastu garīgo vadītāju. Mēnesi vēlāk kāda mūķene aizveda mani pie institūta priestera, un es beidzot atradu vadību, pēc kuras biju ilgojusies.
2022. gada jūnijā es sevi veltīju Dievmātei kā laicīgo personu Marijas Bezvainīgās Sirds Ģimenes kustībā. Atšķiršana turpinājās, jā, ar grūtībām, bet arī ar stingrību. Visbeidzot 2023. gada oktobrī es paņēmu atvaļinājumu, un 2024. gada oktobrī oficiāli aizgāju no darba. Nav vairs nekādu "parakstu", kas būtu jāatzīmē.
Atšķiršana turpinās, un, tāpat kā ar cilvēkiem, es ticu, ka mēs nekad pilnībā nepazīsim ne sevi, ne Dievu. Šodien, pateicoties Dieva providencei, esmu Romā, dzīvoju reliģiskajā institūtā un studēju Pontifikālajā Svētā Krusta universitātē.
Dieva žēlastība darbojas pat ar mazākajiem žestiem: pusmiegā lūgta Rožukroņa lūgšana, improvizēts svētceļojums, ziedojums. Viņš vienīgais zina, cik liela ir šī žēlsirdība. Un tā ir labāk, nekā turpināt pierakstīties.
Vēlos izteikt pateicību visiem tiem cilvēkiem, kurus sastapu savā ceļā un kuri burtiski mani izglāba. Dievmāte nenovēršami vienmēr mani vedusi pie Jēzus. Īpašu paldies saku CARF fonda labdariem, kas ir Providences instrumenti mūsu visu, Marijas Bezvainīgās Sirds kalpotāju, veidošanā. Lai Dievs jūs vienmēr svētī!
Gerardo Ferrara, Absolvējis vēstures un politikas zinātnes, specializējies Tuvajos Austrumos. Svētā Krusta universitātes studentu organizācijas vadītājs Romā.
