Kristība, socioloģisks fakts

Ir daudz lēmumu, kurus vecāki pieņem, negaidot konsultāciju ar saviem bērniem par jautājumiem, kas izšķiroši ietekmēs viņu dzīvi.

Viņi nodrošina viņus ar pārtiku, apģērbu, siltumu un sirsnību, pirms viņi ir ieguvuši saprātu, un viņi to nav brīvprātīgi lūguši, taču tas ir būtiski, lai saglabātu viņu dzīvību. Taču papildus pamatvajadzību apmierināšanai viņi dara arī lietas, kas izšķiroši ietekmēs dzīves pamatprincipus.

Padomāsim, piemēram, par to, kā runāt ar viņiem kādā noteiktā valodā. Dzimtās valodas apguve ir vecāku lēmums, kas veidos bērnu pašizteiksmes veidu, viņu dziļākās kultūras saknes un pat ļoti specifisku skatījumu uz viņu attieksmi pret realitāti. Neviens saprātīgs vecāks nepieņems lēmumu nerunāt ar savu bērnu, kamēr viņš vai viņa izaugs, uzklausīs vairākas valodas un pats vai pati izlems, kuru valodu mācīties. Valoda ir ļoti svarīgs kultūras elements cilvēka dzīves attīstībā, un tās apguves atlikšana līdz pilngadībai būtu ļoti nopietns kaitējums jaunā cilvēka intelektuālajai attīstībai.

Bet vai lēmums kristīt un sākt ticības veidošanu ir līdzīgs tam, kā runāt ar bērniem dzimtajā valodā?

Cilvēks, kuram nav ticības un kurš nezina, ko nozīmē Dieva esamība, Viņa labestība, Viņa darbības veids pasaulē un cilvēkos, un kurš nezina kristības dziļāko realitāti, domās, ka tam nav nekāda sakara, ka valoda ir nepieciešama, bet ticība - ne. Taču tas nenozīmē, ka viņa vērtējums ir pamatots, bet gan to, ka tas ir saistīts ar viņa kultūras trūkumiem vai pat aizspriedumiem, kas neļauj viņam spriest, pamatojoties uz visiem patiesajiem faktiem.

Tāpēc, lai racionāli risinātu visus ar šo jautājumu saistītos faktorus, ir nepieciešams. Vispirms ir svarīgi zināt, ko nozīmē būt kristītam, un tad izvērtēt situāciju.

Kas ir Kristība

Dievs katram cilvēkam ir radījis mīlestības stāstu, kas pamazām atklājas dzīves gaitā. Ciktāl mums ir ciešas attiecības ar Viņu, šis stāsts atklāsies un veidosies. Un pirmais solis, lai šī tuvība kļūtu efektīva, ir Kristība.

Kristīgā ticība uzskata Kristības kā galveno sakramentu, jo tas ir priekšnoteikums, lai saņemtu jebkuru citu sakramentu. Tas mūs savieno ar Jēzu Kristu, saskaņojot mūs ar Viņu Viņa uzvarā pār grēku un nāvi.
Senos laikos to ievadīja iegremdējot. Kristāmā persona tika pilnībā iegremdēta ūdenī. Tāpat kā Jēzus Kristus nomira, tika apglabāts un augšāmcēlās, arī jaunais kristietis tika simboliski iegremdēts ūdens kapā, lai atbrīvotos no grēka un tā sekām un atdzimtu jaunai dzīvei.

Kristība patiesībā ir sakraments, kas mūs savieno ar Jēzu Kristu, iepazīstinot mūs ar Viņa glābjošo nāvi pie krusta, un tāpēc. atbrīvo mūs no iedzimtā grēka un visu personīgo grēku varas.un ļauj mums kopā ar Viņu pacelties uz nebeidzamu dzīvi. No saņemšanas brīža mēs piedalāmies dievišķajā dzīvē ar žēlastības palīdzību, kas mums palīdz augt garīgajā briedumā.

Kristībā mēs kļūstam par Kristus Miesas locekļiem, par mūsu Glābēja brāļiem un māsām un Dieva bērniem.

Mēs esam atbrīvoti no grēka, izglābti no mūžīgās nāves un no šī brīža esam paredzēti dzīvei atpestīto cilvēku priekā. "Ar Kristību katrs bērns tiek uzņemts draugu lokā, kas viņu nekad neatstās ne dzīvē, ne nāvē. Šis draugu loks, šī Dieva ģimene, kurā bērns no šī brīža ir iekļauts, pastāvīgi viņu pavada, pat bēdu dienās, dzīves tumšajās naktīs; tas viņam sniegs mierinājumu, klusumu un gaismu" (Benedikts XVI, 2006. gada 8. janvāris).

Kāpēc Baznīca saglabā zīdaiņu kristīšanas praksi

Šāda prakse aizsākās jau senatnē. Kad pirmie kristieši pieņēma ticību un apzinājās, cik liela Dieva dāvana viņiem ir dota, viņi nevēlējās atņemt saviem bērniem šos labumus.

Baznīca turpina uzturēt zīdaiņu kristīšanas praksi kāda būtiska iemesla dēļ: pirms mēs izvēlamies Dievu, Viņš jau ir izvēlējies par mums.. Viņš mūs ir radījis un aicinājis būt laimīgiem. Kristība nav apgrūtinājums, gluži otrādi, tā ir žēlastība, nepelnīta dāvana, ko mēs saņemam no Dieva.

Kristīgie vecāki jau no pirmajiem gadsimtiem lietoja veselo saprātu. Tāpat kā māte ilgi neapdomāja, vai barot ar krūti savu jaundzimušo bērnu, bet baroja to, kad bērns to pieprasīja, tāpat kā viņi mazgāja to, kad bērns bija netīrs, apģērba un ietērpa siltās drēbēs, lai pasargātu to no aukstuma, tāpat kā viņi runāja ar to un dāvāja tam mīlestību. 

Šādā veidā viņi viņam sniedza arī vislabāko palīdzību, kas nepieciešama ikvienai cilvēciskajai būtnei, lai pilnvērtīgi attīstītu dzīvi: dvēseles šķīstīšanu, Dieva žēlastību, lielu pārdabisko ģimeni un atvērtību Dieva valodai, lai, pamodinot jūtīgumu un inteliģenci, viņš varētu apcerēt pasauli ar ticības gaismu, kas ļauj viņam iepazīt realitāti tādu, kāda tā ir.