Katru gadu Ceturtdiena pēc VasarsvētkiBaznīca svin īpašus liturģiskos svētkus: svētkus. fiesta de Jesucristo, Sumo y Eterno Sacerdote. Tā nav tikai kārtējā liturģiskā piemiņa, bet gan dziļš aicinājums pārdomāt pašu kristīgā noslēpuma būtību: Kristus, kas upurē sevi Tēvam par pasaules pestīšanu.un kas saista Baznīcas priesterus ar šo upuri.
Šo svētku centrā ir Kristus savā priesterības dimensijat. i., kā starpnieks starp Dievu un cilvēku (sal. 1 Tim 2:5). Viņš nesvin kādu konkrētu savas dzīves brīdi (piemēram, Ziemassvētkus vai Lieldienas), bet gan savu dzīvi. mūžīgā priesterībasaskaņā ar Melhisedeka kārtu (sal. Ebr.5,6).
Jēzus nebija tāds priesteris kā jūdu templī. Viņš ir perfekts priesteris jo tā piedāvāja nevis dzīvnieku upuri, bet gan Viņa paša miesa un asinis. paklausībā un mīlestībā pret Tēvu. Vēstulē ebrejiem ir teikts: "Kristus nāca kā augstais priesteris par to labo, kas nāks... ne ar kazu un teļu asinīm, bet ar savām asinīm Viņš vienreiz par visām reizēm iegāja svētnīcā un ieguva mūžīgo izpirkšanu" (Ebr 9, 11-12).
Šo svētku 20. gadsimtā daži bīskapi - īpaši Spānijā un Latīņamerikā - ieviesa liturģiskajā kalendārā, un 1987. gadā to apstiprināja Dievkalpojumu kongregācija. Kopš tā laika to ir pieņēmušas daudzas diecēzes visā pasaulē.
Baznīca māca, ka Kristus ir priesteris, upuris un altāris vienlaicīgi.. Viņš ir ne tikai tas, kurš piedāvā, bet arī tas, kurš tas, kurš padodas.Kristus, mūžīgais priesteris, ar savas miesas upuri vienreiz par visām reizēm pabeidza cilvēces izpirkšanas darbu." (Šo svētku Mises priekšvārds).
Pēdējā vakarēdienā Viņš sakramentāli paredzēja upuri, ko Viņš pabeigs pie krusta. Kopš tā laika, katra Mise ir šī viena upura reāla un sakramentāla aktualizācija.. Tā neatkārtojas, bet gan kļūst klātesoša ar Svētā Gara spēku.
Tāpēc, kad priesteri svin Euharistiju, rīkoties "in persona Christi Capitis". (Kristus Galvas personā), nevis tikai kā delegāti vai pārstāvji. Tas ir pats Kristus, kas darbojas caur viņiem.
Šis festivāls ir arī priviliģēta iespēja lūgšanas par priesteriem. Viņi ir konfigurēti kopā ar priesteri Kristu, lai turpinātu Viņa misiju. Svētā Jāņa Pāvila II vārdiem: "Priesterība ir daļa no vienīgās Kristus priesterības, un tās uzdevums ir katrā laikmetā darīt aktuālu izpirkšanas upuri" (Vēstule priesteriem, 1986. gada Lielā ceturtdiena).
Šodien vairāk nekā jebkad agrāk priesteriem ir vajadzīga mūsu tuvība, mūsu mīlestība un mūsu lūgšanas. Viņu misija ir skaista, bet arī prasīga. Viņi ir Kristus mīlestības instrumenti, bet viņi nav atbrīvoti no grūtībām, noguruma un kārdinājumiem.
Tāpēc šis festivāls ir arī aicinājums atjaunot mīlestību un atbalstu mūsu mācītājiem. Tā ir arī diena aicinājums uz jauniem priesteru aicinājumiem. Baznīcai ir vajadzīgi vīri, kas, iemīlējuši Kristu, ir gatavi savu dzīvi veltīt kalpošanai Evaņģēlijam.
Kontemplēt Kristu kā Augsto un Mūžīgo Priesteri nozīmē kontemplēt Viņa Sirdi, Viņa pašaizliedzību, Viņa paklausību Tēvam un Viņa līdzcietību cilvēcei. Viņš kļuva par priesteri, lai aizlūdz par mums bez apstājasVēstulē ebrejiem ir teikts: "Viņš var glābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, jo Viņš vienmēr ir dzīvs, lai aizlūgtu par viņiem" (Ebr.7:25).
Pasaulē, ko raksturo pašpietiekamība, steiga un virspusība, skatiens uz Kristu - Priesteri ir aicinājums dzīvot. pašaizliedzības, aizlūgšanas un klusas kalpošanas garīgums.. Kristus neuzspiež sevi: Viņš piedāvā sevi. Viņš neprasa: Viņš dod sevi. Viņš neizliekas: Viņš dāvā sevi līdz galējībai.
Laicīgajiem ticīgajiem šie svētki ir arī atgādinājums, ka visi kristītie piedalās Kristus priesterībā.. Svētais Pēteris to saka skaidri: "Jūs esat izredzēta cilts, karaliska priesterība, svēta tauta, Dieva paša tauta" (1.Pēt.2:9).
Šis ticīgo kopīgā priesterība tiek izdzīvots ikdienas upurēšanā, lūgšanā, labdarībā, dzīves liecībā. Katrs kristietis ir aicināts upurēt savu dzīvi kā garīgu, Dievam tīkamu upuri (sal. Rom 12, 1).
Jēzus Kristus, Augstā un Mūžīgā Priestera, svētki aicina mūs uz skatīties uz altāri ar atjaunotu ticībuun atzīt, ka tur darbojas pats Kristus. Viņš mums atgādina, ka glābšana nenāk no mūsu darbiem, bet gan no Kristus upura.. Un ka šis upuris ir mūžīgs, vienmēr dzīvs, vienmēr efektīvs.
Tie ir dziļi Euharistiski, dziļi priesteriski un dziļi baznīcas svētki. Tā ir iespēja pateikties Kristum par Viņa sevis dāvāšanu, lūgt par tiem, kuri ir aicināti Viņu sakramentāli pārstāvēt, un kopā ar Viņu ziedot sevi Tēvam par labu pasaulei.
1. ¿Cuál es la identidad del sacerdote? La de Cristo. Todos los cristianos podemos y debemos ser no ya alter Christus sino ipse Christus, otros Cristos, ¡el mismo Cristo! Pero en el sacerdote esto se da inmediatamente, de forma sacramental (Amar a la Iglesia, 38).
2. A los sacerdotes se nos pide la humildad de aprender a no estar de moda, de ser realmente siervos de los siervos de Dios (...), para que los cristianos corrientes, los laicos, hagan presente, en todos los ambientes de la sociedad, a Cristo (Conversaciones, 59).
Priesteris, kurš šādi dzīvo Svēto Misi - adorējot, atmostoties, uzmundrinot, pateicoties, identificējot sevi ar Kristu - un kurš māca citiem padarīt Altāra upuri par kristieša dzīves centru un sakni, patiesi parādīs sava aicinājuma nesalīdzināmo lielumu, to raksturu, ar kuru viņš ir apzīmogots un kuru viņš nezaudēs mūžīgi (Mīlestība Baznīcā, 49). (Amar a la Iglesia, 49).
4. He concebido siempre mi labor de sacerdote y de pastor de almas como una tarea encaminada a situar a cada uno frente a las exigencias completas de su vida, ayudándole a descubrir lo que Dios, en concreto, le pide, sin poner limitación alguna a esa independencia santa y a esa bendita responsabilidad individual, que son características de una conciencia cristiana (Es Cristo que pasa, 99).
5. ¡Valor de la piedad en la Santa Liturgia!
Nada me extrañó lo que, hace unos días, me comentaba una persona hablando de un sacerdote ejemplar, fallecido recientemente: ¡qué santo era!
—¿Le trató Vd. mucho?, le pregunté.
—No —me contestó—, pero le vi una vez celebrar la Santa Misa (Forja, 645).
6. No quiero —por sabido— dejar de recordarte otra vez que el Sacerdote es "otro Cristo". —Y que el Espíritu Santo ha dicho: "nolite tangere Christos meos" —no queráis tocar a "mis Cristos" (Camino, 67).
7. El trabajo —por decirlo así— profesional de los sacerdotes es un ministerio divino y público, que abraza exigentemente toda la actividad hasta tal punto que, en general, si a un sacerdote le sobra tiempo para otra labor que no sea propiamente sacerdotal, puede estar seguro de que no cumple el deber de su ministerio (Amigos de Dios, 265).
8. Cristo, que subió a la Cruz con los brazos abiertos de par en par, con gesto de Sacerdote Eterno, quiere contar con nosotros —¡que no somos nada!—, para llevar a "todos" los hombres los frutos de su Redención (Forja, 4).
9. Ni a la derecha ni a la izquierda, ni al centro. Yo, como sacerdote, procuro estar con Cristo, que sobre la Cruz abrió los dos brazos y no sólo uno de ellos: tomo con libertad, de cada grupo, aquello que me convence, y que me hace tener el corazón y los brazos acogedores, para toda la humanidad (Conversaciones, 44).
10. Aquel sacerdote amigo trabajaba pensando en Dios, asido a su mano paterna, y ayudando a que los demás asimilaran estas ideas madres. Por eso, se decía: cuando tú mueras, todo seguirá bien, porque continuará ocupándose Él(Surco, 884).
11. Me convenció aquel sacerdote amigo nuestro. Me hablaba de su labor apostólica, y me aseguraba que no hay ocupaciones poco importantes. Debajo de este campo cuajado de rosas —decía—, se esconde el esfuerzo silencioso de tantas almas que, con su trabajo y oración, con su oración y trabajo, han conseguido del Cielo un raudal de lluvias de la gracia, que todo lo fecunda (Surco, 530).
12. ¡Vive la Santa Misa!
—Te ayudará aquella consideración que se hacía un sacerdote enamorado: ¿es posible, Dios mío, participar en la Santa Misa y no ser santo?
—Y continuaba: ¡me quedaré metido cada día, cumpliendo un propósito antiguo, en la Llaga del Costado de mi Señor!
—¡Anímate! (Forja, 934).
Būt kristietim - un īpašā veidā būt priesterim, atceroties arī to, ka visi kristītie ir daļa no karaliskās priesterības, - nozīmē būt pastāvīgi pie krusta. (Forja, 882).
14. No nos acostumbremos a los milagros que se operan ante nosotros: a este admirable portento de que el Señor baje cada día a las manos del sacerdote. Jesús nos quiere despiertos, para que nos convenzamos de la grandeza de su poder, y para que oigamos nuevamente su promesa: venite post me, et faciam vos fieri piscatores hominum, si me seguís, os haré pescadores de hombres; seréis eficaces, y atraeréis las almas hacia Dios. Debemos confiar, por tanto, en esas palabras del Señor: meterse en la barca, empuñar los remos, izar las velas, y lanzarse a ese mar del mundo que Cristo nos entrega como heredad (Es Cristo que pasa, 159).
Si es verdad que arrastramos miserias personales, también lo es que el Señor cuenta con nuestros errores. No escapa a su mirada misericordiosa que los hombres somos criaturas con limitaciones, con flaquezas, con imperfecciones, inclinadas al pecado. Pero nos manda que luchemos, que reconozcamos nuestros defectos; no para acobardarnos, sino para arrepentirnos y fomentar el deseo de ser mejores (Es Cristo que pasa, 159).
15. Sacerdote, hermano mío, habla siempre de Dios, que, si eres suyo, no habrá monotonía en tus coloquios (Forja, 965).
16. La guarda del corazón. —Así rezaba aquel sacerdote: "Jesús, que mi pobre corazón sea huerto sellado; que mi pobre corazón sea un paraíso, donde vivas Tú; que el Ángel de mi Guarda lo custodie, con espada de fuego, con la que purifique todos los afectos antes de que entren en mí; Jesús, con el divino sello de tu Cruz, sella mi pobre corazón" (Forja, 412).
17. Cuando daba la Sagrada Comunión, aquel sacerdote sentía ganas de gritar: ¡ahí te entrego la Felicidad! (Forja, 267)
18. Para no escandalizar, para no producir ni la sombra de la sospecha de que los hijos de Dios son flojos o no sirven, para no ser causa de desedificación..., vosotros habéis de esforzaros en ofrecer con vuestra conducta la medida justa, el buen talante de un hombre responsable (Amigos de Dios, 70).
