Katru gadu Ceturtdiena pēc VasarsvētkiBaznīca svin īpašus liturģiskos svētkus: svētkus. Jēzus Kristus, Augstā un Mūžīgā Priestera, svētki. Tā nav tikai kārtējā liturģiskā piemiņa, bet gan dziļš aicinājums pārdomāt pašu kristīgā noslēpuma būtību: Kristus, kas upurē sevi Tēvam par pasaules pestīšanu.un kas saista Baznīcas priesterus ar šo upuri.
Šo svētku centrā ir Kristus savā priesterības dimensijat. i., kā starpnieks starp Dievu un cilvēku (sal. 1 Tim 2:5). Viņš nesvin kādu konkrētu savas dzīves brīdi (piemēram, Ziemassvētkus vai Lieldienas), bet gan savu dzīvi. mūžīgā priesterībasaskaņā ar Melhisedeka kārtu (sal. Ebr.5,6).
Jēzus nebija tāds priesteris kā jūdu templī. Viņš ir perfekts priesteris jo tā piedāvāja nevis dzīvnieku upuri, bet gan Viņa paša miesa un asinis. paklausībā un mīlestībā pret Tēvu. Vēstulē ebrejiem ir teikts: "Kristus nāca kā augstais priesteris par to labo, kas nāks... ne ar kazu un teļu asinīm, bet ar savām asinīm Viņš vienreiz par visām reizēm iegāja svētnīcā un ieguva mūžīgo izpirkšanu" (Ebr 9, 11-12).
Šo svētku 20. gadsimtā daži bīskapi - īpaši Spānijā un Latīņamerikā - ieviesa liturģiskajā kalendārā, un 1987. gadā to apstiprināja Dievkalpojumu kongregācija. Kopš tā laika to ir pieņēmušas daudzas diecēzes visā pasaulē.
Baznīca māca, ka Kristus ir priesteris, upuris un altāris vienlaicīgi.. Viņš ir ne tikai tas, kurš piedāvā, bet arī tas, kurš tas, kurš padodas.Kristus, mūžīgais priesteris, ar savas miesas upuri vienreiz par visām reizēm pabeidza cilvēces izpirkšanas darbu." (Šo svētku Mises priekšvārds).
Pēdējā vakarēdienā Viņš sakramentāli paredzēja upuri, ko Viņš pabeigs pie krusta. Kopš tā laika, katra Mise ir šī viena upura reāla un sakramentāla aktualizācija.. Tā neatkārtojas, bet gan kļūst klātesoša ar Svētā Gara spēku.
Tāpēc, kad priesteri svin Euharistiju, rīkoties "in persona Christi Capitis". (Kristus Galvas personā), nevis tikai kā delegāti vai pārstāvji. Tas ir pats Kristus, kas darbojas caur viņiem.
Šis festivāls ir arī priviliģēta iespēja lūgšanas par priesteriem. Viņi ir konfigurēti kopā ar priesteri Kristu, lai turpinātu Viņa misiju. Svētā Jāņa Pāvila II vārdiem: "Priesterība ir daļa no vienīgās Kristus priesterības, un tās uzdevums ir katrā laikmetā darīt aktuālu izpirkšanas upuri" (Vēstule priesteriem, 1986. gada Lielā ceturtdiena).
Šodien vairāk nekā jebkad agrāk priesteriem ir vajadzīga mūsu tuvība, mūsu mīlestība un mūsu lūgšanas. Viņu misija ir skaista, bet arī prasīga. Viņi ir Kristus mīlestības instrumenti, bet viņi nav atbrīvoti no grūtībām, noguruma un kārdinājumiem.
Tāpēc šis festivāls ir arī aicinājums atjaunot mīlestību un atbalstu mūsu mācītājiem. Tā ir arī diena aicinājums uz jauniem priesteru aicinājumiem. Baznīcai ir vajadzīgi vīri, kas, iemīlējuši Kristu, ir gatavi savu dzīvi veltīt kalpošanai Evaņģēlijam.
Kontemplēt Kristu kā Augsto un Mūžīgo Priesteri nozīmē kontemplēt Viņa Sirdi, Viņa pašaizliedzību, Viņa paklausību Tēvam un Viņa līdzcietību cilvēcei. Viņš kļuva par priesteri, lai aizlūdz par mums bez apstājasVēstulē ebrejiem ir teikts: "Viņš var glābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, jo Viņš vienmēr ir dzīvs, lai aizlūgtu par viņiem" (Ebr.7:25).
Pasaulē, ko raksturo pašpietiekamība, steiga un virspusība, skatiens uz Kristu - Priesteri ir aicinājums dzīvot. pašaizliedzības, aizlūgšanas un klusas kalpošanas garīgums.. Kristus neuzspiež sevi: Viņš piedāvā sevi. Viņš neprasa: Viņš dod sevi. Viņš neizliekas: Viņš dāvā sevi līdz galējībai.
Laicīgajiem ticīgajiem šie svētki ir arī atgādinājums, ka visi kristītie piedalās Kristus priesterībā.. Svētais Pēteris to saka skaidri: "Jūs esat izredzēta cilts, karaliska priesterība, svēta tauta, Dieva paša tauta" (1.Pēt.2:9).
Šis ticīgo kopīgā priesterība tiek izdzīvots ikdienas upurēšanā, lūgšanā, labdarībā, dzīves liecībā. Katrs kristietis ir aicināts upurēt savu dzīvi kā garīgu, Dievam tīkamu upuri (sal. Rom 12, 1).
Jēzus Kristus, Augstā un Mūžīgā Priestera, svētki aicina mūs uz skatīties uz altāri ar atjaunotu ticībuun atzīt, ka tur darbojas pats Kristus. Viņš mums atgādina, ka glābšana nenāk no mūsu darbiem, bet gan no Kristus upura.. Un ka šis upuris ir mūžīgs, vienmēr dzīvs, vienmēr efektīvs.
Tie ir dziļi Euharistiski, dziļi priesteriski un dziļi baznīcas svētki. Tā ir iespēja pateikties Kristum par Viņa sevis dāvāšanu, lūgt par tiem, kuri ir aicināti Viņu sakramentāli pārstāvēt, un kopā ar Viņu ziedot sevi Tēvam par labu pasaulei.
1. Kāda ir priestera identitāte? Tā ir Kristus. Visi kristieši var būt un tiem vajadzētu būt vairs alter Christus bet ipse Christus, citi Kristus, pats Kristus! Bet priesterī tas tiek dots nekavējoties, sakramentālā veidā. (Mīlestība Baznīcā, 38).
2. Mēs, priesteri, esam aicināti ar pazemību mācīties būt nemoderniem, būt patiesiem Dieva kalpiem (...), lai parastie kristieši, laji, varētu padarīt Kristu klātesošu visās sabiedrības jomās. (Sarunas, 59).
Priesteris, kurš šādi dzīvo Svēto Misi - adorējot, atmostoties, uzmundrinot, pateicoties, identificējot sevi ar Kristu - un kurš māca citiem padarīt Altāra upuri par kristieša dzīves centru un sakni, patiesi parādīs sava aicinājuma nesalīdzināmo lielumu, to raksturu, ar kuru viņš ir apzīmogots un kuru viņš nezaudēs mūžīgi (Mīlestība Baznīcā, 49). (Mīlestība Baznīcā, 49).
4. Savu priestera un dvēseļu mācītāja darbu es vienmēr esmu uztvēris kā uzdevumu, kura mērķis ir iepazīstināt katru cilvēku ar visām viņa dzīves prasībām, palīdzot viņam atklāt, ko Dievs no viņa prasa konkrēti, neierobežojot šo svēto neatkarību un svētīgo individuālo atbildību, kas ir kristīgās sirdsapziņas iezīmes. (Tas ir Kristus, kas iet, 99).
5. Dievbijības vērtība Svētajā liturģijā!
Mani nemaz nepārsteidza tas, ko pirms dažām dienām kāds man teica par kādu priekšzīmīgu priesteri, kurš nesen nomira: kāds viņš bija svētais!
-Vai jūs viņu daudz ārstējāt?" es jautāju.
-Nē, - viņš atbildēja, - bet es redzēju, kā viņš reiz celebrēja Misi. (Kalve, 645).
6. Es negribu - kā es zinu - jums vēlreiz atgādināt, ka priesteris ir "cits Kristus". -Un ka Svētais Gars ir sacījis: "nolite tangere Christos meos". -nevēlos pieskarties "maniem Kristiešiem". (Camino, 67).
7. Priesteru profesionālais darbs - tā sakot - ir dievišķā un publiskā kalpošana, kas tik ļoti ietver visas darbības, ka, ja priesterim ir laiks, ko veltīt citiem darbiem, kas nav priesterības darbs, viņš var būt pārliecināts, ka nepilda savas kalpošanas pienākumus. (Dieva draugi, 265).
8. Kristus, kas uzkāpa pie krusta ar plaši izplestām rokām, ar Mūžīgā Priestera žestu, vēlas paļauties uz mums, kas neesam nekas, lai mēs "visiem" cilvēkiem nesam Viņa Izpirkšanas augļus. (Kalve, 4).
9. Ne pa labi, ne pa kreisi, ne pa vidu. Kā priesteris es cenšos būt kopā ar Kristu, kurš pie krusta atvēra abas rokas, nevis tikai vienu no tām: es brīvi ņemu no katras grupas to, kas mani pārliecina un liek man būt pretimnākošai sirdij un rokas visai cilvēcei. (Sarunas, 44).
10. Šis priestera draugs strādāja, domājot par Dievu, turoties pie Viņa tēvišķās rokas un palīdzot citiem apgūt šīs mātes idejas. Tāpēc viņš mēdza sev sacīt: kad tu nomirsi, viss būs kārtībā, jo Viņš turpinās par visu rūpēties.(Surco, 884).
11. Mani pārliecināja mūsu draugs priesteris. Viņš man stāstīja par savu apustulisko darbu un apliecināja, ka nav mazsvarīgu nodarbju. Zem šī rožu lauka, - viņš teica, - slēpjas tik daudzu dvēseļu klusas pūles, kuras ar savu darbu un lūgšanu, ar savu lūgšanu un darbu ir saņēmušas no Debesīm žēlastības lietus straumi, kas visu dara auglīgu. (Surco, 530).
12. Izdzīvojiet Svēto Misi!
-Tas palīdzēs jums pārdomāt iemīlēta priestera domu: "Vai ir iespējams, mans Dievs, piedalīties Svētajā Misē un nebūt svētajam?
-Un viņš turpināja: "Es katru dienu palikšu, pildot seno mērķi, mana Kunga sānā!
-Cheer up! (Kalve, 934).
Būt kristietim - un īpašā veidā būt priesterim, atceroties arī to, ka visi kristītie ir daļa no karaliskās priesterības, - nozīmē būt pastāvīgi pie krusta. (Kalve, 882).
14. Nepieradīsim pie brīnumiem, kas notiek mūsu priekšā, pie šī brīnumainā brīnuma, ka Kungs katru dienu nolaižas priestera rokās. Jēzus vēlas, lai mēs būtu nomodā, lai mēs pārliecinātos par Viņa spēka varenību un lai mēs no jauna dzirdētu Viņa apsolījumu: venite post me, et faciam vos fieri piscatores hominumJa jūs man sekosiet, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem, jūs būsiet efektīvi un piesaistīsiet dvēseles Dievam. Tādēļ mums ir jāpaļaujas uz šiem Kunga vārdiem: iekāpiet laivā, ņemiet airus, paceliet buras un dodieties tajā pasaules jūrā, ko Kristus mums dod kā mantojumu. (Tas ir Kristus, kas iet garām, 159).
Ja tā ir taisnība, ka mums ir personīgas nelaimes, tad taisnība ir arī tā, ka Kungs rēķinās ar mūsu kļūdām. No Viņa žēlsirdīgā skatiena nepazūd, ka mēs, cilvēki, esam radības ar ierobežojumiem, ar vājībām, ar nepilnībām, ar tieksmi grēkot. Taču Viņš mums pavēl cīnīties, apzināties savus trūkumus nevis tādēļ, lai apbēdinātos, bet lai nožēlotu grēkus un veicinātu vēlmi būt labākiem. (Tas ir Kristus, kas iet garām, 159).
15. Priesteris, mans brālis, vienmēr runā par Dievu, jo, ja tu esi Viņa, tad tavās sarunās nebūs vienmuļības. (Kalve, 965).
16. Sirds aizbildnība. -Tad lūdzās šis priesteris: "Jēzu, lai mana nabaga sirds ir aizzīmogots dārzs; lai mana nabaga sirds ir paradīze, kurā Tu dzīvo; lai sargeņģelis sargs to sargā ar liesmojošu zobenu, ar kuru Viņš attīra visas jūtas, pirms tās ienāk manī; Jēzu, ar sava krusta dievišķo zīmogu apzīmogo manu nabaga sirdi" (Jņ 1, 16). (Forge, 412).
17. Kad viņš deva Svēto Vakarēdienu, šis priesteris jutās tā, it kā gribētu kliegt: "Lūk, es jums dodu Laimi! (Forge, 267)
18. Lai neizraisītu skandālu, lai neradītu pat aizdomas, ka Dieva bērni ir slinki vai nelietderīgi, lai nebūtu iemesls atkrišanai..., jums jācenšas ar savu uzvedību piedāvāt taisnīgu mēru, atbildīga cilvēka labo dabu..... (Dieva draugi, 70).
