Priesteru celibāts jau kopš pirmajiem kristietības gadsimtiem ir realitāte, kas latīņu katoļu baznīcā ir cieši saistīta ar ordinēto kalpošanu. Lai gan tā nav ticības dogma, celibāts ir pieņemts kā dāvana, kas spēcīgi izsaka priesterības garīgo nozīmi. Bet no kurienes nāk šī prakse, kāpēc tā tiek saglabāta mūsdienās, ar kādiem izaicinājumiem tā saskaras?
Celibāta prakse nesākās ar Baznīcu, bet gan tika pārņemta jau ļoti agri. Pats Jēzus dzīvoja celibātā, un celibāta izvēle "debesu valstības dēļ" (sal. Mt 19, 12) parādās arī Viņa mācībā. Arī svētais Pāvils savā pirmajā vēstulē korintiešiem atsaucas uz šo ideālu: "kas ir neprecējies, tas rūpējas par Tā Kunga lietām, kā iepriecināt To Kungu" (1 Kor 7, 32).
Pirmajos kristietības gadsimtos baznīcas dzīvē kopā dzīvoja gan precējušies, gan celibātā dzīvojoši garīdznieki. Tomēr jau 4. gadsimtā Elvīras (ap 305. gs.) un Kartāgas (390. gs.) koncils ieteica laulātiem garīdzniekiem ievērot mūžīgu kontinenci, t. i., dzīvot kā brāļi, tiklīdz viņi ir saņēmuši svētības. Laika gaitā obligātā celibāta disciplīna Rietumos nostiprinājās, īpaši kopš Laterāna II koncila (1139), kas noteica, ka ordinēt drīkst tikai celibāta vīrus.
Savukārt Austrumu katoļu baznīcā ir saglabāta iespēja ordinēt precētus vīriešus, lai gan bīskapi tiek ievēlēti tikai no celibāta locekļu vidus.
Celibāts nav vienkārši atteikšanās, bet gan pozitīva izvēle lielākas mīlestības labā. Kā viņš rakstīja Svētais Jānis Pāvils IICelibāts Valstības dēļ nav bēgšana no laulības, bet gan īpaša līdzdalības forma Kristus noslēpumā un Viņa laulības mīlestībā uz Baznīcu" (Jānis Pāvils II, Pastores dabo vobis, n. 29).
Priesteris, kas ir savienots ar Kristu, Baznīcas Galvu un Laulāto, ir aicināts mīlēt ar nedalītu sirdi, pilnībā nododot sevi Dievam un kalpošanai cilvēkiem. Celibāts ļauj šo radikālo sevis atdošanu, brīvas no ģimenes saitēm, lai tās būtu pieejamas visiem.
Turklāt celibāts ir eshatoloģiska zīme: tas paredz pestīto nākotnes stāvokli Debesu Valstībā, kur "tie ne apprecēsies, ne apprecēsies" (sal. Mt 22, 30).
Mūsdienu pasaulē celibāts bieži tiek pārprasts. Hiperseksualizētā un uz pašrealizāciju orientētā kultūrā celibāts var šķist kā slogs vai nepamatots trūkums. Turklāt pozitīvu liecību trūkums un dažu garīdznieku skandāli ir likuši dažiem cilvēkiem apšaubīt tā dzīvotspēju un vēlamību.
Pat Baznīcā ir balsis, kas ierosina to pārskatīt, jo īpaši apstākļos, kur ir maz aicinājumu. Tomēr nesenie pāvesti ir stingri apstiprinājuši tās vērtību. Benedikts XVI apstiprināja: "Priesteru celibāts, kas tiek dzīvots briedumā, priekā un ziedošanās, ir svētība Baznīcai un pašai sabiedrībai" (Benedikts XVI, 4. lpp.).Pasaules gaisma, 2010).
Un pāvests Francisks, lai gan viņš uzsāka dialogu par viri probati (precēti vīri ar pārbaudītu ticību attālos reģionos), uzsvēra, ka celibāts ir "dāvana", ko nedrīkst apspiest.
Ārpus šīm debatēm priesteru celibāts joprojām ir pravietiska zīme, liecība, ka ir iespējams dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, pilnībā veltītu Dievam un citiem. Tā nav uzspiešana, bet gan brīva izvēle, kas atbilst konkrētam aicinājumam, ko pavada žēlastība, formācija un kopība.
CARF fondā mēs atbalstām semināristus un diecēzes priesterus viņu aicinājuma ceļā, apzinoties, ka celibāts nav jādzīvo vientulībā, bet gan ar Dieva, citu brāļu priesteru un laicīgo cilvēku un visas Baznīcas, kas viņus pavada, palīdzību. Mēs lūdzamies par viņiem un atbalstām viņus, lai viņi būtu uzticīgi Kristus mīlestības liecinieki.
CARF fonds.
