Džovanni, kurš dzimis Redžo Emīlijā (Itālija) 1992. gada 29. jūlijā, aicinājums un liecība rāda, kā Dievs darbojas konkrēti, sējot zīmes, modinot jautājumus un paverot ceļus.
Šis jaunais vīrietis Romā pabeidz teoloģijas bakalaura studijas, pateicoties tam. CARF fonda atbalstsSvētā Kārļa Borromeja misionāru brālības priesteri - misionāru priesteru kopiena, kas radusies Komūnijas un atbrīvošanās kustības sirdī.
Dažas dienas pirms diakona ordinācijas, kas notika 21. jūnijā, viņš dalās ar mums savā dzīves ceļā.
"Mani sauc Džovanni Ferrari, esmu dzimis 1992. gada 29. jūlijā Redžo Emīlijā, mazā pilsētiņā starp Milānu un Boloņu. Tā ir zemnieku, vienkāršu un strādīgu cilvēku zeme, taču arī viesmīlīga un bagāta ar vērtībām.
Es piedzimu katoļu ģimenē, kur ticība man tika nodota osmozes ceļā, pateicoties daudzajiem draugiem, kas vienmēr gāja cauri mūsu mājām. Papildus vecākajai māsai mēs saņēmām dāvanu - audžudēlu no Nigērijas, kas bagātināja un paplašināja mūsu ģimenes redzesloku.
Bērnībā man ļoti patika spēlēt futbolu, taču drīz vien nācās samierināties ar to, ka nekad nekļūšu par profesionālu futbolistu. No otras puses, man labi veicās skolā, un vidusskolas gados manī radās vēlme kādu dienu kļūt par tiesnesi. Mani vilināja doma atdot savu dzīvi par taisnīguma ideālu, ideālu, ko realitāte bieži vien sagrāva. Daudzās netaisnības situācijas mani dziļi aizskāra, un tiesneša profesija man šķita konkrēts veids, kā uz to reaģēt.
Vidusskolā mēs nodibinājām pirmās svarīgās draudzības, vispirms draudzē un pēc tam organizācijā, kas vāca līdzekļus misijām Latīņamerikā, kur mēs brīvajā laikā strādājām fizisku darbu.
Pamazām es sapratu, ka draudzības, ko ir vērts kopt, ir tās, ar kurām mani saista ideāls, kuram ir vērts ziedot sevi. Tajos gados es nolēmu atmest futbolu, lai vairāk pievērstos brīvprātīgajam darbam.
Tēva piemērs Daniele BadialiBadiali, itāļu misionārs priesteris, kurš tika nogalināts Peru 1997. gadā pēc tam, kad piedāvāja sevi kā ķīlnieku kāda misionāra vietā. Tēvs Badiali ar vienkāršību un ziedošanos kalpoja Huari diecēzes nabadzīgo ļaužu vidū. Viņš tiek uzskatīts par mocekli ticības un radikālas mīlestības liecības dēļ..
"Kā pusaudzis es iepazinu viņas stāstu. Jo vairāk lasīju viņa vēstules, jo vairāk vēlējos dzīvot intensīvu un pilnībā veltītu dzīvi kā viņš. Tā man drīzāk šķita nevis pārtraukta dzīve, bet gan piepildīta dzīve.
Dzīve ritēja savu gaitu, un es nolēmu iestāties jurisprudencē, lai īstenotu savu sapni kļūt par tiesnesi. Pirmajos studiju gados es sastapos ar stāstu par vēl vienu priesteri, kurš mani dziļi aizkustināja: tēvs. Antons Lulialbāņu jezuīts, kurš lielu daļu savas dzīves pavadīja cietumā un piespiedu darbos komunistiskā režīma laikā.
Savas liecības noslēgumā viņš teica, ka visvērtīgākā lieta viņa dzīvē ir bijusi uzticība Kristum. Es, kuram bija viss, nevarēju būt tik brīvs un laimīgs kā šis cilvēks, kurš bija zaudējis visu vienas personas mīlestības dēļ.
"Tad es nolēmu pavadīt četrus mēnešus Brazīlijā, diecēzes misijā, lai pārliecinātos, vai šāda iespēja ziedot sevi man ir domāta vai nē. Šo mēnešu laikā, dodoties svētceļojumā uz kādu Marijas svētvietu, es sajutu spēcīgu intuīciju atstāt visu un pievienoties jezuītiem, taču šī pārliecība ilga tikai trīs dienas. Kad atgriezos no Brazīlijas, es atgriezos universitātē, it kā nekas nebūtu noticis.
Drīz pēc tam es satiku dažus jaunus priesterus, kas tikko bija ieradušies manā pilsētā. Viņi bija jauni, dzīvoja kopā, bija draudzīgi un inteliģenti, un ar viņiem bija patīkami būt kopā. Viņi piederēja pie Svētā Kārļa brālībamisionāru priesteru kopiena saistīta ar Komūnijas un atbrīvošanas harizmu, kustība, ko dibināja don Luidži Džuzani (Luigi Giussani).
Pateicoties drauga uzaicinājumam uz aperitīvu ar šiem priesteriem, radās draudzība, kas pamazām kļuva visaptveroša. Es gāju pie viņiem uz mājām vakariņot, mācīties, spēlēties, skatīties filmas... mana dzīve, tāpat kā daudzu draugu dzīve, griezās ap šo priesteru māju.
Es jutu, ka Kungs caur šo tikšanos atbildēja uz visām vēlmēm atdot sevi Viņam, ko biju piedzīvojusi pirms vairākiem gadiem. "Kāpēc es pie viņiem tik ļoti jūtos kā mājās?" - tāds bija jautājums, kas manī bija, bet es vēl neuzdrošinājos to uzdot.
"Izšķirošais brīdis bija tad, kad 24 gadu vecumā pēc pusotru gadu ilgas slimības nomira mans mīļš draugs. Viņa vārds bija Kristjans, un viņš savu slimību pārdzīvoja svētīgi.
Viens no šiem priesteriem neilgi pirms nāves homīlijā sacīja, ka caur Kristjana dzīvi Dievs katram no viņiem jautāja: "Vai tu gribi atdot man savu dzīvību? Vai tu gribi to atdot man par visu pasauli? Katram savā sirdī ir jāsagatavo sava atbilde". Es jau zināju, kāda ir mana atbilde, bet man vēl bija vajadzīgs laiks."
"Pēc studiju beigšanas es pāris gadus strādāju advokātu birojā Milānā un pabeidzu juridisko profesiju specializācijas skolu, kas mani kvalificēja konkursam uz tiesneša amatu.
Bet, kad jau biju gatavs pieteikties, sapratu, ka ir pienācis laiks spert svarīgu soli - iestāties seminārā. Es sapratu vēlmi atteikties no sapņa par karjeru un ģimeni, lai iegūtu cerību uz pilnvērtīgu dzīvi šķīstības, priesterības, kopdzīves un misijas tikumos.
Kā rakstīja fon Baltazars, intuīcija bija pārāk spēcīga, ka ".atdodot visu, viņš beidzot uzvarētu visu."".
"Tā es nolēmu iestāties konkursā. Svētā Kārļa Borromeja brālības seminārs 2018. gadā. 21. jūnijā mani ordinēja par diakonu, un drīzumā es došos uz misiju.
Šodien es varu tikai teikt, ka Dievs man ir devis daudz vairāk, nekā es jebkad varēju iedomāties, pirmkārt un galvenokārt - manas dzīves jēgas piepildījumu.
Vēlos pateikties CARF fondam un visiem tā labvēļiem par vērtīgo palīdzību, kas saņemta šo studiju gadu laikā, un par lūgšanām.
Šajos gados Pontifikālā Svētā Krusta universitāte ir bijuši ļoti veidojoši. Esmu varējis novērtēt Baznīcas universālumu, satiekot jauniešus no visas pasaules, un iegūt lielisku teoloģisko izglītību.
Par to visu esmu jums ļoti pateicīgs par palīdzību un par skaisto kalpošanu, ko sniedzat visai Baznīcai.
Gerardo FerraraAbsolvējis vēstures un politikas zinātnes, specializējies Tuvajos Austrumos. Romas Svētā Krusta universitātes studentu organizācijas vadītājs.
