Gustavo Zamudio ir viens no jaunajiem jaunajiem Peru priesteriem, kas uzņemas svarīgus pienākumus savās diecēzēs. Būdams tikai 32 gadus vecs, viņš jau ir Bezvainīgās ieņemšanas draudzes priesteris, pilsētā LimaViņš nenogurstoši strādā, lai nestu Evaņģēliju uz visiem sabiedrības nostūriem, kas arī piedzīvo strauju sekularizāciju.
Kā viņš pats stāsta CARF fondam, viņa stāsts bija ļoti līdzīgs daudzu citu bērnu stāstam La Viktorijas rajonā, kas ir blīvi apdzīvots Limas rajons. Taču kādu dienu Dievs dziļi aizskāra viņa sirdi, un 17 gadu vecumā viņš iestājās Santo Toribio de Lima seminārā. "Es veltīju sevi mācībām, bet galvenokārt daudz laika pavadīju, spēlējot futbolu ar draugiem," viņš stāsta par savu bērnību.
Viņa ģimene bija katoļticīga un ļoti dievināja Seņor de los Milagros.Es jau kopš bērnības vēlējos Viņu nest uz saviem pleciem, bet es regulāri netiku uz baznīcu. Tomēr viņš piebilst: "Es nekad neesmu apšaubījis Dieva eksistenci, lai gan vēlāk man nācās vairāk uzzināt par to, ko nozīmē ticēt Jēzum Kristum." Viņš piebilst: "Es nekad neesmu apšaubījis Dieva eksistenci.
Tieši pusaudža gados, kad viņam bija tikai 13 gadi, viņš uzsāka savu profesionālo ceļu. "Svētās Marijas Jēzus Sirds meitu mūķene, kas bija mana reliģijas skolotāja. Skolā viņš mani uzaicināja pievienoties zēnu grupai, kas sestdienu rītos pulcējās draudzē. Visvairāk man atmiņā palicis tas, ka viņš man teica, ka tur būs brokastis un futbols. Vairāk man vairs nebija jāzina...", viņš smejoties atceras.
Viņš pirmo reizi apmeklēja šo sanāksmi un atklāja, ka tā bija akolītu grupa. Lai gan tas viņam bija jaunums, viņš nolēma pievienoties šai grupai. Gustavo Zamudio stāsta, ka tā bija iespēja "pirmo reizi personīgi satikt diecēzes priesteri, tēvu Henriju, kura liecība par priestera dzīvi bija ļoti svarīga manā izšķiršanas procesā".
Vēl viens faktors, kas izceļas šajā procesā, bija draudzes kopienas lūgšana par aicinājumiem uz priesterību. "Viņš juta, ka mans aicinājums savā ziņā bija Dieva atbilde uz viņa lūgšanām. Šis konteksts, kurā viņš sāka dzīvot savu ticību, Gustavo Zamudio bija būtisks palīgs, jo viņš norāda, ka pirmais, ko viņš iemācījās, bija "nopietni uztvert savu kristīgo dzīvi, rūpējoties par savu dievbijīgo dzīvi".
Tagad priesteris saka, ka tikai tā viņš atklājis, ka "bez Kristus dzīve nav dzīve. Tas bija diezgan radikāls solis, jo, ņemot vērā sociālo atmosfēru, kurā biju dzīvojis kopš bērnības, tas nozīmēja īstu dzīves ideālu maiņu".
Viņš saka, ka pamazām, dabiskā un pakāpeniskā ceļā viņš apzinājies "iekšēju spēku, kas mudināja mani iet priestera dzīves ceļu". Gustavo runāja ar vecākiem un pastāstīja viņiem par savu vēlmi kļūt par priesteri. Lai gan ģimenei bija citi plāni, viņš neiebilda, un pēc vidusskolas beigšanas varēja iestāties seminārā.
Tūlīt pēc iesvētīšanas priesterībā un pateicoties palīdzība CARF fonds deva viņam iespēju studēt filozofiju Pontifikālajā Svētā Krusta universitātē Romā. "Ņemot vērā manas ģimenes ekonomisko stāvokli, es nekad nebiju iedomājies, ka varētu doties uz mūžīgo pilsētu. Tādam cilvēkam kā es, kurš pirms tam Peru bija pametis tikai uz dažām dienām, tā bija patiesi starptautiska pieredze," viņš piebilst.
Lai gan ģeogrāfiski viņš atradās Itālijā, Dons Gustavo Zamudio apliecina, ka "eksistenciāli", pateicoties Baznīcas katoliskumam, viņš jutās mazliet visā pasaulē. Viņš piebilst: "Man šķiet, ka nav nekādas dziļākas pieredzes par Baznīcas universālumu, par šo svētīgo vienotību daudzveidībā - arī intelektuālā līmenī - kā studijas pāvesta universitātē un Romā".
Vēl viens aspekts, kas Romā viņu pārsteidza "katoļu intelektuālās pasaules vitalitāte", Jo, pēc viņa paša pieredzes, tā bija "dzīva un dinamiska intelektuālā tradīcija, kas iemiesojās skolotāju, lielākoties priesteru, un universitātes auditoriju vidū".
Ja kas šim priesterim ir skaidrs, tad tas ir tas, ka visa apmācība, ko viņš ieguva, mācoties Pāvesta Svētā Krusta universitātē, tagad viņam ir ļoti noderīga ikdienas pastorālajā darbā. Un par viņa studijām Filozofija vietnē Roma apliecina: "Man personīgi tas palīdz sasniegt autentisku pieauguša cilvēka ticību, kas nav aizrāvusies ar modes vējiem, ar to, kas drīzumā pāriet."
Taču viņš pie tā neapstājas. Dons Gustavo piebilst, ka "manas filozofijas studijas Romā palīdz man veidot dialogu ar mūsdienu pasauli, cenšoties padarīt par savām šī laika cilvēku likumīgās bažas un cenšoties piedāvāt savas cerības pamatojumu tiem, kas to prasa".
Pastorālā ziņā mācītājs uzskata, ka šī pieredze ir iemācījusi viņam "zināt, kā ar cieņu un kritisku garu uzklausīt un analizēt atšķirīgas idejas". Patiesībā viņš atzīst, ka gan Gan draudzē, gan universitātē, kur viņš pasniedz, jaunieši atklāti uzdod viņam jautājumus un izsaka iebildumus par ticību.
"Es uzskatu, ka šajā evaņģelizācijas pirmajā līnijā vēl ir daudz darāmā ar aktīvu stilu, kas dod priekšroku tam, lai patiesība pati sevi uzspiež ar savu spēku," atzīst jaunais priesteris.
Patiesībā viņš saka, ka, strādājot par pasniedzēju privātajā universitātē Unife Limā, viņš ir atklājis. Roma trīs svēto liecības, kas izgaismo viņa kā draudzes priestera kalpošanu un kas ir būtiski viņa priestera misijai: svētais Tomass Akvīnas, svētais Hosemarija Eskrīva un svētais Filips Neri.
Gustavo Zamudio jau tagad ir daudz pienākumu gan kā draudzes priesterim, gan kā skolotājam, taču ne mazāki izaicinājumi viņu sagaida arī kā jaunu priesteri. Šī iemesla dēļ viņš uzskata, ka ir būtiski "būt ar stabilu iekšējo dzīvi, lai nepārtrūktu būt Dieva cilvēkiem".
Tam viņš pievieno nepieciešamību pēc "saskaņotas teoloģiskās un kultūras formācijas, lai padarītu Dieva vārdu jēgpilnu mūsdienās". Un visbeidzot draudzes priesteris uzsver arī "priesteru brālības un draudzības nozīmi, ņemot vērā veselīgu savas afektivitātes vadību".
Visbeidzot, tēvs un draudzes priesteris Gustavo Zamudio vēlas pateikties CARF fondam un visiem tā labdariem, pateicoties kuriem viņš un daudzi viņa paziņas Romā varēja turpināt studijas.
"Neatsakieties no priesteru labās formācijas. Baznīcai ir vajadzīgi mācītāji pēc Kristus sirds: mācītāji ar gudru sirdi, kas spēj sniegt garīgu un doktrinālu vadību saviem brāļiem. Es viņiem uzticu katru Euharistiju, lai viņi vienmēr justos līdzatbildīgi par priesterībai aicināto formāciju un atkal un atkal atklātu dāvāšanas prieku," viņš noslēdza.
