Priesteris Migels Mulens dzīvo Argentīnas Mendosas arhidiecēzē, kas ir viena no lielākajām valstī un atrodas Dienvidamerikas valsts rietumu daļā, līdzenumos uz austrumiem no Andiem. 49 gadu vecumā šis reliģiozais, Opus Dei prelatūras loceklis, ir tā sauktais vēlīnais aicinātājs, kurš par priesteri tika iesvētīts 2020. gadā, koronavīrusa pandēmijas laikā.
Tomēr ceļš, kas viņu aizveda līdz priesterībai, bija garš, jo viņš jau sen izjuta nemieru, kas beidzot noveda pie aicinājuma kļūt par priesteri, kura sapni viņš varēja piepildīt dienā, kad tika iesvētīts Romā.
Viņš dzīvo Argentīnā, savā dzimtenē, valstī, kas jau ilgu laiku ir nonākusi sarežģītā politiskā un ekonomiskā, kā arī sociālā un reliģiskā situācijā. "Argentīna piedzīvo uzticības krīzi savai valūtai un augstu inflāciju. Tas rada situāciju, kad nodarbinātie zaudē savu ienākumu pirktspēju visa gada garumā, līdz viņu algas tiek koriģētas. Situācija ir ļoti nelabvēlīga zemākajām un vidusslāņa grupām," viņš skaidro intervijā CARF fondam.
Runājot par reliģisko situāciju, Migels Mullens uzskata, ka to ir grūti vispārināt. Viņš stāsta, ka "no vienas puses, Mendosā, kur dzīvoju, es novēroju, ka tikai dažas ģimenes no skolas, kurā strādāju, apmeklē svētdienas Misi. Piemēram, bērni, kuri jau ir saņēmuši pirmo komūniju, gribētu iet, bet vecāki viņus neņem līdzi." Taču viņš arī skaidro, ka tad, kad viņam ir nācies svētdienās aizvietot draudzes priesterus, viņš ir "atradis apņēmīgas kopienas un labu Mises apmeklējumu".
Šajā intervijā ar CARF fonds stāsta par savu aicinājumu, priestera dzīvi un studiju pieredzi gan Pamplonā, gan Romā.
Kā jūs saņēmāt ticību? Dons Tino (Constantino Gargallo) mani kristīja nedēļu pēc dzimšanas. Šis pats spāņu priesteris, Opus Dei loceklis, apprecēja manus vecākus. Mana māte Nensija Teilore (Nancy Taylor) nebija katoliete, bet gan protestante. Viņa iepazinās ar Opus Dei centru Buenosairesā. Tur viņa nolēma apliecināt savu katoļu ticību. Tā bija ļoti dziļa un drosmīga atgriešanās. Mans tēvs Migels Mullens uzauga katoļu ģimenē. Saskare ar nelaimēm padarīja viņu nobriedušu, un viņš bija labs cilvēks, kas izstaroja siltumu un prieku. Manā ģimenē vienmēr valdīja kristīga, dabiskuma pilna atmosfēra.
Kā radās jūsu aicinājums uz priesterību? Kādā Svētajā ceturtdienā La Platas pilsētā es sāku uztvert aicinājumu uz priesterību. Kāju mazgāšanas laikā manā dvēselē ienāca kaut kas līdzīgs piedāvājumam no Kunga mazgāt citu cilvēku kājas caur Izlūgšanas sakramentu. Šis nemiers turpinājās daudzus gadus. Dažādās vēstulēs es to paudu Opus Dei prelatam un arī reģionālajam vikāram. Ap 2015. gadu es atkal uzstājos; man bija skaidrs, ka mans aicinājums kā numerāram nav nepilnīgs tāpēc, ka es neesmu priesteris. Taču cilvēks cenšas būt uzticīgs ierosinājumiem, kas nāk pie mums no iepriekš.....
No tās Lielās ceturtdienas līdz ordinācijai man bija jāgaida aptuveni 20 gadi. Man nav ne mazāko pārmetumu par šo kavēšanos, jo aicinājums uz Darbu man nesa tikai prieku.
Jūs mācījāties gan Pamplonā, gan RomaKāda bija jūsu pieredze tur? Sakarā ar manu vecumu un darbavietām Argentīnā es ieguvu morāles un garīgās teoloģijas grādu Navarras Universitātē. Ar ārkārtas plānu es ceļoju tikai eksāmenu laikā, lai mācītos un kārtotu eksāmenus. Man ļoti patika universitātes pilsētiņa un Teoloģijas fakultātes atmosfēra.
Viņš dzīvoja Colegio Mayor Aralar. Pēc eksāmeniem es izmantoju sporta iespējas, lai spēlētu futbolu un tenisu. Ceturtdienās man bija jāiet uz tapas un jābauda krāšņā Pamplonas pilsēta.
Pēc grāda iegūšanas es studēju doktorantūrā morāles teoloģijā Romā, Svētā Krusta Pontifikālajā universitātē. Tur man patika dažas nodarbības, kas bija nepieciešamas, lai iegūtu kredītpunktus doktora grāda iegūšanai. Īpaši novērtēju klātbūtni un dalīšanos nodarbībās kosmopolītiskā vidē. Neraugoties uz manām itāļu valodas pamatiem, es varēju apmeklēt dažas nodarbības par tikumības ētiku, ko vadīja don Anhels Rodrigess Luņo (Don Ángel Rodríguez Luño). Lielisks skolotājs. Man paveicās atrast arī lielisku referentu manam diplomdarbam - urugvajiešu priesteri Arturo Belloku. Līdztekus viņa cilvēciskajām īpašībām es saskatīju arī stabilu akadēmisko kompetenci.
Vai ir kādas spilgtas situācijas, kas jums palikušas atmiņā no šiem gadiem? Manā gadījumā pandēmija savā ziņā bija man par labu. Es varēju koncentrēties uz doktora grādu un tūlītēju sagatavošanos priesterībai. No otras puses, mana ordinācija bija 2020. gada septembrī. Svētā Eižena baznīcas (Roma) prezbiterijā bija daudz priesteru ar maskām, drošā attālumā. Pat kardināls Pjetro Parolins, kurš mūs ordinēja, un pat mūsu prelāts, dons Fernando Okarizs.
Lidojumi no Amerikas tika pilnībā atcelti. Šī iemesla dēļ mums, diakoniem no Amerikas, nācās upurēt Kungam savu tuvinieku prombūtni. Tā bija skumju nota debesu kontekstā.
Kādi ir bijuši neaizmirstamākie brīži jūsu kā priestera darba laikā? Pirmos mēnešus kā priesteris pavadīju Madridē. Galvenais man uzticētais pastorālais uzdevums bija aizvietot priesteri Donu Felipi, kas bija piesaistīts prezbiterijā pie priestera. Opus DeiViņš tika hospitalizēts infekcijas dēļ. Trīs reizes nedēļā viņš palīdzēja Alkorkonas Svētā Hosemarijas draudzē. Tur viņš noturēja vienu no svētdienas dievkalpojumiem un daudzas stundas pavadīja konfesijā.
Neilgi pēc ierašanās es no plašsaziņas līdzekļiem uzzināju, ka uz draudzes priesteri donu Havjeru Kontrerasu ir izdarīts atentāta mēģinājums. Kāds apmēram 25 gadus vecs vīrietis, kurš bija zaudējis prātu, agrā rīta stundā viņu pārsteidza ar nazi rokās. Viņš viņam teica, ka gatavojas viņu nogalināt, un apmēram piecas minūtes viņi cīnījās ar rokām.
Pateicoties Dievam, kā arī Dona Havjera cilvēciskajam un garīgajam spēkam, viņš guva tikai trīs koda brūces. Es biju satriekts, jo tās dienas pēcpusdienā, kad viņš tika izvadīts, draudzes priesteris celebrēja Svēto Misi. Viņam bija nevis 30, bet gan 70 gadu. Savā homīlijā viņš teica saviem draudzes locekļiem, ka no visas sirds piedod savam uzbrucējam. Viņš stāvēja līdzās filmas "Lielie 2 Torino" galvenajam varonim.
Vēl viens ievērojams brīdis bija, kad es kalpoju vidusskolēniem Fuenllana skolā. Atceros prieku, ko izjutu, redzot gan meiteņu uzticēšanos priesterim, gan savu prieku, sniedzot Izlīgšanas sakramentu. Patiesībā vispelēcīgākās dienas man bija tās, kad neviens nenāca pie grēksūdzes un stundas ieilga.
- Kas, jūsuprāt, ir nepieciešams priesterim, lai stātos pretī daudzajiem izaicinājumiem un briesmām, ar kurām viņš saskaras? Es esmu iesvētīts tikai dažus gadus, bet es domāju, ka priesterim ir jāattīsta draudzība ar Kristu caur lūgšanu. Viņam ir arī jāpaļaujas uz Euharistiju, jāmeklē tur spēks un mierinājums grūtos brīžos.
Mums ir tādas pašas vājības kā jebkuram cilvēkam. Es uzskatu, ka lēmums par garīgo pavadoni ir ļoti gudrs, jo arī mums, priesteriem, ir nepieciešama uzklausīšana, sapratne un iedrošinājums.
Es uzskatu, ka ir lietderīgi ieguldīt arī doktrinālajā un morālajā veidošanā. No labas lasāmvielas līdz lekcijas noskatīšanai par kādu aktuālu teoloģisku tēmu. Vēl es gribētu piebilst, ka man ļoti patīk tikšanās ar citiem priesteriem. Mendosā diecēze organizē vispārējas garīdznieku tikšanās, kurās tiek audzināta priesteru brālība. Kaut ko līdzīgu reizi mēnesī rīkojam arī Gvajmalēna dekanātā. Var apbrīnot daudzu priesteru labo dzīvi.
- Vai vēlaties kaut ko pateikt CARF fonda labdariem? Jūs palīdzat kalt Jēzus Kristus priesterus. Tas ir nenovērtējami. Dievs to paturēs prātā, un jūs nekad to nenožēlosiet.
